Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
2. septembris, 2013
Drukāt

Sitiens zem jostasvietas (5)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

No 2006. gada man noteikta arodslimība. Atlīdzību par to saņēmu no 2006. līdz 2008. gadam, pēc tam arodslimību noteica vēl uz 5 gadiem, no 2008. līdz 2013. gada augustam. Šogad 6. augustā atkal biju uz VDEĀK un arodslimību man noteica uz mūžu. Līdz šim darbspēju zudums bija 50 %, tagad to noteica 55 %.

Kopš 2006. gada saņēmu arī vecuma pensiju, kopā iznāca pieklājīga summa. Esmu 3. grupas invalīds.
Dzirdēju, ka tagad šīs summas tiek samazinātas. Kā ir patiesībā? Ja man noteikts lielāks darbaspēju zudums, vai būs kāds pārrēķins? 
Alberts Blūms (vārds un uzvārds mainīts) Rīgā

 

 

Arodslimniekiem maksā mazāk

Diemžēl mūsu lasītāja satraukums ir pamatots. Tagad likumi ir pārgrozīti tā, ka arodslimniekam vai cilvēkam, kurš cietis nelaimes gadījumā darbā, ja viņš saņem vecuma vai izdienas pensiju, faktiski izmaksā tikai vienu, lielāko no šīm summām! Ja atlīdzība par darbspēju zaudējumu ir mazāka vai vienāda ar pensiju, pensionāram to nemaksā! Toties, ja šī atlīdzība ir lielāka par pensiju, no tās atņem pensijas summu. Piemēram, cilvēkam aprēķināta 300 latu atlīdzība par darbspēju zaudējumu un 200 latu vecuma pensija. Viņam izmaksā visu pensiju, bet no atlīdzības atņem 200 latus un izmaksā tikai 100! Tas teikts likuma “Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” 20. panta 9. daļā.

Tiesa gan, invalīdiem maksā visu – gan invaliditātes pensiju, gan atlīdzību par darbspēju zaudējumu, gan algu, ja viņi strādā. Taču, sasniedzot 62 gadu vecumu, invalīds no valsts saņem sāpīgu sitienu zem jostasvietas. Viņš automātiski kļūst par vecuma pensionāru un tūdaļ zaudē naudas summu, kas atbilst viņa vecuma pensijai!

Protams, invaliditātes grupa viņam saglabājas, kopā ar visu slimību buķeti un nepieciešamību ik mēnesi maksāt par zālēm un ārstēšanos. Pirmās un otrās grupas invalīdi vismaz var bez maksas braukt sabiedriskajā transportā, turpretim trešās grupas invalīdiem valsts faktiski nekādus atvieglojumus nepiešķir. Iznāk, ka par invalīdiem līdz 62 gadu vecumam valsts rūpējas vairāk, nekā pēc šī vecuma sasniegšanas. Kur loģika?

Kaut gan likums “Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” pieņemts jau 1995. gada 2. novembrī un stājies spēkā 1997. gada 1. janvārī, kopš tā laika tas neskaitāmas reizes pārgrozīts. Nežēlīgā doma par naudas taupīšanu, faktiski aplaupot pensijas vecumu sasniegušos arodslimniekus un tos, kas guvuši darba traumas, šajā likumā ieviesta ar 2009. gada 16. jūnija grozījumiem, kuri stājušies spēkā tā paša gada 1. jūlijā un darbojas joprojām.

Mūsu lasītājam paveicās, jo viņa gadījumā darbojās šī likuma Pārejas noteikumu 13. punkts. VDEĀK lēmums par arodslimības termiņa pagarināšanu bija pieņemts pirms šiem grozījumiem, 2008. gadā, arī vecuma pensija piešķirta līdz 2009. gada 30. jūnijam, tādēļ līdz VDEĀK lēmuma termiņa beigām (līdz šā gada augustam) viņam maksāja gan pensiju, gan pilnu atlīdzību par arodslimību.

Bet no šā gada augusta, kad pieņemts jauns VDEĀK lēmums, viņa ienākumi samazināsies par 250 latiem (pensijas apmēru), jo šo summu tūdaļ atskaitīs no atlīdzības par darbspēju zaudējumu!

Kaut gan darbspēju zudumu komisija šovasar noteica lielāku – 55 %, nevis 50 %, kā bija agrāk, naudas ziņā tas neko nemaina un nekāda pārrēķina nebūs, jo šie skaitļi iekļaujas vienā intervālā. Likuma 20. panta 4. daļā rakstīts – ja darbspēju zaudējums ir 50 % – 79 %, atlīdzību rēķina 65 % apmērā no darbinieka vidējās algas pirms saslimšanas.

 

Kam vēl atņem?

Minētā likuma 20. panta 4. daļas grozījumi paredz atņemt naudu arī citiem arodslimniekiem un tiem, kas darbā guvuši traumas. Ja darbspēju zudums ir 24 % vai mazāks, atlīdzību vairs nemaksā! Agrāk, ja darbspēju zudums bija no 15 % līdz 24 %, atlīdzību aprēķināja līdz 30 % apmērā no darbinieka vidējās algas. Taču tagad valdība acīmredzot uzskata, ka cilvēks ar 24 % darbspēju zudumu ir praktiski vesels!

