Ekonomika
Latvijā

Kokgriezējs Raitis Stiuka vēja nogāztā ozolā iedzīvina Varakļānu leģendu 16


“Sērojošās Jadvigas” skulptūra, kas veidota no vētras nogāztā ozola Varakļānu muižas parkā.
“Sērojošās Jadvigas” skulptūra, kas veidota no vētras nogāztā ozola Varakļānu muižas parkā.
Foto – Andris Ozoliņš

Jaunais kokgriezējs Raitis Stiuka, lai arī ir mācījies Rīgas Amatniecības vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā, vislabāk tomēr jūtas dzimtajos Varakļānos. Mājās vienmēr bija kāda lieka pagale, dēļa gabals vai lielāks malkas bluķis. Vectēva saimniecībā atradās arī cirvītis, zāģis un naglas, un Raitis no koka sāka izgatavot dažādus objektus, piemēram, kuģus. Formai gāja līdzi dažādi tehniski risinājumi – motori, elektrība, vējš…

Rīgas Amatniecības vidusskolā (RAV) tika apgūta stila mēbeļu galdnieka profesija. Interese par formu sākumā virzījās uz pazīstamu mākslas darbu kopēšanu. Tas bija īsts brīnums, kā no parasta malkas bluķa var radīt pasaulslavenas jūgendstila skulptūras kopiju, ko miljoniem cilvēku apbrīno mākslas grāmatās. Radoši attīstoties, ar laiku parādījās robi zināšanās par cilvēka anatomiju.

“Tēlniecībā nevar sameloties, jāmāk figūru pareizi līdzsvarot un salikt akcentus. Man parādījās tik daudz jautājumu, ka sapratu, ka laiks stāties Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA). Pateicoties ilgajai praktiskajai pieredzei, skaidri zināju, ko no akadēmijas vēlos. Tas man ļāva maksimāli racionāli izmantot mācību laiku un izglītības sniegtās iespējas,” stāsta R. Stiuka. Akadēmijā varēja pamācīties no vadošajiem māksliniekiem, pabūt “Erasmus” praksē Barselonā pie keramiķes Matildes Grauas un metālmākslinieka Alberta Kasanē.


Kā dzima Jadviga

Varakļānu rota ir grāfu Borhu muiža, ar kuru saistās skumjš mīlas stāsts. Pēc vienas no versijām, leģenda ir apmēram šāda: “Senos laikos Varakļānu pilī grāfu Borhu ģimenē augusi brīnumdaiļa meita Jadviga. Viņai bija sapņaina seja, mirdzošas acis un maiga daba. Ap galvu vijās melns matu vainags, un graciozais augums slīdēt slīdēja pa parka alejām. Meitenes valdzinājums skāra arī jauno pils kučieri, kuru staltā auguma dēļ iesaukuši par Lielo Zābaku. Skaistums bieži tiecās pie spēka, un slepeniem acu skatiem sekoja slepenas tikšanās parkā pie lielā akmens (tagad Mīlestības akmens) un pastaigas pa alejām (tagad Mīlestības aleja). Kad no ceļojuma atgriezās Jadvigas tēvs un atklāja meitas romānu ar kučieri, viņš atšķīra meitu no mīļotā un ieslēdza pils torņa istabā aiz stiprām ozolkoka durvīm. Tomēr kādu nakti jauneklis pievarēja sargus, izgāza durvis un bēga kopā ar mīļoto. Grāfs dzinās mīlniekiem pakaļ un palaida viņiem pa pēdām dzīvo zobenu (citi avoti – ugunspātagu), kas tos panāca pie lielā akmens un nogalināja. No rīta saulstari apspīdēja abus aizgājušos mīlētājus un trieciena pāršķelto akmeni. Tā jaunie mīlētāji labāk izvēlējās pārpeldēt nāves jūru nekā ļaut dzīvei viņus šķirt.”

Nav brīnums, ka viens no varakļānieša Raita interesantākajiem agrīnajiem darbiem ir leģendārās mīlētājas Jadvigas skulptūra. Reiz viņš ieraudzījis parkā vēja nogāztu ozolu, kuru jau sākuši griezt malkā. Vecais koks varēja vēl atcerēties pašu Jadvigu mijam skūpstus ar savu mīļoto! “Es nespēju to tā atstāt un aizgāju uz domi lūgt atļauju no tā kaut ko uztaisīt. Par modeli sarunāju pasēdēt māsu Agitu. Kopā sameklējām lādēs garu, vecu kleitu, un tapa skice plastilīnā. Tad divus mēnešus braukāju uz parku un kalu. Prieks, ka tagad skulptūra pārvērtusies par nozīmīgu Varakļānu simbolu un, pateicoties tai, atmodināta skaista leģenda par mīlestību.

