Sirdsapziņa un privileģētie 7
Medijos nerimst polemika par materiāliem pabalstiem, kas būtu piešķirami 1991. gada janvāra barikāžu dalībniekiem.
Es ar abiem dēliem savu pienākumu pret Latviju pildīt sāku tajā dienā, kad mītiņā Rīgā Doma laukumā noklausījos ziņu par notikumiem pie televīzijas torņa Viļņā. Dzīvesbiedre sasmērēja sviestmaizes, termosā ielēja kafiju, un visi ģimenes vīrieši braucām uz Zaķusalu. Uz Salu tilta, lai aizturētu iespējamo armijas tehnikas ierašanos pie Televīzijas centra, kārtojās ar baļķiem piekrauti kokvedēji un smagā lauksaimniecības tehnika no laukiem. Mangaļsalas zvejnieki ar kuteriem un motorlaivām ap Zaķusalu lika zvejas tīklus, kas traucētu nelūgto “viesu” piekļūšanu salai no Daugavas. Mēs, vairāki simti neapbruņotu brīvprātīgo, kas neorganizēti, savas iniciatīvas un sirdsapziņas vadīti, visu nakti dežurējām pie TV kompleksa. Visi riskējām ar savu dzīvību. Es kopā ar abiem dēliem – senas sēļu dzimtas turpinājumu. Bet R. Ražuks to tagad novērtē ar pāris desmitiem eiro pie pensijas…
Mans tēvs Jānis Kalnietis bija Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. 1995. gadā iepazinos ar arhīva dokumentiem mana tēva “lietā”. Starp tiem lasīju tēva pašrocīgi rakstītu iesniegumu, kurā teikts: ”… atsakos no man piešķirtās zemes jaunsaimniecībai, jo mans sievastēvs Krišs Stūris savai meitai, manai sievai Alīdai, ar testamentu novēlējis savu saimniecību “Dziļie Grāvji” Susējas pagastā. Divu saimniecību man nevajag.” Šo tekstu atceros vienmēr, kad lasu vai klausos informāciju, cik nekustamo īpašumu sakampuši mūsdienu “varenie”, kam mēs, kas stāvējām uz barikādēm, sarūpējām iespēju grābt, cik var.
1992. gadā Rīgas pilī Vēstures muzejā bija izstāde “Latvija starp diviem pasaules kariem. Tautsaimniecības sasniegumi”. Atkārtot tādu ekspozīciju mūsdienu valstsvīri nevēlēsies – pārāk nožēlojami izskatītos mūsu attīstības rezultāti pēdējo 25 gadu laikā, ja tos salīdzina ar izstādē demonstrētajiem skaitļiem un faktiem. Bet kopš kara postažas un tautas gaišāko prātu deportācijām vai fiziskas iznīcināšanas aizritējuši 70 gadi – atšķirībā no 1938./1940. gada, ko no Pirmā pasaules kara šķīra vien 20 gadi.
Ejot uz barikādēm, sirdī cerēju uz tādu Latviju, kādu atceros no pirmskara laikiem. Rīgas ielās vēl dvakoja barikāžu ugunskuru smārds, kad veikli ļaudis jau rosījās. Tie pamanījās barikāžu dalībnieku sapņus sabradāt, piesmiet, izcīnīto neatkarību izmantojot savas alkatības apmierināšanai – viss, kas bija palicis no sabrukušās padomju iekārtas, tika privatizēts, sagrābts, nobēdzināts personīgajos kontos un aiz privātīpašumu “svētajiem” žogiem. Iznākumā viens ar kūpošu cigāru zobos, sildīdamies baltu putu vannā, pozē dzeltenās preses fotogrāfam, cits priecājas, ka vesels kalns nosaukts viņa hūtes vārdā, trešais, uzlicis roku uz gāzes vada ventiļa, visu valsti dancina pēc sava (kampēja) prāta. Bet tauta no sešiem rītā stāv garā rindā, lai pierakstītos uz pieņemšanu pie ārsta un maksā par elektriskās enerģijas iepirkumu dubultu cenu, lai vēja ģeneratoru un mazo hidroelektrostaciju īpašniekiem būtu dubulta peļņa.
Mahatma Gandijs savulaik rakstīja: “Mūs var iznīcināt septiņas lietas: politika bez principiem; bagātība bez darba; bizness bez morāles; bauda bez cilvēcības; zināšanas bez gara spēka un dievkalpošana bez ziedošanās.” Nealkstu pēc privilēģijām par nakšņošanu uz barikādēm, bet jutīšos gandarīts, ja mūsu valstsvīri Latvijā nodrošinās vismaz pirmo trīs četru citēto Mahatmas Gandija nosacījumu likvidēšanu. Tad varēšu teikt – es kā barikāžu dalībnieks nejūtos apmuļķots un piesmiets. Tad es bez kādām privilēģijām vienlīdzīgi ar pārējo tautu varēšu baudīt barikāžu ugunskuru liesmās dzimušo nākotni.
Ilmārs Kalnietis Skrīveros
