Mobilā versija
+5.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
31. janvāris, 2013
Drukāt

Sirdsdziesmu vārdu burve – Marika Svīķe
 (1)

ReklāmfotoReklāmfoto

Smiltenes novada dzejnieces, tagad arī dziesmu autores Marikas Svīķes vārds pazīstams ikvienam, kas kaut nedaudz seko līdzi pašmāju šlāgermūzikas notikumiem – viņas pūrā ir vairāk nekā simts dziesmu tekstu, kas skan “Sestās jūdzes”, “Kaimiņu”, “Zeļļu”, “Kantora 04” un “Kokmuižas muzikantu” izpildījumā, daudzas no tām – arī “Latvijas šlāgeraptaujas” godalgotas.

 

Marika Svīķe ir ne tikai muzikantu pieprasīta tekstu radītāja, bet arī piecu tautā iemīļotu dzejas grāmatu autore, jaunākā no tām – “Mēs esam viens otram” – nāca klajā pērn. Kas ir skanīgo vārdu iedvesmas avots un ne tikai to, sarunā atklāj pati autore.

 

– Vieta Latvijā, kur esat mājās?

– Mani var uzskatīt par smiltenieti, jo Smiltenē esmu dzimusi. Bet vispār man ir divas mājvietas, kas atrodas Smiltenes novadā – skolas cēliena laikā ar ģimeni vairāk uzturos Silvā, bet vasaras periodā lielākoties Palsmanes pagasta “Pakalnēs”, kur ir manas dzimtās mājās un kur aizvien dzīvo mana māmiņa.

– Dzeja un mūzika. Kā tās sastapās?

– 1996. gadā pirmo reizi izdzirdēju, ka mani dzejoļi var arī skanēt. To parādīja grupa “Zeļļi” un Jānis Vējiņš, kurš trim no maniem dzejoļiem bija sacerējis melodiju. Pārsteigums bija liels! Aizvien tautā iemīļotas ir melodiskās “Rīts bez vēja” un “Tavas bizes”. Gadu tūkstoša mija bija grupas “Kaimiņi” ziedu laiks, kas visvairāk palicis prātā ar ļoti radošu darbu dziesmu kopīgā veidošanā – pat piedalījos grupas mēģinājumos! 12 no 13 “Kaimiņu” otrā albuma “Nāc līdz!” dziesmas bija ar maniem vārdiem. Prieks, ka albums 2000. gadā sasniedza Platīna diska statusu (15 000 kopiju), kas bija liels sasniegums grupai un man, uz kaut ko tik augstu vairs neceru. Priecājos, ka dziesmas “Ievai”, “Gan jau” un citas, kurām tolaik mūziku sarakstīja Agris Gedrovičs, vēl tagad uzskatāmi par hitiem – nu jau grupas “Sestās jūdzes” repertuārā. Mani uzrunājis arī Harijs Joniškāns no “Kantoris 04”, Ainārs Brengulis no grupas “Kokmuižas muzikanti” un daudzi citi.

Vairākums no dziesmām, protams, apzīmējamas ar šlāgermūzikas zīmi, tomēr ir arī tādas, kas skan kā himnas – manu tekstu dzied veltījumā Smiltenes ģimnāzijai, dziesmā Smiltenes Trīs pakalnu sākumskolai, Jāņa Lūsēna komponētajā himnā Smiltenes jauniešu korim “Lido”, arī dziesmā Balvu Amatniecības vidusskolai.

– Pašlaik jūsu darba kārtībā ir… ?

– Algotu darbu ikdienā neveicu – esmu sapņojusi, ka varēšu apvienot mājas soli ar radošo darbošanos – “strādāju” par māmiņu dēliņam, rūpējos par ģimeni. Mans kalendārs ir pierakstīts ar pasākumiem, uz kuriem tieku aicināta uzstāties ar savu dzeju, vadīt dažādus koncertus, izlaidumus. Vairāk nekā 20 gadu esmu koncertprogrammas vadītāja Latvijas Meža darbinieku vīru korim “Silvicola”, kam koncerti kādā no Latvijas vietām notiek reizi mēnesī no rudens līdz vasarai. Kopš 2010. gada kopā ar muzikantu Jāni Žagariņu klausītājiem sniedzam koncertprogrammu, ko dēvēju par sarunām dzejā un mūzikā.

– Dziesmu teksti – vaļasprieks vai nepieciešamība?

– Trīs pavisam citi “vaļi”. Vispirms – izaicinājums. Nekad nav zināms iznākums, un baidos nepievilt mūziķi un klausītājus. Otrkārt, piedzīvojums, jo procesā it kā pazūd laika kontrole, un tobrīd es noteikti tieku ierauta citā pasaulē.

Visbeidzot tas ir adrenalīns, kas pastiprina visas vērtīgās norises organismā, kad teksts beidzot ir gatavs, un vēl vairāk, kad muzikants saka: ir “okei”, bet jo īpaši tad, kad to pirmo reizi dzirdu izpildām. Kopumā iznāk, ka tā ir bauda.

– Kam rakstāt dzeju?

