Foto no A. Dragunas personiskā arhīva

“Sirds ir vienīgā gaisma” 1

Dzejniece, rakstniece, dramaturģe Agita Draguna (1970) dzimusi Rīgā, studējusi projektu menedžmentu, astroloģiju un psiholoģiju. Iznākuši divi dzejas krājumi: “Līdzsvara robežas” (1999) un “Prāts” (2005). Viņas dzejai daudz komponēta, kā arī tulkota angļu, vācu, zviedru, lietuviešu un ukraiņu valodā. Arī pati atdzejo, tostarp Omara Haijāma rubajas. Ar dzejas lasījumiem piedalās Dzejas dienās, Latvijas dziesminieku saietos, arī starptautiskos festivālos. Piedalījusies arī Prozas lasījumos, periodikā publicēta novele “Aiza”, miniatūru cikls “Septiņas lūgsnas” un topošā romāna “Asfalts” fragmenti. Nacionālajā lugu konkursā godalgota Dragunas senlatviska traģēdija dzejā “Pasargātie” (2006) un librets muzikālai izrādei “Kaiju kalns” (2004), kas jau iestudēts amatierteātros, tāpat monodrāmas “Plaisa” un “Aiza”. Raksta arī literatūrkritiskus darbus.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai 188
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Lasīt citas ziņas

– Vai ir nozīme tam, kādā formā ielejas doma – dzejā, prozā vai drāmā?


A. Draguna: – Jā, katras domas kodols, kad tas atrasts, pieprasa pats savu formu, līdzīgi kā sniegpār­sla atrod savējo, neatkārtojamo kristālisko pareizību, līdzīgi kā dīgsts jau saknē zina, kā augt. To, kas pasakāms dzejā, nav jēgas klāstīt prozā, bet tam, kas tomēr dzejā nav satilpināms, vienmēr esmu centusies atrast īsāko iespējamo formu – un neko nevaru padarīt, ja tā izrādās trīscēlienu luga vai vismaz pārsimt lappuses prozā.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Kuras no pēdējā laikā iznākušajām grāmatām uzrunājušas un ar ko?


– Mani pēdējā laikā uzrunā dziesmas, nevis grāmatas. Pati esmu galēji nemuzikāla, bet visu mūžu tuvāko draugu lokā man bijuši apbrīnojami dziesminieki un komponisti. Nevaru šobrīd nosaukt citu sev nozīmīgāku kultūras notikumu kā to, ja man negaidīti piezvana dziesminieks Dinārs Gulbis, lai nodziedātu man vēl pusgatavu tikko tapušu dziesmu ar Velgas Kriles vai Ojāra Vācieša vārdiem, vai dziesminieks Jānis Cirvelis, kuram tikko tapušas dziesmas ar mana pirmā dzejoļu krājuma tekstiem.

***

iekšup pavērs skatu

atraujies no zemes

aizlido līdz elpai

atgriezies pie sevis

tur kur vakar bija tikai debess

vālu vāliem esamība veļas

***

jo dziļāk es iemīlu zemi

jo skaidrāk debesis jūtu

šķiet pietiktu atgulties zālē

lai es jau debesīs būtu

un zilgmes vieglums caur mani

ieaužas zemē kā saknes

jo rūgtāk es pazīstu bailes

jo nevīstošāks mans sapnis

***

kādas mūžīgas skumjas

pasaules gudrajo sejās

kāda nedrošība

trīc zizlī valdnieka rokā

klīst starp rakstu tīstokļiem

kāds mūks un taustās pēc

gaismas

norāvis sevi kā augli

no dzīvības koka

*

sirds ir vienīgā gaisma

no kuras tu spēku smel

jo vien kas atspīdēs tajā

tev izliksies kaut ko vērts

***

ne tam ir svars kas ilgi svērts

ne tam ir mērs kam tas ir pilns

ne tas ir silts kas drīz taps karsts

ne tas sev tic kurš nepievilts