Kultūra
Kultūrpolitika

“Cilvēki paši Staļinu neapdziedāja.” Saruna ar padomju folkloras pētnieku Tomu Ķenci0


Toms Ķencis: “Padomju folklora tika vākta pat no bērnudārzu sienasavīzēm. Bija diezgan daudz mīklu ar jaunu saturu. Piemēram: “Kas tas ir – rijīgs kā kaķis, bet nav kaķis?””
Toms Ķencis: “Padomju folklora tika vākta pat no bērnudārzu sienasavīzēm. Bija diezgan daudz mīklu ar jaunu saturu. Piemēram: “Kas tas ir – rijīgs kā kaķis, bet nav kaķis?””
Foto: Timurs Subhankulovs

“Rīta zvans kad darbā sauc, kolhoznieki čakli trauc…” vai “Paldies saku Staļinam/ Par to lielo devumiņu./ Labi gāja šai zemē,/ Ilgu mūžu nodzīvot” – šādas rīmes 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā uzskatīja par jauno laiku folkloru.

Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves pētnieka filozofijas doktora TOMA ĶENČA grāmata “Vācot padomju folkloru” ir pētījums par šī neērtā kultūras mantojuma tapšanu, izmantošanu propagandas darbā, vākšanu un interpretēšanu. Par to – saruna ar autoru.

Kā izvēlējāties pētīt tieši padomjlaiku folkloru?

T. Ķencis: Pēc neatkarības atgūšanas tika ielikts diezgan daudz pūļu un darba, lai izpētītu mūsdienīgā skatījumā folkloristikas sākotni, pēc tam bija pētījums par starpkaru periodu. Kādā brīdī bija jāķeras klāt arī padomju laika norisēm. Iznāk pētījumi par Staļina laika mūziku, mākslu, un šis – par folkloru – būtu komplekta papildinājums.

No sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem atceros Skrīveros ražotās konfektes “Gotiņa” ar četrrindēm uz iesaiņojamā papīra – par kolhozu pļavām, govīm un viņu slaucējām.

Zinātniskajā dzīvē redzams padomju folkloras uzplaukums četrdesmito gadu otrajā un piecdesmito gadu pirmajā pusē.

Drīz pēc Staļina nāves padomju folklora pazūd no plāniem un publikācijām, vairs nav pieprasījuma.

Inerces dēļ Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas nams izdod krājumiņu ar padomjlaika tautasdziesmām.

Ir dažādas pieejas, vieni šo sauc par pseidofolkloru jeb angliski par feikloru. Bet Latvijā šīs folkloras vākšana un krāšana vienmēr bijusi daļa no zinātnes ar savu izpratni, metodoloģiju. Tajā, ka iznākums lielākoties ir bēdīgs, nav negatīvi jāvērtē zinātnieks.

Toreizējā Latvijas PSR Žurnālistu savienība izdeva Līgo dziesmu grāmatiņu, kur bija dziesmas par Hruščovu, kukurūzu, moskvičiem. Un Skrīveru “Gotiņu” pantiņu gadījumā redzam, kā šī padomju folklora, kas parādījās ļoti nopietnā līmenī 50. gadu sākumā (ar “Pravdas” rakstiem un dažādiem partijas lēmumiem par šo jautājumu), pēc tam turpināja dzīvot citā kultūras apritē.

Vai pētījumu mērķis bija arī atklāt ko jaunu?

Sērijā “LFK krājums” mēs aplūkojam Latviešu folkloras krātuves materiālus. Tajā ir aptuveni pieci miljoni vienību – tautasdziesmas, teicieni, mīklas, pasakas, buramvārdi u. c. Diezgan liela daļa ir savākta okupācijas laikā. Tāpēc bija jāizpēta, kas tur īsti ir. Grāmatā ir gan kolekciju apraksti, gan runāts par to, kā un kāpēc tapa padomju folklora, kas to ietekmēja.

Tā bija ideoloģijas sastāvdaļa?

To, kas ir padomju folklora un ka tā atspoguļo jauno padomju realitāti, Krievijā trīsdesmitajos gados definēja folklorists Jurijs Sokolovs un rakstnieks Maksims Gorkijs. Krievijā bija aicinājumi sacerēt episkas dziesmas, kas līdzīgas klasiskajām biļinām. Jaunās sauca par “novinām”, pirmais krājums iznāca 1937. gadā. Novinas apdziedāja Ļeņinu, Staļinu, Čapajevu un citus “jaunos varoņus”.

No šīs ļaunuma saknes sazēla jau plašāka izpratne par padomju folkloru, kurā ietilptu arī citi žanri. Pēc Otrā pasaules kara padomju folkloristika kļuva par oficiālo zinātni arī Latvijas PSR. Tad domāja, kā to sistēmu adaptēt un atrast šādus sacerējumus. Jo četrdesmitajos gados valdīja priekšstats – mainās ekonomiskā realitāte, automātiski jāmainās arī folklorai. Atliek tikai iet ekspedīcijās un to savākt.

Bet radās problēmas – cilvēki tomēr paši neapdziedāja Staļinu.

