Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
11. jūnijs, 2012
Drukāt

Sižets jaunajai Leldes Stumbres grāmatai nāk no dzīves

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Ceturtdien, 14. jūnijā, apgāda “Lauku Avīze” paspārnē klajā nāks 
Leldes Stumbres atmiņu grāmata “Personīgi”
, kurā autore atklās lasītājam savu radošo mūžu intīmu pārdzīvojumu un cilvēkattiecību vērojumā.


 

Vispirms – atklāt pašai sev

“Žurnālisti neskaitāmas reizes man vaicājuši par romāniem un lugām: kā gan jums šī ideja ienākusi prātā? Šādās reizēs īsi nav iespējams atbildēt, tādēļ nolēmu par to uzrakstīt grāmatu – kā tad īsti tapuši mani darbi,” daļēji jokojot, teic Lelde. Viņa gan nelolojot ne mazāko ilūziju, ka, grāmatai iznākot, žurnālisti šos jautājumus vairs neuzdos… Taču Leldei vissvarīgākais bijis pašai sev atklāt un saprast, kādi dzīves notikumi, sajūtas, dabas parādības un cilvēki ietekmējuši viņas izvēles, bet jo īpaši – pamudinājuši radīt kādu no literārajiem darbiem. “Diemžēl nenotiek tā, ka kāds kaut ko atsūta no kosmosa,” darba tapšanas procesu ieskicē rakstniece. “Darbā ieliktās idejas un sižeta līnijas, gribi vai ne, nāk no dzīves, tomēr nevis pa tiešo, bet pastarpināti,” viņa nosaka, uzsverot, ka šis ir tikai viņas personīgais variants, kā rodas lugas un romāni, nevis kāda vispārzināma un praksē lietojama recepte.

Trīs simtos savas grāmatas lappušu Lelde Stumbre lasītāju izvadā pa bērnības mājām, plaši atver Maskavas Literatūras institūta kopmītņu durvis, “paņem līdzi” tuvākos un tālākos klejojumos tepat Latvijā un svešās zemēs, ļauj kopīgi pārdzīvot literāro gaitu veiksmes un vilšanās, kā arī pavisam privātā atmosfērā iepazīstina ar konkrētiem cilvēkiem un viņu raksturiem. Turklāt šos faktus un īstenību laiku pa laikam savijot ar izfantazētiem tēliem un situācijām. “Kuru gan interesētu manas dzīves faktu uzskaitījums?” brīnīdamās vaicā rakstniece, kad mēģinu izvaicāt par safantazētajām ainām.

 

“Mana dzīve nav bijusi tik vētraina, bet fantāzijas un sapņojumi gan! Tie manas dienas padarījuši daudzveidīgākas, brīnišķīgākas. Tie ir tikpat īsti kā uzskaitītie fakti,” stāsta literāte.

 

Tieši šā iemesla dēļ grāmatā nonākuši fragmenti no literātes nekad nepublicētajām lugām, kinoscenārija un dzejoļiem, jo radošajā mūžā tie Leldei Stumbrei bijuši tikpat nozīmīgi kā iestudētie un publicētie darbi.

 

Labākais – 
vēl priekšā!

Par to, vai rakstnieks ir vai nav “godīga darba” strādnieks, Lelde Stumbre gan daudz neprāto, jo dzīves ceļa izvēle jau labi sen kā izdarīta un tur nekas nav maināms. Datorā stāvot trīs vai četras iesāktas lugas, kuras “brēc virsū” – lai taču vienreiz tās pabeidz! Līdz rudenim īstenojams kāds lielāks darbs, bet pēc tam varētu ķerties klāt idejām, kas radušās, strādājot pie grāmatas “Personīgi”. Tā tas notiek vienmēr – viens darbs pamazām velk sev līdzi jau nākamo un rakstniekam, kurš reāli grib kaut ko paveikt, brīvdienu vai atvaļinājuma praktiski nav nekad.

“Šogad man apritējuši 60 gadi. Manuprāt, labs vecums, kad pietiekami piedzīvots un izdzīvots, saprasts un izsecināts, lai būtu tiesības uz to visu atskatīties un rakstīt atmiņas vai, pareizāk, tādu kā nodzīvotās dzīves un darbu analīzi,” teic L. Stumbre,

 

“nekādas grandiozas pārmaiņas, visticamāk, tuvākajos gados nav gaidāmas, taču mazums kas var atgadīties. Nekad nav vēlams teikt – nekā vairs nebūs! Un labākais darbs, kas satricinās pasauli, taču vienmēr ir priekšā!”

