Latvijā
Sabiedrība

Rets un laimīgs gadījums: glābējsilītē atstāta meitenīte atdota mātei1


Ilustratīvs foto
Ilustratīvs foto
Foto-Shutterstock

Pie vecākiem glābējsilīšu mazuļi atgriežas ļoti reti

Glābējsilītē Rīgā jūlija vidū atstātā meitenīte jau nedēļu atkal ir kopā ar savu māti. Kolīdz aizvērusi glābējsilītes durtiņas, sieviete aptvērusi, ka pieļāvusi milzīgu kļūdu, ko nekavējoties centās labot. Viņa vērsās Rīgas bāriņtiesā un izteica vēlmi bērnu atgūt.

Meitenītes māte bijusi ļoti ieinteresēta un bez vilcināšanās nokārtojusi visas formalitātes, lai pierādītu, ka ir bērna māte. Kā informē Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Kras­nogolovs, veiktās DNS analīzes apstiprināja, ka sieviete tik tiešām ir atstātā mazuļa māte. “Sieviete ir vientuļa, bez līdzbiedra, kas varētu palīdzēt. Tāpēc viņu, visticamāk, arī pārņēmusi neziņa un pēcdzemdību depresija, kuras ietekmē arī pieņēma lēmumu atstāt bērnu. Taču patiesie iemesli droši vien vislabāk zināmi viņai pašai,” piebilst Kras­nogolovs. Sociālie darbinieki pārliecinājušies, ka apstākļi ir atbilstoši, lai sieviete uzņemtos sava mazuļa audzināšanu.

Latvijā patlaban darbojas astoņas glābējsilītes, un kopš 2009. gada tajās atstāti 36 bērni. No tiem lielākā daļa – 25 jaundzimušie – ieguldīta Rīgas glābējsilītē, kas atrodas Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) teritorijā. Vairākums atradeņu adoptēti, tikai pāris atgriezušies pie īstajiem vecākiem. Rīgas bāriņtiesā šo septiņu gadu laikā vērsušās kopumā trīs sievietes, kas izteikušas vēlmi atgūt glābējsilītē atstātos bērnus. Divas no tām izpildījušas visus bāriņtiesas norādījumus un savus bērnus atguvušas. Vienā gadījumā māmiņa tomēr tā arī neizrādīja gatavību pierādīt, ka patiešām ir atstātā bērna māte.

Ja īstie vecāki tomēr vēlas atgūt glābējsilītē pamesto bērnu, viņi to var mēģināt darīt līdz brīdim, kamēr mazulis oficiāli tiek adoptēts. Pirmsadopcijas periods var ilgt līdz sešiem mēnešiem, taču atsevišķos gadījumos var būt gan garāks, gan īsāks. Lai pierādītu, ka bērns tiešām ir viņu, vecākiem jāveic pašu apmaksātas DNS analīzes, pēc tam jānokārto, lai bērna dzimšanas apliecībā tiktu ierakstīts mātes vai tēva vārds. Kad tas paveikts, vēl jāvēršas bāriņtiesā, kas izvērtē atteikšanās iemeslus un iespēju bērnam augt pie bioloģiskās mātes vai tēva.

Rīgas bāriņtiesas vadītājs A. Krasnogolovs gan norāda, ka normatīvajos aktos nav atrunāts, kādos gadījumos un cik ilgā laikā bioloģiskie vecāki pēc bērna atstāšanas glābējsilītē var viņu atgūt. “Bērns nav mantiņa, ko var mētāt pa labi vai kreisi, tāpēc katrs gadījums tiek individuāli izvērtēts no bērna interešu viedokļa,” uzsver Krasnogolovs. Ja bērns ir adoptēts, tad bioloģiskie vecāki gan to atgūt vairs nevar.

Vairākas “īstās” mātes

Šovasar 21. augustā pirmais bērniņš atstāts arī Jelgavas glābējsilītē. Projekta “Baby Box” vadītāja Laura Zvirbule atklāj – ik reizi, kad kādā no glābējsilītēm tiek atstāts bērniņš, viņa saņem gan zvanus, gan elektroniskās vēstules no sievietēm, kas apgalvo, ka ir bērna mātes un vēlas mazuli atgūt. “Daļa no sievietēm gluži vienkārši cer ļoti vieglā veidā tikt pie bērna, jo, lai Latvijā adoptētu zīdaini, jāgaida rindā vairāk nekā divi gadi. Visticamāk, šīs sievietes nezina, ka jāpierāda savs apgalvojums ar DNS analīzēm. Reizēm, iespējams, zvanītājas varbūt arī ir bērnu mātes, taču visbiežāk vismaz pēc tonalitātes un attieksmes šķiet, ka cieš no alkohola vai narkotisko vielu atkarības. Vienu brīdi bērnu grib, otru – ne, parasti saruna tomēr beidzās ar “negribu”,” stāsta Laura un apstiprina, ka šie bērni ir ļoti iekāroti – gribētāju adoptēt zīdaini ir ārkārtīgi daudz, patlaban rindā gaida vairāk nekā 200 ģimeņu. Tomēr glābējsilītē ievietotie bērni tiek nodoti adopcijai pēc tās pašas kopējās valsts sistēmas, un tos ģimenes saņem rindas kārtībā.