Tad padomju folklorā sāka ietvert arī dažādus citādus materiālus, dziesmas, dzīvesstāstus. Par leģitīmu folkloras materiālu kļuva tāds padomju fenomens kā sienasavīzes; no tām ņēma virsrakstus, satīriskus pantiņus, karikatūras.

1949. gadā pierakstītas pirmās tā laika apdziedāšanās dziesmas. Līgo vakarā pie alus mucas radās dziesmas par kolhozu, mežizstrādi u. c.

Vai Jāņu dziesmas tika mēģināts pārstrādāt kolhoznieku līgotāju vajadzībām?

Jāņos vienmēr ticis improvizēts, dziedot apdziedāšanās dziesmas, un tās atspoguļoja dzīves realitāti arī kolhozā. Piemēram, to Limbažu pilsētas mākslinieciskās pašdarbības kora dziesmu vidū, kas izpildītas 1954. gada Jāņos, bija tāda: “Paldies sakām partijai,/ par skaisto Līgo dienu./ Lieliem darbiem sagaidīsim/ Citu gadu Līgo dienu.” Kolhoza “Padomju Latvija” lopkopības brigadiere Katrīna Kažoks vācējiem noskaitījusi dziesmu: “Brigadieris gaļu prasa,/ Kur mēs gaļu dabūsim?/ Vilks nokoda sivēntiņu/ Pašā Jāņu vakarā.”

Vai jums bija kādi pārsteigumi?

Nepārtraukti! Iespēju robežās tos atspoguļoju arī savā pētījumā. Kā sliktais piemērs parasti tiek minētas tautasdziesmas, kur bāliņš aizstāts ar kolhoznieku un tēva druva ar kolhoza druvu. Bet ir materiāli, kuros nav tradicionālās folkloras kopēšana, taču ir redzams, kā izpaužas tā laika kultūra, realitāte sadzīves līmenī.

Ieraugām, kādi saukļi ir bijuši kolhoza arodbiedrībā vai rūpnīcas sarkanajā stūrītī.

Dīvaini izteicieni ir pierakstīti kolhoza apspriedē. Šie marginālie materiāli kopā veido bagātīgu sava laika kultūras ainu, kuru ne no viena cita avota nevarētu iegūt.

Liels atklājums man bija mutvārdu vēstures un dzīvesstāstu daļā. Uzdevums folkloristiem tiks dots kopā ar shēmu: vākt stāstus par Otro pasaules karu ar uzsvaru uz ideoloģiski atbilstošo skaidrojumu, kas ir “labie”, kas ir “sliktie”, kas ir cietēji.

Pat ar šādu pieeju ir pierakstīti personīgi, ļoti cilvēcīgi stāsti par individuālajām pieredzēm. Piemēram, 1905. gadā bērna acu priekšā nogalina vecākus, tas cilvēku pievērš pretvalstiskai rīcībai līdz 1917. vai 1920. gadam, pēc tam viņu vairs nepieņem sabiedrība, jo pavērsies nepareizā virzienā.

Tad viņš radikalizējas, 1940. gadā kļūst par jaunās varas atbalstītāju. Vāciešu varas laikā nonāk koncentrācijas nometnē. Un piecdesmitajos gados viņš ir kolhoza vadītājs. Liekas – re, kāds sarkanais. Taču šie stāsti atklāj katra personīgo “aizmuguri”, apstākļus. Man tie palīdzēja padziļināt izpratni par Latvijas vēsturi un likumsakarībām garākos laika posmos.

Pievērsāt uzmanību kurioziem, piemēram, teicienam “Skaista kā kolhoza cūka”, vai folkloras krātuvei iesūtītām apsveikumu četrrindēm kompartijas kongresam?

Arī tās nebija tikai kādas organizācijas vai institūcijas iniciatīvas. Daži cilvēki gribēja izcelties vai, būdami veci un vientuļi, vēlējās būt tādā veidā sabiedrībā noderīgi.

1949.–1950. gadā Maskavā notika semināri par to, kas jādara folkloristiem, etnogrāfiem un kultūras darbiniekiem. Pēc 1950. gada, kad izkristalizējās doma veicināt folkloras materiālu radīšanu, radās daudz amatieru dzejas. To iedalīja pēc apšaubāmas definīcijas – ja dzeju sacerējis parasts strādnieks, tā ir folklora, bet, ja Rakstnieku savienības biedrs, tad literārs darbs.

Folkloras krātuvē nonāca dažādi dzejoļi, kas apdziedāja mieru, partijas kongresu, Staļinu, piecgades plānu u. tml.

Piecdesmitajos gados bija plānots izdot trīs sējumus ar latviešu padomju folkloru. Reāli 1950. un 1953. gadā iznāca divi mazi bukletiņi, vienā bija 40, otrā 70 lapas, un tie bija vienīgie oficiālie zinātniskie izdevumi.

Kas notika laika posmā, kad Andrejs Upīts uzrakstīja kritisko rakstu par padomju folkloru?

