Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
5. marts, 2013
Drukāt

Sirreālisms kā patvērums


Publicitātes (Jāņa Pipara) fotoPublicitātes (Jāņa Pipara) foto

Izstāde “Sirreālisma patversmē” Mūkusalas salonā piedāvā iejusties Latvijas mākslas 20. gs. 70. gadu situācijā. 


 

Ir daži fenomeni, kas cilvēkus vienmēr interesējuši. Pārsvarā tās ir lietas, ko varbūt kāds sajutis, bet nav ne redzējis, ne turējis rokās. Fantāzijas, kas nāk no iekšpuses, no dvēseles, prāta vai sirds dzelmēm

Mūsu ziņkārība un alkas pēc jaunā un nezināmā stimulē iztēli un ļauj mūsu prātos viegli savērpties visneparastākajiem stāstiem un zinātniskajām hipotēzēm.

Sirreālisms joprojām ir viens no populārākajiem mākslas virzieniem, kas piesaista milzīgu publikas interesi. Tumša un noslēpumaina zemapziņa, kurā glabājas atbildes uz mūsu dzīves būtiskākajiem jautājumiem. Šo netriviālo interesi šobrīd var skaidri redzēt Parīzē, kur norisinās slavenākā sirreālista Salvadora Dalī grandioza izstāde. Parīzes muzeju speciālistu izraisīto ažiotāžu (vairāk nekā miljons apmeklētāju) salīdzina ar sensacionālo 1967. gada izstādi, kad uz Franciju tika atvesta Tutanhamona mūmija.

Mūkusalas mākslas salonā šobrīd notiek gleznu izstāde ar veiksmīgu nosaukumu “Sirreālisma patver-smē”, kas veltīta mazliet citai tēmai – cilvēka zemapziņai un mākslinieka spējai veidot vīzijas, kas simbolizē brīvas jaunrades iracionālo būtību.

Izstāde piedāvā iejusties Latvijas mākslas 20. gs. 70. gadu situācijā, kurā mākslinieki veiksmīgi atrada ceļu, kā atbrīvoties no sociālistiskā reālisma estētikas, paslēpjoties aiz viltīgi uzkonstruētiem terminiem “asociatīvā tēlainība” vai, piemēram, “fantastiskais reālisms”.

Šīs atrunas paplašināja reālisma jēdzienu līdz kosmiskam mērogam un ļāva gandrīz jebkādu vizuālu fantāziju izvilkt caur sociālistiskā reālisma adatas aci. Kurš gan pēc Gagarina lidojuma varētu iebilst, ka kosmoss ir fantāzija, nevis realitāte?

Protams, ka sirreālisms bija virziens, kas parādījās, piedzīvoja uzplaukumu un sevi izsmēla vēl pirms Otrā pasaules kara. Kā tādā gadījumā var izturēties pret latviešu veikumu, kas parādījās gandrīz pusgadsimtu vēlāk? Vai tas nav plaģiāts vai riteņa izgudrošana no jauna? Domāju, lai atbildētu uz šo jautājumu, vajadzētu atcerēties – sirreāla domāšana ņem virsroku situācijā, kad reālā dzīve šķiet vēl absurdāka. Tā bija, kad pēc Pirmā pasaules kara traģēdijas pazuda ticība cilvēka racionālajai dabai, tā bija, arī dzīvojot Padomju Savienībā 70. gados, kad laiks apstājās kā sapnī. Tāpēc arī sirreālisms kļuva par sava veida patvērumu, kur mākslinieka daiļrade ar brīvas fantāzijas un ironijas miglaino sienu tika pasargāta no ārējās pasaules.

Protams, nevar noliegt, ka māksliniekiem, kas dzimuši neilgi pēc Otrā pasaules kara, pirmo reizi ar sirreālismu nācās saskarties tikai studiju gados, un var viegli rekonstruēt to sajūsmu, ar kādu vairāki topošie mākslinieki ķērās izmēģināt jaunu vizuālo valodu.

Izstādē var labi redzēt tos sirreālisma paņēmienus, ko mākslinieki pielāgoja savām vajadzībām. Biruta Delle savā daiļradē izmanto automātisko kompozīciju skicēšanu un uzskata sevi par instrumentu zemapziņas rokās. Nejaušības metodi piekopj Alberts Golt-
jakovs, kam abstrakti krāsu notecējumi palīdz atraisīt asociatīvo fantāziju. Apziņas plūdumu un no zemapziņas atnākušās iztēles ainas sastopamas Māra Ārgaļa, Maijas Tabakas un Vladimira Glušenkova darbos. Neizzinātu formu meklējumi aizved dažus māksliniekus (Juri Dimiteru, Ilmāru Blumbergu) tālāk no sirreālisma uz abstrakto un konceptuālo mākslu, kas izraisa jautājumu – vai daži māk-slinieki neatrodas svešā patversmē?

Izstādes kuratore Sniedze Kāle atzīmē: “Neviens no izstādē pārstāvētajiem māksliniekiem sevi par sirreālistu nesauc, bet visbiežāk vēlas uzsvērt savu atrasto tēlu sistēmas unikalitāti.” Tomēr var priecāties, ka tik dažādus māksliniekus izdevās parādīt kā zināmu domubiedru grupu un katram skatītājam tagad ir iespēja pašam izlemt, kā viņš jūtas sirreālisma patversmē.

 

 

Viedokļi

Anita Leite (vienkārša garāmgājēja): “Neesmu māk-slas mīļotāja un šajā izstādē nokļuvu nejauši. Ieinteresēja pati ēka, tādēļ nolēmu ienākt. Jāteic, esmu patīkami pārsteigta. Katra glezna ir kā kaut kas ārpasaulīgs, nereāls.”

Pēteris Upenieks (ekonomists): “Uzzinot, ka šajā mākslas salonā būs apskatāmi gleznotājas Maijas Tabakas darbi, nedomājot nolēmu atbraukt. Vienreizēji darbi, kas garus komentārus neprasa. Protams, eksponētajos darbos sajūtama arī padomju perioda pēcgarša.”

Kristīne Liepa (studente): “Skolā šobrīd mācāmies par sirreālismu. Jāatzīst, ka mūsu laiku sirreālisms man patīk labāk – varbūt tāpēc, ka padomju laiki man ir sveši. Bija arī gleznas, kas šķita tuvas.”

Sagatavojusi Ieva Gržibovska

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+