Vēl viena kategorija, kura tika aplaupīta, ir bezdarbnieki. Minētā likuma 14. panta 7. daļā teikts, ka atlīdzību par darbspēju zaudējumu un atlīdzību par apgādnieka zaudējumu (!) nemaksā laikā, kad cilvēks saņem bezdarbnieka pabalstu. Ja gadījusies pārmaksa, valsts ir modra un šo summu vēlāk atvelk, katru mēnesi ieturot 10 % no izmaksājamās atlīdzības.

Kāda ir argumentācija, atņemot bezdarbniekam atlīdzību par darbspēju zaudējumu?

– Viņš taču kaut kādu naudu saņem! Tas neizklausās ne nopietni, ne argumentēti, ne cilvēcīgi.

Tātad, kamēr cilvēks strādā, viņš saņem darba algu, kā arī atlīdzību par darbspēju zaudējumu vai atlīdzību par apgādnieka zaudējumu. Taču itin bieži mūsu plaukstošās tautsaimniecības apstākļos notiek štatu samazināšana vai darba vieta bankrotē un atlaiž visus. Cilvēki ir godīgi maksājuši obligātās sociālās iemaksas, kurās paredzēti vairāki, atsevišķi apdrošināšanas veidi – pret bezdarbu (lai varētu saņemt bezdarbnieka pabalstu); pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām (lai varētu saņemt attiecīgu atlīdzību), kā arī uzkrājums vecuma pensijai. Darbinieks ir godīgi pildījis likumā paredzēto un maksājis visus apdrošināšanas veidus. Un pēkšņu vienā nebaltā dienā valdība nolemj, ja daļu no likumā paredzētās apdrošināšanas naudas var atņemt!

 

Iesniegums Satversmes tiesā

Tiklīdz 2009. gada 16. jūnijā tika pieņemti šie pēc būtības netaisnīgie likuma grozījumi, atradās vairāki uzņēmīgi cilvēki, kuri iesniedza prasību Satversmes tiesā. Šos 6 privātpersonu un 21 Saeimas deputāta pieteikumus Satversmes tiesa apvienoja vienā lietā Nr. 2010-17-01, kuru izskatīja 2010. gada 29. oktobrī.

Pieteikuma iesniedzēji Aina Lakstiņa–Lakstīgala, Jautrīte Maija Kronīte, Anna Salmane un Emīls Streipa apstrīdēja likuma “Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” (turpmāk – Apdrošināšanas likuma) 20. panta 9. daļas 2. punktu, atbilstoši kuram darbnespējas atlīdzību vairs nemaksā cilvēkiem, kuri saņem valsts pensiju, kas pārsniedz šīs atlīdzības summu.

Iesniedzēji Satversmes tiesai raksta, ka darba devējs par viņiem veicis attiecīgas iemaksas un viņiem bijušas tiesības paļauties uz to, ka gadījumā, ja saslims ar arodslimību vai cietīs nelaimes gadījumā darbā, valsts izmaksās darbnespējas atlīdzību.

Pieteikuma iesniedzējs Vitalijs Pčelovs apstrīdēja to, ka cilvēkiem, kuri saņem izdienas pensiju, darbnespējas atlīdzību izmaksā tikai daļēji – tikai tādā apmērā, kādā tā pārsniedz izdienas pensiju (atbilstoši Apdrošināšanas likuma 20. panta 9. daļas 1. punktam). Viņam piešķirta 3. invaliditātes grupa. Veselība stāvokļa dēļ bijis spiests aiziet no darba. Nesen viņam piešķirta izdienas pensija, bet no tās viņš saņem tikai daļu! Pieteicējs uzskata, ka cilvēki, kuri saņem darbnespējas atlīdzību, ir īpaša sabiedrības daļa, jo strādā veselībai bīstamos apstākļos, paļaujoties uz to, ka gadījumā, ja saslims ar arodslimību, valsts viņiem izmaksās atlīdzību pilnā apmērā. Šie likuma grozījumi pārkāpj tiesiskās paļāvības principu.

Pieteikuma iesniedzēja Vizma Draveniece apstrīd to, ka apdrošināšanas atlīdzību vairs neizmaksā cilvēkiem, kuriem noteikts darbspēju zaudējums 15 %–24 % apmērā (to paredz Apdrošināšanas likuma grozījumi, izslēdzot 20. panta 4. daļas 5. punktu). Viņai noteikts arodslimības izraisīts darbspēju zaudējums, kas mazāks par 24 %. Tagad viņa vairs apdrošināšanas atlīdzību nesaņem! Viņas tiesības ir ierobežotas tādā mērā, ka faktiski ir atņemtas. Tas neatbilst tiesiskās paļāvības principam. Viņas ienākumi samazinājušies par 30 %.