Vēl 1952. gadā Krievijā iznāca padomju jaunākās folkloras krājums. Taču uzradās spēcīga opozīcija tam, ko Gorkijs un Sokolovs bija izveidojuši. Literatūrzinātnieks Ļeontjevs un pētnieks Bahtins uzrakstīja iznīcinošas recenzijas, ka šī jaunā folklora ir bezjēdzīga un nevajadzīga ākstīšanās.

Sākās asa diskusija, kurā pēc Staļina nāves svaru kausi pārsvērās opozīcijas pusē. Upīts no 1952. līdz 1954. gadam sarakstīja darbu “Sociālistiskā reālisma jautājumi”, kas iznāca 1957. gadā. Viņš “uzsēdās” uz tā Krievijā valdošā viļņa. Atbilstīgi laikmeta stilam kritikai ir jābūt kaujinieciskai. Tas izpaudās ar žults gāzienu pāri visam.

Kas notika ar bērnu folkloru?

Padomju folklora tika vākta pat no bērnudārzu sienasavīzēm. Bija diezgan daudz mīklu ar jaunu saturu. “Kas tas ir – rijīgs kā kaķis, bet nav kaķis?” Atminējums – Hitlers.

Skolēni ar skolotāju palīdzību arī rakstīja jaunās tautasdziesmas.

Kopumā padomju folklorai bija raksturīga bezkonflikta realitātes atspoguļošana?

Ar to bezkonflikta realitāti nav tik traki kā glezniecībā, kur viss vienmēr bija skaisti. Folkloru izmantoja arī kā satīrisku audzināšanas līdzekli; līdz zināmai robežai varēja izsmiet nepilnības kolhoza darbā – haltūras, slinkumu. Ja tas neskanēja pārāk traki, to reģistrēja kā folkloru.

Piemēram: “Rēķinvede bēdājās/ Kur būs ņemti izstrādes dienas,/ Jo tās visas noslīkušas/ Brigadiera papīros.”

Drīzāk var teikt, ka padomju folklorā nav daudz paliekošu vērtību, kas būtu interesantas ārpus šī laika.

Kāda folklora rodas šodien? Vai tā atrodama, piemēram, sociālajos tīklos?

Jā, turklāt tā aprit un izplatās un dzīvo daudz spilgtāk nekā agrākos laikos. Joki ir īsta, klasiska folklora. Ir teicieni, kas dzīvo paši par sevi vai folklorizējušies, piemēram, “vienu jau var” (savulaik tas parādījās CSDD reklāmā).

Nav vairs īstās, dzīvās tautasdziesmu tradīcijas. Taču tā sāka mazināties jau 19. gadsimta beigās. Vietā nācis daudz kas cits. Piemēram, dzīvesstāsti ir ieguvuši tādu vērtību, kādas tiem nekad iepriekš nav bijis.

“Virs galvas man ir Staļina saule”: padomju folkloras piemēri

“Te mana tēvija, te māja,/ Te mīļā meiča gaida man’.
Bij kara gaita grūta, smaga,/ Bet nu man atkal
dziesma skan.
Virs galvas man ir Staļina saule,/ Zem kājām partijas
īsais kurss.
Nu tā, nu tā, nu tā es klīstu,/ Un tā es mūžam klīdīšu.”

“Ko, puisīti, tu domāji,/ Ceļmalā sēdēdams?
Nāc pie mums kolhozā,/ Kļūsi mūsu pirmrindnieks.
Priekšnieks man apsolīja/ Jauku dzīvi kolhozā,
Skābu putru pusdienā/ Kino filmu vakarā.”

Saistītie raksti

“Nezviedz, nezviedz, kumeliņ,/ Stallītī stāvēdams.
Tavā vietā zemi ars/ Traktors, kombains.
Kolhozniekus vizinās/ Auto, trolejbuss.”

“Pirmie paēd kumeļi, Otrie jēri, sivēni.
Kolchoznieks ap viduci/ Savelk jostu ciešāki.”
(No grāmatas “Vācot padomju folkloru”)

LA.lv
IR
IEVA RODIŅA
Kultūra
Kas mums Krievija, un kas mēs tai? Ieva Rodiņa vērtē izrādi “Finlandizācija”
3 stundas
AE
Aivars Eipurs
Kultūra
Aivars Eipurs: Rudens komunikācija
3 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
FOTO: Pastkastītes bilžainās pārvērtības. Atklāta festivāla “Bildes 2019” izstāde
19 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

IS
Ilmārs Stūriška
Sports
Broka gatava atkāpties, Bricis prāto par valsts maiņu
3 stundas
LE
LETA
Latvijā
Noskaidro bojāgājušā identitāti Juglas dzīvoklī: policija sniedz jaunas ziņas
11 minūtes
LA
LA.LV
Latvijā
Ministrs: Ušakova ballīte ir beigusies, Burovs maksā rēķinus 1
58 minūtes
LA
LA.LV
Ekonomika
Pie sešiem “Rimi” veikaliem uzstādīti specializētie konteineri apģērbiem un apaviem
1 stunda
LD
Linda Dombrovska
Medības
Cauna, lācis, vai pliks kaimiņš – meža kameras atklāj, kas ganās tavās medību platībās
47 minūtes