Mobilā versija
+5.5°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
6. septembris, 2012
Drukāt

Skaistā, pretmetu pilnā Indija

Publicitātes fotoPublicitātes foto

“Indija ir viena no skaistākajām pasaules valstīm ar neskaitāmiem tempļiem, vēstures pieminekļiem, daudzveidīgu kultūru un paražām. Vairāki te pastāvošie mākslas virzieni neeksistē nekur citur,” apgalvo tūrisma firmas “Ar–Tur” ceļojumu konsultante Anita Dudele.

 

“No Rietumu cilvēku skatpunkta Indija ir nabadzīga valsts, kas cieš no bezdarba, pārapdzīvotības un piesārņojuma. Taču ietekmīgā žurnāla “Forbes” pētījumā noskaidrots, ka starp simt pasaules bagātākajiem cilvēkiem deviņi ir indieši un pēc garīgām atklāsmēm šurp brauc tūkstošiem gados jaunu eiropiešu.”

Valsts nosaukums atvasināts no Indas upes, kuras izteka ir Āzijas svētākā kalna Kailaša (6714 m v. j. l.) apkaimē. Indija gadsimtiem ilgi bija un, iespējams, paliks pati noslēpumainākā valsts pasaulē, kurā vairākums cilvēku, neskatoties uz pieticīgajiem ienākumiem (bezdarbs ~ 10%, bet daudzi strādājošie var atļauties tērēt ne vairāk kā vienu ASV dolāru dienā), spēj būt laimīgi, apzinoties vien savu seno kultūru un vēsturi.

Protams, globalizācija ir skārusi arī Indiju. Te ir desmitiem eiropiešiem nedzirdētu pilsētu, kurās dzīvo četri pieci miljoni iedzīvotāju, un straujās dzimstības dēļ pēc 20 gadiem Indija iedzīvotāju skaita ziņā apsteigs Ķīnu, kur dabiskais pieaugums tiek stingri regulēts. Paradoksāli, bet, augot dzimstības rādītājiem (pašlaik vienai indietei ir vidēji 2,7 bērni), strauji attīstās arī Indijas saimniecība. Daudzi indieši studē ārzemēs, tomēr ne mazāks vilinājums ir nodarboties ar biznesu savā zemē, kur kļūt par miljonāru teorētiski iespējams, pat pārdodot vienu sērkociņu kastīti katram valsts iedzīvotājam.

Koloniālā Indija neapšaubāmi bija tīrāka nekā industriālā. Mūsdienās lielo pilsētu gaisu piesārņo rūpnīcu izmeši, neskaitāmo automašīnu un tuk–tuku (motorikšas ar specifisku motora troksni) izplūdes gāzes, bet cauri metropolēm tekošās upes – rūpnieciskie notekūdeņi un sadzīves atkritumi, tostarp mirušo pelni, jo indieši tic dvēseles reinkarnācijai, kas nav saistīta ar Zemi un pagātni.

 

“Grupu tūristi šo Indijas vaibstu tikpat kā nepamana, jo pie nozīmīgākajiem apskates objektiem valda pavisam cita kārtība un trūcīgo iedzīvotāju skarbo ikdienu liek nojaust vien ubagi, kas, apsargu uzraudzīti, cer uz kāda ārzemnieka mīksto sirdi. Indiešiem ir teiciens: “Nelolo rītdienas ilūzijas un nekad nepiedzīvosi šodienas vilšanās sāpes!”

 

Pieņemiet Indiju tādu, kāda tā ir, atveriet sirdi, un tā panāks jums pretim. Pāris nedēļu ilgs ceļojums uz Indiju ļauj tikai pa baldahīna maliņu ielūkoties šīs valsts neaptveramajā kultūras mantojumā, tādēļ vērts sākt ar pašu spilgtāko – Zelta trīsstūri: Deli, Agru un Džaipuru,” iesaka A. Dudele.

 

Deli – mūsdienīgā 
un senā kokteilis

Deli mīt aptuveni 21 miljons iedzīvotāju un joprojām saglabājušies ap 200 ciematu. Deli sauc arī par septiņu impēriju galvaspilsētu, no kuru kādreizējās varenības gan pāri palikušas vien drupas, izņemot 17. gadsimta Mogulu laiku vecpilsētu jeb Purani Dilli. Vietējie to salīdzina ar perfekti izplānotu haosu. Šauro ieliņu labirints, troksnis un cilvēku masas spēj nobiedēt ne vienu vien tūristu, taču vecpilsēta ir veidota tā, ka katra ieliņa bieži vien atvēlēta kādam noteiktam amatam vai preču grupai, piemēram, garšvielām, un tur vienmēr var atrast visneparastākās lietas, kā arī nobaudīt visdažādākos ēdienus.

Indiešu kulinārās tradīcijas ir vienas no senākajām un populārākajām pasaulē, to pamatā – dažādi dārzeņi un graudi. Tradicionālajā virtuvē gaļas produkti vispār netiek izmantoti, jo vairāk nekā puse iedzīvotāju ir veģetārieši.