Pieteikuma iesniedzēji – 21 Saeimas deputāts apstrīd visas iepriekš minētās normas, kā arī to, ka darbnespējas atlīdzību un atlīdzību par apgādnieka zaudējumu nemaksā laikā, kad cilvēks saņem bezdarbnieka pabalstu.

Iesniedzēji raksta, ka šīs apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1., 91., 105. un 109. pantam un lūdz tās atzīt par spēkā neesošām no spēkā stāšanās dienas, kā arī paredzēt laika posmu, kurā cilvēkiem izmaksās kompensāciju par radītajiem zaudējumiem.

 

Tiesībsargs iebilst, tiesa prasību noraida

Satversmes tiesa pieprasīja arī Tiesībsarga atzinumu. Tiesībsargs uzskata, ka vecuma un darbnespējas riski pārklājas tikai daļēji. Toties papildu vajadzības, kas saistītas ar invaliditāti, kuras cēlonis ir nelaimes gadījums darbā vai arodslimība, neizzūd pēc tam, kad cilvēks pārkāpj 62 gadu slieksni. Tādēļ attieksmei pret cilvēkiem ar šādu invaliditāti jābūt īpašai, lai izlīdzinātu sociālās atšķirības.

Tiesībsargs uzskata, ka jāņem vērā arī tas, ka gan vidējā pensija, gan vidējā apdrošināšanas atlīdzība ir mazas un nespēj apmierināt cilvēku pamatvajadzības. Apstrīdētās likuma normas sit tieši pa sabiedrības maz­aizsargāto daļu, pakļaujot šos slimos cilvēkus nabadzībai un invaliditātes progresēšanas riskam.

Atcerēsimies arī to, ka neatkarīgās Latvijas valdība ir izdarījusi lielu reveransu darba devēju priekšā, no likumiem svītrojot kaitīga un smaga darba jēdzienu! Agrāk cilvēkiem, kuri strādāja kaitīgos, smagos vai sevišķi kaitīgos un sevišķi smagos darbos, bija paredzēti dažādi atvieglojumi – deva tā saukto specpienu (vai sulu), bija iespēja aiziet pensijā 5 vai 10 gadus agrāk, u.c.

Tagad mūsu valsī kaitīgu darbu oficiāli vairs nav! Rentgena laboranti, kuri saņem radioaktīvo starojumu; stikla pūtēji un metalurgi, kuri strādā karstajos cehos, pie tam – arī nakts maiņās; audējas un vērpējas, kuras strādā putekļos un elles troksnī; ķīmisko rūpnīcu strādnieki, kuri spiesti elpot indīgu vielu izgarojumus, un daudzu citu profesiju pārstāvji, pēc mūsu valdības vīru un sievu uzskata, strādā brīnišķīgos un nekaitīgos darba apstākļos! Tas, ka kaitīgais darbs sabeidz cilvēku veselību, esot viņu pašu brīva izvēle!

Mūsu obligātā sociālā apdrošināšana ir kā spēlē vienos vārtos, kur vienai pusei (darbiniekiem) ir strikti noteikumi – obligāti jāmaksā konkrētas sociālās apdrošināšanas iemaksas, kamēr otrai pusei – valstij – faktiski nekādu noteikumu nav, jo tos var mainīt pēc sirds patikas.

Taču Satversmes tiesa nonāca pie secinājuma, ka labums (jeb budžeta naudas ietaupījums?), ko sabiedrība gūst no šīs atšķirīgās attieksmes (proti, atņemot daļu naudas pensijas vecumu sasniegušiem arodslimniekiem vai invalīdiem, kuri par tādiem kļuvuši pēc nelaimes gadījuma darbā), ir lielāks nekā personas interešu ierobežojums. Tātad minētā atšķirīgā attieksme atbilst samērīguma prasībām. Satversmes tiesa šo prasību noraidīja.

Citiem vārdiem sakot – sabiedrības interešu vārdā vārgākos var pasviest zem riteņiem?

 

SVARĪGI

• Kopš 2009. gada 1. jūlija cilvēki, kuriem aprēķināta vecuma vai izdienas pensija, kā arī atlīdzība par arodslimību vai nelaimes gadījumu darbā, pēc būtības saņem tikai vienu no šīm summām.

• Šie faktiski netaisnīgie likuma “Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” grozījumi tika apstrīdēti Satversmes tiesā, taču tiesa savā 2010. gada 29. oktobra spriedumā atzina, ka viss esot likumīgi.

• Tagad par šo jautājumu ir iesniegta prasība Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Arī arodbiedrības uzskata, ka šī norma ir netaisnīga. Tikmēr Labklājības ministrija, valdība un Saeimas deputātu vairākums domā, ka viss ir kārtībā, un neko mainīt negrasās.

 

 

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. kurš uzzinās kad būs atbilde ? un kurš līdz tam nodzīvos?

  2. Kad būs .. atbilde no EC !?

  3. Kad būs atbilde no EC !?

  4. Kad būs atbilde no ECT?

  5. Kad būs atbilde no EC ?!

Draugiem Facebook Twitter Google+