 

Rakstot šo grāmatu, Lelde Stumbre pāršķirstījusi savas bērnības un jaunības dienasgrāmatas, iztaujājusi radus, tuvākos draugus un paziņas, pārlasījusi līdz šim radītos darbus. “Esmu vēl enerģijas, ideju pilna un prāts ir pietiekami možs. Kas lai zina, kāda būs atmiņa pēc pieciem gadiem? Jā, šis ir īstais brīdis!” saka rakstniece un atklāj, ka patiesībā nevienam vairs nekad nebūs iespējas ielūkoties viņas bērnības un jaunības perioda dienasgrāmatu lappusēs, jo pēc “Personīgi” tapšanas tās ir sadedzinājusi. “Nedomāju, ka mani pusaudzes gadu pārspriedumi ir glabāšanas vērti un ka gribu, lai tos izlasa mana meita. Vienīgais, ko atstāju nesadedzinātu, – lugu un dzejoļu melnrakstus, kā arī ierakstus par meitas piedzimšanu un vēl dažus citus, kas attiecas uz mūsu ģimeni. Tie viņai varētu būt interesanti,” saka L. Stumbre.

Grāmatas “Personīgi” ievadā teikts, ka tā ir veltījums autores bērniem Silvijai, Elīnai, Elīzai un Ancei.

 

RADOŠĀ VIZĪTKARTE

LELDE STUMBRE

Dzimusi 1952. gada 30. janvārī Aucē.

60 lugu autore, no kurām populārākās – “Sarkanmatainais kalps”, “Ipolits”, “Spalvas”, “Smiltāju mantinieki”, “Laimīgā Blūmentāle”.

Lugu izlases: “Tā, lai var redzēt ceļu” (1989), “Kronis” (1999).

Romāni “Lauku Avīzes” apgāda “Lata romāna” sērijā: “Pacietības mērs” (2006), “Savienoto trauku līkums” (2007), “Mācītājas māja” (2009), “Vasaras svelme” (2011).

L. Stumbres grāmatu “Personīgi” atvērs ceturtdien, 
14. jūnijā, plkst. 16 Latvijas Mākslinieku savienības izstāžu zālē Rīgā, 11. novembra krastmalā 35.

 

Fragments

“Dzejoļu rakstīšana pēc Olafa aizbraukšanas nemazinājās, bet tieši otrādi – pieņēmās spēkā. Olafa piemēru biju uztvērusi burtiski – rakstīju daudz un visur. Mana mamma to atbalstīja, bet atstāja uz aprakstītajām lapām kodolīgas jautājuma zīmes un svītrojumus, cenzdamās pievērst manu izklaidīgo uzmanību tam, ka, lai uzrakstītu labu dzejoli, nepietiek tikai ar prātā ienākušu domu vai rindiņu – dzejolis prasa darbu. Šajā jautājumā es viņai negribīgi piekritu, jo Olafs bija teicis un darījis tāpat.

Es saņēmos un mammas vadībā sakārtoju nelielu dzejoļu izlasi, lai to aizsūtītu uz Rakstnieku savienību, kur katru pavasari notika jauno autoru seminārs. Seminārā varēja piedalīties jebkurš, kurš kaut ko bija uzrakstījis – dzeju, prozu vai dramaturģisku darbu. Tas bija mokošu šaubu un neticības pilns varoņdarbs – savus gara ražojumus biju nolēmusi nodot vērtēšanā ne tikai draugiem un labvēlīgi noskaņotiem cilvēkiem, bet monstram, ko sauc par Rakstnieku savienību un kur galvenā persona bija mītiskā Mirdza Ķempe. Jā, tā pati – karaliska sieviete sarkanā mētelī, biezām lūpām un grandošiem smiekliem. Vienu reizi biju viņu garāmejot redzējusi, un bija pilnīgi skaidrs – viņa ir no tās, nesasniedzamās pasaules. Un blakus viņai stāvēja vēl arī baisais milzenis Arvīds Grigulis, kaut kur tuvumā vīdēja sačokurojies Jānis Sudrabkalns, žurnāla “Karogs” karognesējs Andris Vējāns un tamlīdzīgi dižgari, par kuriem biju mācījusies skolā ar riebumā saviebtu seju. Viņi taču nerakstīja neko citu kā slavinājumus partijai un lielajai dzimtenei!

Bet es? Nemaz nebiju tik pašpārliecināta, kā izturējos – sirdi sažņaudza stindzinošas bailes un nedrošība, biju gandrīz simtprocentīgi pārliecināta, ka mani dzejoļi ne tikai neatbilst augšminēto dižgaru gaumei, bet vispār nav neko vērti! Kas mani trieca ko tādu darīt?! – sūtīt savus dzejoļus uz jauno autoru semināru, kur tos izķidās un iemetīs papīrgrozā, bet mani pašu izlamās un izsviedīs laukā no skaistā Rakstnieku savienības nama!”

(No Leldes Stumbres grāmatas “Personīgi”)

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+