Aculieciniece

“Reiz, pirms deviņiem gadiem, pie manis atnāca sieviņa un stāstīja, ka Varak­ļānu parkā kāds jauns vīrietis tā griežot koku, ka skaidas vien lecot. Kurš gan bez atļaujas drīkst parkā griezt kokus? Metos uz velosipēda un braucu meklēt vaininieku. Pārsteigta ieraudzīju varakļānieti, jauno mākslinieku Raiti Stiuku, kas vēja nogāztā ozolā tiešām grebās ar kaltu. Tā, būdams vēl Mākslas akadēmijas students, Raitis izgrieza “Sērojošo Jadvigu”, fantastiski skaistu tēlu, kas jau deviņus gadus rotā Varakļānu muižas parku. Skatoties uz skulptūru, šķiet, ka meitenes kleita ir tik viegla, ka lēni pland vējā. Sejā redzamās sēras par neuzplaukušo mīlu aizkustina ikvienu mūsu viesi, arī garāmgājēju, un bieži vien Jadvigas klēpī vienkārši tāpat tiek guldīti ziedi. Varakļāniešiem un viesiem šis tēls ļoti patīk, un bieži tiek cildināts Raita vārds. Mēs ļoti vēlētos, ka nākotnē taptu arī skaistā jaunekļa tēls, jo tad mīlētāji beidzot satiktos un dvēselēm būtu miers,” cer Terese Korsaka, Varakļānu Novada muzeja vadītāja.


Nākotnes plāni

Dzīvojot Varakļānos, koktēlnieks veic individuālus pasūtījumus, kā arī sadarbojas ar galdniecībām, kurām nepieciešams dizains vai kokgriezumi. Paveiktā skaitā ir dekorāciju veidošana Spānijas nacionālās loterijas reklāmai, darbs pie “Hornbach” (Vācija) veikalu tīkla reklāmas vizuālajām instalācijām, darbs pie Saldus Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīcas altāra un citi. Mājās stāv izgriezts krēsls no Dantes “Dievišķās komēdijas” tēmas. Prasīt prasītos veidot sēriju. Tā kā Latvijā tēlniecības darbu pasūtījums ir neliels, uzsvars likts uz internetu un sadarbību ar mākslas menedžeriem.

“Brīnišķīgi ir strādāt par pasniedzēju LMA Latgales filiāles Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas tēlniecības apakšnozarē, kurā septiņiem studentiem mācu kompozīciju. Tā ir lieliska iespēja ne tikai just atbildību par jaunajiem studentiem, bet šis darbs stimulē arī pašam turpināt pilnveidoties, kļūt vēl zinīgākam,” stāsta koktēlnieks Raitis Stiuka.

Vērtējums

Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, tēlnieks Aigars Bikše: “Raitis ir īsts selfmeidmens, (self-made man, angl. val. – cilvēks, kas saviem spēkiem veido dzīvi), jo savu ceļu uz koktēlniecību viņš sāka no amatniecības pamatiem, kurus apguva pašmācības ceļā. Virzoties no vienkāršā uz sarežģīto, viņš ieguva izteikti individuālu skatījumu uz formu un skulptūru. Labā profesionālā izglītība ļāva viņam turpināt kopt savu stilu. Raitis piedalās arī sadarbības projektos, piemēram, palīdzēja man veidot izstādi “Kentaurs Vladimirs uz Dagestānas robežas piecus gadus pirms Otrā Čečenijas kara beigām”. Lielākā izstādes skulptūra ir pilnkokā griezta, veselus četrus metrus augsta, un Raitis veiksmīgi pielika roku tās tapšanā. Katram jaunam māksliniekam svarīga ir apkārtējās vides ietekme. Dzīvojot Latgalē, Raitis uzsūc senās tradīcijas. Ar smeķi grieztie tradicionālie krucifiksi viņa izpildījumā ir dzīvi un stāstoši. Arī agrīnās daiļrades paraugs – Jadvigas skulptūra – ir ieturēta labā klasisko skulptūru garā. Raitis pēc rakstura ir savrups, kas vispār raksturīgs kokgriezējiem. Svarīgi, lai, noenkurojies savā vietā, viņš turpinātu radošo attīstību tieši modernās mākslas un sakrālās skulptūras sintēzē, ceļā, kas viņam ir Dieva dots, jo apvieno viņa saknes, vidi, spējas un tiekšanos.”

Galerijas nosaukums
LA.lv