Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
27. jūlijs, 2015
Drukāt

Skaisti dzīvot nevar aizliegt. Saruna ar Lidiju Doroņinu-Lasmani (10)

Foto-Karīna MiezājaFoto-Karīna Miezāja

Lai Dievs dod 90 gadu jubilejā visiem būt tik možiem un dzīvesgudriem kā Lidija Doroņina-Lasmane. “Es neļāvu rīkot dzimšanas dienu sev. Teicu, ka to var rīkot tikai ar Dievu un Latviju, jo ar tiem abiem es esmu saaugusi,” viņa saka, nedaudz nogurusi no pēdējās nedēļās piedzīvotās lielās uzmanības un, šķiet, drusku pikta uz tiem, kas viņai sagādājuši šo, kā kundze pati saka, afēru.

Lidija Doroņina-Lasmane dzimusi 1925. gada 28. jūlijā ticīgu ļaužu ģimenē dažus kilometrus no Pāvilostas. Ticību Dievam viņa saglabājusi visu mūžu un ir pateicīga vecākiem, kas viņā ielikuši patiesības pamatus. Savas pārliecības dēļ padomju okupācijas gados trīs reizes apcietināta un kopumā lēģeros un cietumos pavadījusi četrpadsmit gadu. Lidija Doroņina-Lasmane pati sevi par disidentu nemaz neuzskata – tā kā viņa taču domājuši daudzi cilvēki.

V. Sprūde: – Jūs četrpa­dsmit dzimšanas dienas esat sagaidījusi padomju cietumos un nometnēs. Kas toreiz šķita vērtīgākā dāvana?

L. Doroņina-Lasmane: 
– Tādu ziedu pušķu tur nebija. Ziedu nebija. Krāšņākais zieds apcietinājuma laikā man bija rabarbers. Mordvijas nometnē 1983. gadā bijām to iestādījušas. Kad to gribēja izrakt, jo kāds bija pateicis, ka to var ēst, mūsu ukraiņu kolēģīte skrēja viņiem priekšā un sauca: “Nē, nē! Tā ir puķe, puķe! Sauc “koroļevskije kudri” (karaliskās cirtas)!” Tā nabaga ukrainiete rabarberu tik šausmīgi aizstāvēja, jo ļoti mīlēja dabu. Bet apēdām gandrīz ar visām saknēm… Tas tur bija vienīgais dārza vitamīns, kas mums izauga. Bet salātos var ēst arī ceļmallapas un visādas citādas lapiņas. Ļoti garšīgi sanāk. Pēdējā apcietinājumā bijām desmit – ukrainietes, baltietes, no Saharova grupas divas meitenes – Irina Ratušinska un Tatjana Veļikanova, kas tagad ir Amerikā. Pirms mums Mordvijas lēģerī dzīvoja pareizticīgās vecenītes no sektas “Istinno pravoslavnije” (īsteni pareizticīgie). Pret viņām kā pret vecenītēm vietējie nometnē bija izturējušies iecietīgāk. Viņas atstāja pēc sevis iekoptas dobes. Arī zemenes. Mēs gan dabūjām tikai vienu lielu ogu. Tā bija aizķērusies, un mēs to sadalījām desmit daļās. Bijām par kaut ko briesmīgi noziegušās, jo ieveda kriminālistu brigādi, kas mums visas zemenes uzraka, apgrieza ar saknēm gaisā. Vienīgi mazos lociņus viņas nepazina un atstāja, jo uzskatīja, ka tā ir zāle. Tas bija vienīgais, kas no vecenīšu dārza palika. Uz galda mums bija visu mūsu zemju karodziņi. Sašuvām no lupatiņām, kas palika pāri pēc darba cimdu šūšanas, un saspraudām bundžās, kur iebērtas smiltis. Mēs tikai nezinājām, kādu likt krievu karogu. Izdomājām pašas. Uzšuvu tādu – viena puse balta, otra sarkana un tai sarkanajai vēl balts krusts pāri. Neviens nevarēja atšifrēt, kas tas par karogu. Mūsējos gan atšifrēja, taču par to mūs neviens nesodīja. Svinējām savu valstu svētkus. Dziedājām godbijīgi savu valstu himnas. Dzimšanas dienas, jā, svinējām. Sveicām cita citu. Mūsu lozungs bija: “krasivo žitj nezapretjiš!” (skaisti dzīvot neaizliegsi!). Visu citu varēja aizliegt, to ne. Dzejniece un rakstniece Ratušinska bija liela izšuvēja. Viņa nāca no Ukrainas. Man vēl tagad ir blūzīte ar Ratušinskas izšuvumiem. Dāvana. Gribat redzēt? (Izņem no skapja vienkāršu, taču labi pašūtu baltu blūzīti ar violetu diegu izšuvumiem priekšā.) Viņai vīramāte sūtīja diegus, un viņa to klusībā izšuva. Tā ir no lēģera palaga, kas sākumā bija galīgi nodzeltējis, bet mazgājot izbalēja. Rupja kokvilna, krieviski to sauc “bjaz”. No lupatiņām uzšuvām skaistas salvetītes, un mūsu alumīnija krūzes stāvēja uz tām. Nometnes priekšniece bija gana sadistisks cilvēks, lai liktu mums tās salvetītes noņemt un dzīvot pēc reglamenta. Mēs viņai iebildām, ka mūsu reglaments ir skaisti dzīvot.

