Sirpis un āmurs… dekorācijās 2
Ja nemaldos, tad nacistisko un komunistisko režīmu simbolikas izrādīšana publiskās vietās Latvijā ir pretlikumīga. Es bieži braucu pa Kalnciema ielu Rīgā un esmu ievērojis ēku, kuras fasādi rotā sešas sirpja un āmura dekorācijas. Pēc Latvijas okupācijas manu tēvu un vectēvu apcietināja komunistiskā režīma pārstāvji, abus aizveda uz Krieviju un tur viņus nogalināja, tāpēc man komunistiskā simbolika ir īpaši pretīga. Ceru, ka valdība spers soļus, lai šī asiņainā režīma simbolus no publiskām vietām Latvijā aizvāktu. Vitālijs Būcēns
Rīgas domes (RD) sabiedrisko attiecību speciālists Uģis Vidauskis pastāstīja, ka ēka Kalnciema ielā 57 pieder valsts akciju sabiedrībai “Privatizācijas aģentūra” un nama pārvaldnieks ir kooperatīvā sabiedrība “Daugavgrīvas 74”. Attiecībā par padomju simbolikas atrašanos uz ēku fasādēm U. Vidauskis teica, ka šobrīd valstī neviens normatīvais akts šo lietu neregulē. “Ar likumu šo simboliku aizliegts izmantot publisku pasākumu, kā arī piketu, sapulču un gājienu laikā. Par minētā aizlieguma neievērošanu draud administratīvais sods,” pastāstīja RD pārstāvis. Šāda padomju simbolika dažviet ir saglabājusies uz ēkām un objektiem, kas būvēti pagājušā gadsimta pēckara gados. Katrs ēkas īpašnieks vai apsaimniekotājs var brīvi lemt, ko darīt ar šo simboliku. Padomju simbolika vēsturiski saglabājusies arī metāla margās Daugavmalā. “Pašvaldības attīstības plānos ir krastmalu rekonstruēt. Tad arī margas nomainīs un minēto “vēsturisko akcentu” novāks,” pastāstīja U. Vidauskis.
Kad jautāju par attieksmi pret šo mantojumu Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidentam mākslas zinātniekam Ojāram Spārītim, viņš teica, ka katrs gadījums ir individuāls, bet cenzēt jebkuru pagājušā gadsimta kultūras mantojumu ir ļoti dogmatiska pieeja. “Ja mūsdienu pasaulē saduras dažādi laikmeti, dažādas kultūras un tradīcijas, tad nevar noliegt savu vēsturi un pagātni, it kā tās nemaz nebūtu bijis. Jo senāka ir vēsture, jo vairāk tai ir dažādu laikmetu uzslāņojumu un vēsture kļūst bagātāka,” akcentē zinātnieks. “Ja no artefaktiem izdzēsīs simbolus, vēstures trauma kļūs mazāka? Vai tāpēc netīkamo vēstures posmu likvidēs no kalendāra?” jautā O. Spārītis. “Mūsdienu somu pilsoniskā sabiedrība ir daudz tolerantāka, jo gan ikdienišķs pilsonis, gan politiķis, gan vēsturnieks uzskata, ka viss, kas noticis uz Somijas zemes, ir tās vēsture – tajā skaitā arī tie notikumi, kuri ir atstājuši vēsturiskajā atmiņā nepatīkamas pēdas. Tieši tāpēc vēsture ir jāizprot, lai arī vēstures traumas uztvertu kā vēsturi, nevis kā agresiju pret mūsdienu pilsoni.”
