Sirsnība plus nopietni zemteksti 2
Patlaban LTV1 iespējams noskatīties četras sezonas piedzīvojušā raidījuma “Cytaidi latviskais” pērn filmēto sižetu atkārtojumus. Bet aprīlī ekrānos būs redzams šā cikla pielikums – četri atsevišķi stāsti par 1917. gada Latgales kongresu, kam bija ļoti liela loma neatkarīgās Latvijas dibināšanā, un spilgtām tā laika personībām, kuru politiskā un sabiedriskā darbība Latgalē atstājusi nozīmīgas pēdas mūsu valsts vēsturē.
Neatkārtojoties
Televīzijas žurnāliste un redaktore Sandra Freiberga labi atceras to 2013. gada dienu, kad kļuva zināms – viņas un dzejnieka Daugavpils Universitātes docenta Valentīna Lukaševiča iesniegtais projekts atbalstīts Latgalei veltīto raidījumu konkursā. Nosaukumu viņi bija aizguvuši no V. Lukaševiča dzejoļa, un citādības uzsvars diktēja arī jaunus akcentus sižetiem. Tos izstrādājot, abi autori vienojās par galveno – neaicināt ekrānā populāras un daudz tiražētas latgaliskas izcelsmes personības, bet izcelt retāk skanējušus vārdus un atklāt jaunus.
Jāteic, šo principu izdevies ievērot visu četru sezonu garumā. Lai gan, piemēram, Maizes muzeja īpašniece Vija Kudiņa televīzijas skatītājam nav gluži sveša, vitālajai aglonietei veltītajā stāstā ievītais pavediens par uzņēmējdarbībai pievērsušajiem apstākļiem un ģimeni piešķir jaunas krāsas viņas portretam. Pateicoties autoru meklējumiem un atlasei, skatītājs iepazīst ūdenstūrisma entuziastu Jāni Vilcānu, melnā speķa kūpināšanas meistaru un novadpētnieku Ivaru Loginu, kāzu toršu cepēju malnavieti Ainu Barsukovu, tautas deju ansambļa “Dziga” vadītājus Ingu un Ilmāru Dreļus, Sīļukalna kultūras nama vadītāju un gandrīz vai leģendāro šejienes baļļu organizatori Anitu Upenieci, Žīguru mežkopi Annu Āzi un viņas meitu mērnieci Māru, Daugavas plosta kapteini jeb korņuhu Ilmāru Lociku, Pieniņu Jēzus sirds katoļu draudzes prāvestu Aigaru Bernānu un daudzus citus Latgalē sakņotos.
Patriotisms kā dzinējspēks
Diezgan daudzi raidījuma sižeti veltīti uzņēmējiem – zirgkopji Ilze Stabulniece un Ivars Stašulis, banketu galdu klājēja un sieru meistare Inese Survilo, ģitāru meistars Jānis Kuzminskis, zāļu tēju maisījumu gatavotāja Anna Danča, vietējo ogu vīnu brūvētāja Irēna Koleda un vēl savs pusducis, – un, lai gan šajā pulkā velti meklēt izteikti pārtikušus, kurnēšanas nav. Zīmīgi arī tas, ka daļa pārnākusi uz Latgales laukiem no pilsētām un atradusi savu vietu senču zemē. Kā saka bijušais Āgenskalna pašpuika, andergraunda muzikants un “Gaņeņu” saimnieks Oskars: “Gadā ir trīs simti sešdesmit piecas labas dienas.” Viņu mājās karoga masts metru augstāks nekā pie Daugavpils domes, sauciens no kalna skaisti atbalsojas veselas septiņas sekundes un bērnu audzināšanā visbiežāk izmantota atgādne, ka darbs ir vienīgais patriotisma mērs.
Tas, skaļi nedaudzinot, ir pašsaprotams dzinējspēks arī Tilžas pagasta “Ezerlīču” saimniekiem Kašiem, Ludzas mākslas skolas direktorei Sandrai Vorkalei, dziesminiekam un krāšņu meistaram Vinsentam Kūkojam un, protams, Latgales karoga autoram vēsturniekam un uzņēmējam Mārim Rumakam. Pat šķietami vieglprātīgie hiphopa entuziasti Rēzeknē uz jautājumu, vai dažādas kultūras – latviešu, krievu, poļu, ebreju – nav pamats domstarpībām, zodus izsliedami, atbild: “Iespējams, citur, tikai ne Latgalē.”