– Tādu blūzīti droši vien nometnē nēsāt nedrīkstēja. Tas būtu atkal reglamenta pārkāpums, par ko draud karceris.

– Blūzīti vilku mājās. Ja par reglamentu, tad bija tā, ka es atteicos strādāt, jo tolaik varēja pensionēties no 55 gadiem, bet es pēdējā ieslodzījumā jau biju pensionāre, man bija 60. Uzrakstīju iesniegumu. Atteicos ne jau tāpēc, ka no darba bail – laiks ātrāk ritētu strādājot, bet lai paliktu pāri vairāk laika. Lai varētu lasīt. Vakaros palīdzēju meitenēm izgriezt uz labo pusi sašūtos cimdus. Viņas šuva, es griezu apkārt. Tā mums kopā bija vairāk brīvā laika. Varējām pārrunāt, klausīties Ratušinskas dzeju, skatīties televīziju. Sardzes tantes mums bija ļoti lādzīgas. Ar katru atsevišķi jau varēja runāt kā ar cilvēku – tikai visi kopā viņi padevās tai briesmīgajai sistēmai. Pēc plkst. 22, kad bija jāiet gulēt, aizklājām barakai logu, lai gaisma nespīd ārā, un skatījāmies televīzijas filmas virs atļautā laika. Spaidu kārtā bija jāskatās arī “piespiedu raidījumi”. Mūs spieda rakstīt apžēlošanas iesniegumus, kuros vajadzēja paust nepatiku pret to, kā “pūstošie” rietumnieki mūs samaitājuši ar savām idejām; stāstīt, ka esam pāraudzinātas un visā atzīstamies. Mums obligāti lika skatīties raidījumus, kuros cilvēki tā “atzinās”. Vienu ukraiņu mākslinieku no blakus vīriešu lēģera, kurā bija arī Knuts Skujenieks, viņi bija piespieduši to darīt. Tas bija tik šausmīgi! Mēs skatījāmies un raudājām. Viņiem jau pietika dažādu šantāžas veidu, kā cilvēkus mocīt un uz to piespiest. Bet mēs bijām tādas kareivīgas desmit amazones, kuras nevarēja ne uz ko piespiest.

Pievienot komentāru

Komentāri (10)

  1. Arī naivums ir dzīves veids. Ja padomju laikā čeka bija normāla iestāde, strādāja savas 8 stundas, tad Gorbačova laikā viss mainījās. Atmodas laikā stūra māja jau strādāja diennakts režīmā un naktī ejot garām varēja redzēt- visi logi apgaismoti. Bet vietējā čeka bija tikai neliela skrūvīte, kura gatavoja postsociālisma telpu. Tad nu noticēsim, ka tur aizmirsās maisi un vēl sazin kas. Sēžot Mordovijā to visu varēja arī nepamanīt. Visi, kas nebija kurinātāji vai apkopējas, tādā vai citādā veidā bija saistīti ar čeku. Ieņemot amatu, aizstāvot disertāciju, izbraucot pāri robežai, vai darot jebko citu, tā apstiprināšanai bija vajadzīga vīza no čekas. Lai to saņemtu bija jāpasaka, ka tu mīli sistēmu un dari visu, lai to aizstāvētu. Un tam prasīja pierādījumus. Vaēja to nedarīt un sēdēt Mordovijā. Jo pietika ar to, ka tu pasaki, ka tu nemīli sistēmu un nedari visu, lai to aizstāvētu. Dažādu iemeslu dēļ cilvēki izrādīja lielāku centību nekā no viņiem prasīja. Jo cerēja no režīma dabūt vairāk nekā viņiem deva. Vienam nebija, kur dzīvot. Citam gribējās būt rakstniekam un izdot grāmatas. Citam komponēt un dzirdēt savus darbus atskaņojam. Citam vienkārši aizbrukt un redzēt kā dzīvo citur. Cits bija vienkārši naivs, lai arī citādi no Lasmanes. Sistēma ļāva varu saglabāt kolaboracionistu un okupantu slānim un lielā mērā noturēt arī šobrīd. Pateicoties Putina režīma ieguldījumam propagandas mašīnā, vismaz 1/3. Noturot kontroli pār naudas maisiem, vēl 1/3 var piepirkt klāt. 1989.g. attiecība bija apmēram 1:1, bet vara savus 50% turēja pateicoties īslaicīgā dienesta armijas balsīm. Augstāko padomi kļūdaini veidoja vietējie kadri un tur izdevās pārvilkt pāri 50 par labu neatkarībai. Pēc tam 800,000 no Latvijas aizbrauca (armija, daļa migrantu, neapmierināto latviešu). Uz austrumiem un rietumiem. Patecoties tam, par Latvijas neatkarības likvidēšanu vairs nevar savākt 50%, tikai 1/3. 1/3 var piepirkt, bet ne par pievienošanos Krievijai. Rezumē: tie, kas bija, tie palika. Okupantu un kolaboracionistu prātus ietekmēt neesam spējuši. Savus pazaudēt arī ne. Tiem evcuma struktūra bija nedaudz slitāka, tāpēc dzimstība nedaudz strādā par labu latviešiem. Tiem, kurus nav jāpārliecina. Nedaudz. Tāpēc vara pēta dažādus veidus, kā sākt iepludināt Latvijā jaunus migrantus, kuri varētu atjaunināt viņu rindas un izmainīt līdzsvaru sev par labu. Latviešu gudrība saka: ko pats nedarīsi arī Dievs nedarīs. Izdevīgāk, protams, ir propagandēt: gaidi, Dievs tev iedos. Tāda domāšana varai vēl ļautu ilgi sevi saglabāt.

