Skaistai valstij ir vajadzīgi skaisti ceļi. E22 tālais, dārgais gals ir gatavs 2
Ziņa par galveno būvdarbu pabeigšanu Maskavas trases posmā no Ludzas līdz Nirzai pagājušajā nedēļā palika priekšvēlēšanu drudža ēnā. Bet pelnījis šis notikums ir mūsu visu uzmanību, jo – Latvijā nu ir dažas skaistas, ar lepnumu uzlūkojamas vietas vairāk.
Šis stāsts būtu lasāms kopā ar pērn par E22 posma Tīnūži–Koknese rakstīto. Tāpat kā bijušais P80, ceļš no Ludzas uz Krieviju ietilpst vērienīgajā Maskavas tranzītceļa projektā, kura vēsture ir garu garā, sakņojas jau padomju laikos, un ieguva Eiropas attīstības vadoņu atbalstu pirms gadiem desmit. Par ticamām un atbalstāmām toreiz tika pieņemtas visoptimistiskākās kravu plūsmas pieauguma prognozes. Un finansējums piešķirts karalisks. Šoruden nododamā posmā, piemēram, ir tērēti vairāk nekā miljons eiro uz katru no 18 kilometriem (vidēji valsts ceļu būves un rekonstrukcijas projektos vismaz trīsreiz mazāk). Bet plūsma nav augusi un joprojām paliek līmenī (ap 2000 auto diennaktī, no tiem puse kravas), kuram pietiekama būtu arī pieticīgāka infrastruktūra. Tas – skeptiķu viedoklis.
Bet es šodien esmu optimists. Stāvu ar fotokameru kalniņā aiz Ludzas un spiežu slēdža pogu jau desmito reizi. Skaists ceļš ir uzbūvēts. Un tas ir vajadzīgs, ja gribam, lai iebraucēji uz Latviju skatītos ar cieņu. Tas vajadzīgs, lai mums pašiem, ja izdomājam austrumu virzienā doties, nebūtu jākratās un jāsaspringst, kā tas vēl joprojām ir A12 (lepno E22 tur lieto reti) posmā pirms Rēzeknes. Bedres ciest un uzmanīties var īsos, lokālos izlēcienos. Ludza un Terehova ir tālu no Rīgas. Gandrīz divreiz tālāk nekā Ventspils. Un tā ir tikai trešdaļa no brauciena uz Maskavu, kura Krievijas daļai spēki jātaupa.
Vēl dažas sīkas detaļas (pilnīgas nodošanas termiņš ir 1. novembris), un pabeigts būs darbs, kas ar visu “lielo Eiropas naudu” bija ilgs un sarežģīts. Te noteikti jāpiemin AS “A.C.B”, kura ir E22 tālā gala aizsācēja. Posms Nirza–Ploski tika uzbūvēts 2007. – 2008. gadā (kopējā līgumcena 24,97 milj. latu). Posms no Ploskiem līdz Terehovai 2011. – 2012. gadā (7,5 milj. latu). Bija arī krīzes laika neveiksme – remontdarbiem posmā no Ludzas līdz Nirzai (šajā, kuru tātad fotografējam tikai 2014. gada beigās) konkurss tika sludināts divas reizes. 2009. gadā te tika uzsākti būvdarbi, kurus par līgumcenu 10,9 milj. latu apņēmās veikt tā pati “A.C.B.”, taču uzņēmējs nevarēja izpildīt līgumā paredzēto. Darbi tika izpildīti tikai 45% apmērā par 4,8 milj. latu (ieskaitot PVN). Atkārtotā konkursā uzvarēja un darbus šeit veica SIA “Strabag”, to kopējās izmaksas ir 20,3 milj. EUR.
Kāda tad šobrīd ir mūsu, Latvijas, E22 daļa kopumā? Tīnūži–Koknese, jauna, teicamā stāvoklī. Trūkst sākuma, Rīgas un Pierīgas posma (top – gan Dreiliņos un Ulbrokā, gan aiz Salaspils). Tādēļ Maskavas virzienā braucošie uz maģistrāles parasti nonāk, pametot A6 pie Ikšķiles. Aiz Kokneses līdz Jēkabpilij – seguma stāvoklis labs, pastāv Pļaviņu apbraukšanas problēmas. Aiz Jēkabpils – kapitāli atjaunots posms, kurš pat šogad iekļuva “Latvijas izlasē” un izpelnījās ātruma limita paaugstināšanu līdz 100 km/h. Nejaukākais “kratīklis” palicis Varakļānu tuvumā līdz Jēkabpilij. Tur prāvā posmā darbi rit jau tagad (ar daudz ātrāku un lētāku metodi – esošā seguma reciklācija un atjaunošana). Pārējie, kā stāsta mans pilots atceļā “LVC” valdes loceklis Edgars Strods, ir projektēšanas un darbu izsoles stadijā. Tātad – vēl daži gadi un Maskavas virzienā brauksim civilizēti. Eiropas fondu atbalsts šim maršrutam saglabājas.
Vēl daži vārdi par darbu kvalitāti. Pasūtītājs – “LVC” – kontroli pastiprinājis. Var teikt, dubultojis. Pie Ludzas segums tika pārbaudīts gan ar tradicionālajiem paņēmieniem (paraugu izurbšana), gan ar supermodernu “grunts radaru”, kurš gan pagaidām iziet, tā teikt, treniņa un kalibrācijas periodu. Bet jau šādas tehnikas esamība un klātbūtne vien, iespēja ātri un daudzviet iegūt ceļa “rentgena attēlu” neapšaubāmi liek būvētājiem būt vēl uzmanīgākiem un precīzākiem.