“Puiši, Latvija nebeidzas aiz Jēkabpils!”
Tā Saeimas deputātiem un valdības vīriem gribētu sacīt par Meža Žoržu un Dziko (mežonīgo) latgalieti draugu pulkā dēvētais kolorītais mākslas pedagogs un pasākumu vadītājs Māris Susejs, kurš savu ikdienu raksturo lakoniski: “Es ņemos.” Tur ietilpst gan maizes, gan mīlestības darbi, no kuriem galvenais ir Latgales arhitektūras apzināšana. To pētīdams, Susejs brauc pa šosejām un aizaugušiem ceļiem, priecājas par apstrādātiem laukiem un ļaujas niknai ironijai, ieraudzījis tukšus logus vēl nesen apdzīvotā mājā: “Viņi Rīgā sacer Latgales attīstības programmas un domā, ka daudz izdarījuši…”
Šis zemteksts dzirdams daudzos sižetos, kur Latgales ļaudis uzsver: ir simt un viens iemesls sacīt, ka viss slikti, bet jāmeklē dzīvesprieka asni. To papilnam šejienes dabā, kura “piedalās” visos raidījuma stāstos. Spēj iedvesmot ne vien brīnišķīgie Daugavas loki, bet arī Kupravas noslēpumainā dabiskā liepaudze, Latvijā vienīgais ozolu mežs pie salām bagātā Ežezera, laivotāju iecienītā Tartakas upīte, pakalni un pļavas, kur tagadējais Nacionālā botāniskā dārza direktors varakļānietis Andrejs Svilāns bērnībā sajutis aicinājumu būt par biologu. Tagad viņa ikdiena paiet Salaspilī, bet, Latgales vilkmei ļaujoties, Dendrologu biedrības vadītājs izmanto katru iespēju pabūt savos “Strodos” un citē Ojāru Vācieti: “Cik ilgi cilvēks dzimto vietu zinās, tik ilgi zinās visu pārējo.”
“CYTAIDI LATVISKAIS”: JAU NOSAUKUMS GANA VĒRTĪGS
Inta Kušnere, Ludzas bibliotēkas vadītāja: “Raidījums stāsta par Latgales cilvēkiem, kuri nesūkstās, ka viss ir slikti, bet strādādami rada prieku sev, savām ģimenēm un apkārtējiem. Te satiku gan iepriekš zināmas personības, gan atklāju jaunas. Vienā sižetā mūzikas pedagoģe Guntra Kuzmina secina: “Latgaliešiem pietrūkst nekaunības sevi cildināt.” Jā, iespējams, sirgstam ar nevajadzīgu kautrību. Tāpēc tik vērtīgi, ka raidījums izceļ Latgales ļaužu darba tikumu, sirdsgudrību un talantus.”
Juris Viļums, 12. Saeimas deputāts (LRA): “Jau nosaukums “Cytaidi latviskais” ir gana vērtīgs. Prieks, ja kaut vai televīzijas programmā redzams nepiedodami novārtā atstātais Latgales latviešu (latgaliešu) valodas alfabēta burts “y” – piemēram, Ministru kabineta noteikumi par personvārdu rakstību pretrunā Satversmei neparedz šī burta lietošanu, tādējādi Andryva Jūrdža vārds mūsu valstī atrodams tikai arhīva plauktos. Svarīgs ir raidījuma nosaukumā ietvertais vēstījums, ka viss latgaliskais ir viens no latviskuma pamatiem – diemžēl tas daudziem joprojām grūti pieņemams. Ceru, ka raidījums turpināsies.»
Andrejs Jačuks, uzņēmējs Rēzeknē: “Piesaista raidījuma gaišā noskaņa. Dažos sižetos mazliet traucē šaurā apritē izmantotu Latgales apvidus vārdu lietošana.”