    • paranoidālam pilsonītim Atbildēt

      Man arī gadījās būt ārzemēs 80-gados un vairākas reizes. Sauka arī čeka reiz uz pārrunām, zvērestus neprasīja, solīja gan mantiskos labumus par stukača amatu, bet ja spēlēji muļķi, neuzmācās, laikam jau pietika Kangaru, kas bija ar mieru. Tādas tās lietas patiesībā. Un daudzi cilvēki NEBIJA saistīti ne ar kādu čeku, nefantazē lieki.

  2. “Vispirms vajag papētīt sistēmu, lai mēs zinātu, par ko balsot, kādu sistēmu izvēlēties.”
    ================================================================
    Diezin vai šodienas sistēmas veidotāji to vēlas. Re, kā jautājuma “Kas notiek Latvijā?” uzdevējam JānimD. dzīve sagriezās 4.maija republikā, kad tikai tikai kādai tirgus “neredzamās rokas” novilktajai līnījai tuvojās.
    “Vilka pasi” var arī šodien izrakstīt – kā izrakstīja Ed.Snouvdenam par lielās Amerikas sistēmas aizkulišu atklāšanu….

    • Man ir stipra pārliecība, Atbildēt

      ka pienāks arī sava kārta jaunlaiku Latvijas sistēmas ( biezo ) demontēšanai. Sistēmai, kas nenovērtē Latvijas lielāko vērtību – cilvēku, nav ilgtspējas. Arī manipulācijai, falšas izlikšanās un uzdošanās par ko citu mākai reiz pienāks gals. Divreiz vienā un tai pašā upē neiekāpsi!

  3. esmu bijusi Mordāvijā,16 gados pie tēva. Vairs neatceros, bija stacija Java un Poķma, kur bija jāpārsēžas. Un es satiku savu tēvu……

  4. Protams ka viņa nekāda disidente nebija un nav.Viņa vienkārši dzīvo pēc savas sirdsapziņas.Un tas vien dažām varām ir noziegums.Par to kas tagad notiek viņa nezina,jo tieši ar neatkarības atjaunošanu sākās neierobežota pretpadomju un pretkolaboracionistisko ļaužu rafinēta diskriminācija izmantojot pat veselības un sociālās sistēmas.Tā kā nav viss tik vienkārši.Pēdējais piemērs ir notikumi ar pazīstamo mūsdienu nacionālpatriotu Grantiņu.

  5. super. Īsts saturīgs raksts. Tā turpināt.

  6. Atšķirībā no intervētāja es saskatu cilvēkus,ko var saukt par nācijas sirdsapziņu.Viņu visapkārt ir tik daudz,ka nav nozīmes izcelt dažus plašāk pazīstamus.Šajā ziņā mēs neesam nabagi,tas nu ir fakts.

  7. Clvēks, ar kuru mēs varam lepoties. Neticami, ka, izgājusi cauri padomju konclāgeriem, savā jubilejā tik labi izskatās.
    Labu veselību un dzīvesprieku!

  8. paldies, latvieši var būt lepni, ka viņiem tik gaišs cilvēks. Cik tur tālu līdz latviešu nokijai.Vairāk tādas intervijas.

Draugiem Facebook Twitter Google+