“Bērns nav lelle. Jāsaprot, ka spēlēties ar to nevar, vienu dienu atstājot, otru – paņemot. Tāpēc arī visos gadījumos speciālistiem jāizvērtē, kāpēc šāds solis sperts, vai tas būs bērna interesēs atgriezties pie bioloģiskajiem vecākiem, vai tie spēj nodrošināt mazulim emocionālu un fizisku drošību,” norāda Laura.

“Nedrīkstam nevienu tiesāt”

Runājot par iemesliem, kāpēc bērni tiek pamesti glābējsilītē, minama gan vecāku alkohola un narkotiku atkarība, gan bērniņa piedzimšana ļoti agrīnā vecumā, kā arī smaga finansiālā situācija. Taču speciālistu pieredze liecina, ka par šādu soli izšķiras arī cilvēki, kam bezizeja radusies neietekmējamu apstākļu dēļ. “Mēs nedrīkstam nevienu tiesāt, jo situācijas ir ārkārtīgi dažādas. Mammīte, kurai jau ir 13 gadus vecs dēls, zīdot savu jaundzimušo meitiņu, sajuta krūtī cietu veidojumu. Mediķi viņai atklāja ārkārtīgi agresīvu vēža formu un paziņoja, ka trīs mēnešu laikā viņa aizies no šīs pasaules. Tēta nav. Ir omīte, pusaudzis un nesen dzimusi meitenīte. Atstājot abus bērnus omītei, bāriņtiesa tos viņai atņemtu, jo viņa nespēja abus uzturēt. Nāvei nolemtā sieviete izšķīrās par labu ielikt savu mazo meitiņu glābējsilītē, bet dēlu atstāt omītes apgādībā. Šis gadījums nāca gaismā, kad meitenīte jau bija pie saviem jaunajiem vecākiem, kad omīte pateicās bāriņtiesai,” stāsta L. Zvirbule. Tādējādi meitenei nebija jānonāk bērnunamā, turklāt bērna jaunie vecāki bijuši atvērti attiecībām ar mazās meitenes bioloģisko brāli un viņu vecmāmiņu.

Citkārt sieviete, kuras vīrs strādā ārzemēs, glābējsilītē atstāja bērnu, kura tēvs bija viņas mīļākais. Šo stāstu viņa pati atklājusi glābējsilītes projekta īstenotājiem ar cerību, ka kādreiz viņai būs iespēja tomēr savu bērnu satikt un ar viņu būt kopā. Taču Latvijas likumdošana šādu iespēju nepieļauj.

Rēzeknes glābējsilītē 2012. gadā atstāja meitenīti ar dzimšanas apliecību. Tā kā bērns jau bija reģistrēts, vairs neskaitījās atradenis. Bāriņtiesa, jau pirms sieviete pameta meitiņu, bija sākusi procesu par aprūpes tiesību atņemšanu. Pēcāk meitenīte tika nodota aizbildniecībā vecmāmiņai.

Miskastē vai kāpņu telpā

Pēdējo desmit gadu laikā Latvijā reģistrēti 153 atradeņi jeb bērni, kuru vecāki nav zināmi. Kopš 2009. gada reģistrēti 111 atradeņi, tātad glābējsilītēs nonākusi tikai trešā daļa šo bērnu. Gadās, ka sievietes savus bērnus drīz pēc viņu dzimšanas atstāj slimnīcā vai pat izmet.

Reiz kādai sociālajai darbiniecei izdevies izglābt tikko dzimušu bērniņu, kas pamests kāpņutelpā ar nenosietu nabassaiti. Vēl piecas minūtes, un viņš būtu aizgājis. Vēl citreiz zīdaiņa raudas kāds izdzird, metot atkritumu maisu konteinerā. Kādā pagastā tikko dzimis mazulis pamests vienkārši uz ielas. Šie ir reāli stāsti, ko min “Baby Box” projekta vadītāja L. Zvirbule. Viņasprāt, tas pierāda, cik nepieciešams ir nodrošināt iespēju atbildīgi atstāt bērnu, par kuru kādu iemeslu dēļ nespēj parūpēties.

Saistītie raksti

2006. gadā mediji ziņoja par gada laikā 11 mirušiem zīdaiņiem, kuri atrasti atkritumu tvertnēs, izgāztuvēs, kāpņu telpās un uz ielas, kas skanējis kā trauksmes zvans un mudinājis radīt Latvijā glābējsilītes. Latvijā nav atsevišķas oficiālas statistikas par atrastajiem mirušajiem jaundzimušajiem, tomēr “Baby Box” projekta īstenotāju rīcībā esošā informācija liecina, ka kopš 2009. gada, kad Latvijā darboties sāka pirmā glābējsilīte, bijuši astoņi šādi gadījumi.

Daļa sieviešu slimnīcas personālu informē, ka nevēlas, nespēj vai negrib audzināt savu bērnu, daļa vienkārši aizbēg no slimnīcas, pametot bērnu. Tad mediķi vēršas pie bāriņtiesas, kuras darbības teritorijā sieviete dzīvo. Tālāk bāriņtiesa sazinās ar bērna vecākiem un veic pārrunas ar tiem – vēlreiz noskaidro apstākļus, informē par iespējamo sociālo palīdzību. Ja arī tad savas domas nav mainījuši un ir pagājušas vismaz sešas nedēļas pēc bērna dzimšanas, vecāki var rakstīt oficiālu piekrišanu sava bērna nodošanai adopcijai. Ja bērna mamma nav atrodama, tiek pārtrauktas aizgādības tiesības un sākti procesi, lai bērns nonāktu citā ģimenē.

LA.lv