 

Visdārgākais mīlestības apliecinājums

Aptuveni četru stundu brauciena attālumā no Deli atrodas Agra, kas pievelk tūristus ar Sarkano fortu un majestātisko Tadžmahalu – baltā marmora pili, kuru mogulu imperators Šahs Džahāns cēlis savas mīļotās sievas Mumtazas piemiņai (1630 – 1652). Abi šie vēstures pieminekļi ir ierakstīti UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.

 

Tadžmahals ir uzcelts uz paaugstinājuma, tādēļ tālu redzams, harmoniski iekļaujoties tradicionālajā lauku ainavā ar griķu laukiem un ciematiņu māla būdām. Visvairāk ceļotāju te pulcējas saullēkta un saulrieta laikā, kad uz pils sienām mirgo sārti zeltaini atspulgi, un pilnmēness naktīs, kas izceļ marmora žilbinošo baltumu.

 

Par Tadžmahala galveno projektētāju uzskata persiešu arhitektu Ustadu Ahmedu Lahori. Leģenda vēsta, tiklīdz celtniecības darbi bijuši galā, imperators pavēlējis arhitektam nocirst rokas un izdurt acis, lai viņš nekad vairs nevarētu uzcelt ko līdzīgu. Likteņa ironija – Šahu Džahānu Sarkanajā fortā ieslodzīja dēls, un tur viņš arī nomira, lūkojoties uz paša celto Tadžmahalu. Forts ar gandrīz trīs kilometrus garo sienu būvēts no sarkanā smilšakmens, un tā centrā atrodas marmora mošeja, kas, pateicoties ideālajām proporcijām un elegancei, nosaukta par Pērļu mošeju. Daļu no Sarkanā forta joprojām izmanto aizsardzības vajadzībām, un tā ir slēgta apmeklētājiem.

 

Rozā pilsēta

No Agras līdz Džaipurai ceļā jāpavada apmēram trīs stundas. Džaipura ir Radžastānas štata galvaspilsēta, ko dēvē par rozā pilsētu, jo tās celtniecībā izmantots sārtais smilšakmens. Dibināta 1727. gadā pēc maharadžas Savaija Singha II pavēles, kurš bija viens no gudrākajiem tā laika augstmaņiem ar plašām zināšanām matemātikā, vēsturē un arhitektūrā.

Pašlaik Džaipura ir lielākais pusdārgakmeņu apstrādes un gravēšanas centrs pasaulē. Pilsētas tirgos atrodams daudz rokām darinātu lietu – sari (tradicionālais indiešu sieviešu apģērbs), sandales, īpašs papīrs, keramika. Tur var nopirkt arī Indijai raksturīgos suvenīrus: Ganešu – veiksmes un gudrības dieva statueti no akmens, bronzas vai sandalkoka –, Kašmiras zīda paklājus pat ar 200 gadu garantiju un Pašminas šalles, kurām izmanto vilnu tikai no Kašmirā audzētu aitu pakaklēm. Martā Džaipurā notiek Ziloņu festivāls, kas pieminēts jau pirmajos budisma rakstu avotos. Piedaloties ziloņiem, festivāla ietvaros notiek dažādas atraktīvas izrādes, sākot ar ātruma sacensībām un beidzot ar polo spēli.

 

Atpūta Goa pludmalēs

“Latvijas tūristi ir ļoti zinātkāri, ceļojuma laikā viņi vēlas apskatīt pēc iespējas vairāk, taču es iesaku atvēlēt laiku arī atpūtai. Viens no labākajiem Āzijas kūrortiem Arābijas jūras krastā ir Goa ar vairāk nekā 40 pludmalēm, kuru kopējais garums sasniedz 160 kilometrus. Tā ir vienlaidu smilšu josla, kurai vienā pusē ir jūra, bet otrā – palmu birzis. Goa valda tropisks klimats un gada vidējā ūdens un gaisa temperatūra ir +28 ºC. Atpūtai vislabākais laiks sākas oktobrī, kad beigusies lietus sezona, un turpinās līdz maijam,” atklāj A. Dudele.

Bijušajā portugāļu kolonijā apbrīnojami harmoniski savijušās indiešu un portugāļu kultūras. Iespaidīgas senās katedrāles, klosteri, cietokšņi un greznas villas plešas gar visu piekrasti. Ģeogrāfiski Goa dalās ziemeļu un dienvidu daļā. Dienvidu Goa atrodas pēc Indijas mērauklām dārgas pansijas un viesnīcas, kuras iecienījuši vietējie bagātnieki un eiropiešu vidusslānis, bet ziemeļu Goa ir Eiropas un Amerikas jauniešu burziņu un diskotēku vieta, kur ļoti populāras ir pludmales viesības.

 

Pievienot komentāru

Gribi pilnībā mainīt stilu? Kā spert pirmo soli, iesaka stiliste Una BernatovičaLūdzu, pastāstiet, kas jādara, lai sieviete pilnībā mainītu savu stilu! Kā panākt efektu, lai neviens viņu vairs nepazīst? ILONA KULDĪGĀ
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
Draugiem Facebook Twitter Google+