– Tiem, kuri domā un jūt līdzīgi kā es, tikai viņiem līdz šim nav izdevies to noformulēt. Tomēr laikam jau vispirms pati sev. Kad prasās uz āru kāda notikuma, pārdzīvojuma vai sajūtu izteikšana, tad tas dzejolis rodas. Kā bērns. Pat tad, kad es pēkšņi nakts vidū izlecu no gultas, jo sākas “dzejoļa radības”, lielākoties tā pamatā ir kaut kas iepriekš noticis jeb nenoticis, par ko man pēkšņi nāk tāda kā apskaidrība. Savādāk ir ar dziesmu tekstiem, tie nāk ar lielāku atbildību. Tā kā dziedātāji pārsvarā ir vīrieši, tad ir jārada dziesmai piemērots dzejolis no vīrieša redzes un sajūtu rakursa.

– Iedvesmas avots?

– Viss labais, kas ar mani notiek, un jebkas, kas nemaz nav labs, un arī tas, kas nemaz nav noticis. Un satiktie cilvēki, protams. Arī satikšanās ar sevi, tāpēc man patīk vienatnes brīži, kas nebūt nenozīmē vientulības sajūtu. Lietu kārtība un tīrība telpā. Daba un pasaule tās varenumā un vissīkākās norises tajā. Un – mīlestība. Gan tad, kad tā ir, gan tad, kad sāk likties, ka tās ir par maz. Parasta rīta atnākšana var būt iedvesma un pilnīgas tumsas klātbūtne arī. Prieks, kad nesāp. Kafija īstajā brīdī. Kāds apreibinošs dzēriens pozitīvās devās. Smeldzīga melodija vai putna balss. Visa dzīve ir viena iedvesma. Starp citu, iedvesmoties var arī siltumnīcā starp tomātiem, kas pašas izaudzēti.

– Kādai jābūt mūzikai, lai tajā skanētu jūsu teksts?

– Tā melodija, kurai muzikants vēlas, lai pielieku savu tekstu, dziesmas veidošanas brīdī man ir visskaistākā. Dungoju to, arī ejot pa ielu.

– Jūsuprāt – labas dziesmas formula ir…

– Manuprāt, vārdi un melodija ir kā mīlētāju pāris, kuru starpā jāvalda saskaņai. Tāpēc man nešķiet pareizi, ka dažkārt titros televīzijā vai radio var uzzināt tikai mūzikas autoru vai izpildītāju. Par ļoti īpašām dziesmām noteikti uzskatu tās, kurām mūzikas un vārdu autors ir viens cilvēks. Vēl īpašāk, ja šo dziesmu pats autors arī dzied, kā to dara, piemēram, Ainars Mielavs, Renārs Kaupers, Valdis Atāls, Varis Vētra vai Jānis Krūmiņš.

– Jūsu skolotāji?

– Man bija lieliska pirmā literatūras skolotāja Ligita Krieviņa, kas saviem audzēkņiem ļāva noticēt, ka ikviens var uzrakstīt labu sacerējumu vai pasaku. Vēlāk savu radošo pieskārienu deva Viks (Viktors Kalniņš), ar kuru pirmo reizi tikos jauno autoru seminārā. Laikā, kad strādāju rajona laikrakstā, mans padomdevējs žurnālistikā un arī dzejā bija Jānis Locāns.

Dziesmu tekstu rakstīšanā labākais skolotājs noteikti ir bijis Harijs Joniškāns – viņš prasīja perfektu teksta saskaņu ar piedāvāto mūziku. Ir bijis pat jāraud. Bet tās bija vērtīgas mācībstundas.

– Autoritātes dzejas pasaulē?

– Ārija Elksne, Imants Ziedonis

– Kas šobrīd jauns radošajā sfērā?

– 2009. gada vasarā, Jaunpiebalgā, skolas izlaidumā mani “salika kopā” ar kādu ģitāristu: es runāju dzeju, viņš, Jānis Žagariņš, spēlēja ģitāru un, man par pārsteigumu, dziedāja paša sacerētas dziesmas, arī ar maniem vārdiem. Sapratu, ka tieši tāds priekšnesuma formāts, kad dzeju papildina laba dziesma, klausītāju uzrunā vairāk nekā tikai dzejas lasīšana. Uzrunāju Jāni, un viņš ne vien neatteica, bet cītīgi ķērās arī pie jaunu dziesmu sacerēšanas. Jāņa dziesmām klāt piepulcēju arī savas, kurām vārdi un melodija dzimušas vienlaikus. Dažās dziesmās mēģinājām apvienot arī savas balsis. Iznākums – kopīga koncertprogramma, ko piedāvājam dažādās Latvijas vietās, visdažādākajām auditorijām. 6. februārī esam aicināti uzstāties Balvos – tas būs mūsu 75. koncerts.

Pērn maijā laidu klajā savu piekto dzejoļu krājumu “Mēs esam viens otram”, bet vasarā arī savas dziesmas ierakstījām albumā ar nosaukumu “Tik vienkārši”. Gandarījums, ka tagad dažas no tām ieskanējušās arī “Latvijas Radio 2”.

 

Uzziņa

Marikas Svīķes dzejas grāmatas: “Dvēselei trīsot” (1995), “Mirkļus tverot” (2002), “Ar zvaigžņu putekļiem saujās” (2004), “Tikai šodien” (2008), “Mēs esam viens otram” (2012).

 

 

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Ļoti patīk lasīt Marikas dzeju. Arī dziesmas ar viņas vārdiem ir skaistas. Man ir visi 4 dzejas krājumi, ko bieži pārlasu un lapu malās ar zīmuli veicu piezīmi, kuras dzejas rindas aizkustina man dvēseli. Lai sargeņģeļi, kas ir Marikas talismani, sargā viņu jaunajā 2017. gadā!

Draugiem Facebook Twitter Google+