Mobilā versija
+4.5°C
Aleksandrs, Doloresa
Sestdiena, 18. novembris, 2017
20. oktobris, 2017
Drukāt

Anda Rožukalne: Skaisti paēst pie ekrāna (11)

Ekrānuzņēmums no play24.lvEkrānuzņēmums no play24.lv

Raidījuma "La Dolce Vita" vadītāja Roberto Meloni raksturs pārvērš diezgan parasto formātu, kurā tiek izmantoti dzeltenās preses varoņi. Attēlā: kopā ar raidījuma viesi, dietoloģi Lolitu Neimani.

Divi aizraujoši, ēdienam veltīti raidījumi šajā rudenī skatāmi Latvijas virszemes digitālās televīzijas kanālos. Īsi pirms savu jauno uznācienu piesaka Mārtiņa Sirmā “Kulta ēdieni”, vērtēsim LTV jauno raidījumu “Es mīlu ēdienu” un “RīgaTV24” skatāmo “La Dolce Vita” ar Roberto Meloni.

Jaunajiem ēst gatavošanai veltītajiem formātiem ir maz kopīga. Bet abi ļoti patīk skatītājiem, tos vada unikālas personības, bez kurām nekas neizdotos, un neviens no šovu vadītājiem nav profesionāls pavārs.

Attiecību mākslas porcija

Patiesībā abi formāti stāsta par attiecībām, nevis par produktiem vai zīmoliem, kas izvēlējušies atbalstīt šos raidījumus.

LTV jauno formātu “Es mīlu ēdienu” vada un veido kādreizējā finansiste, pavārgrāmatas “Dzīves garša” autore Ilze Jurkāne. To producē žurnāla “Pie Galda” izdevējas Lienes Vilnītes izdevniecība. Jurkāne raidījumā pati negatavo, bet viesojas pie cilvēkiem, kas kopā ar ēdiena gatavošanu prot pastāstīt kaut ko aizraujošu – par ēdienu, dzīvi, savu pasaules uzskatu. Katrs raidījums ir kā atklājums, ceļojums nezināmā teritorijā kopā ar kādu cilvēku – iepazīstam Krišjāni Majevski, kas gatavo ēdienu bez glutēna un laktozes, kustības “Gatavo dabā” veidotāju Renāru Purmali un citus apbrīnojamus viesus.

Kopā ar viņiem Ilze Jurkāne palīdz attīstīt ēst gatavošanu un ēdiena pasniegšanu kā kultūru. Raidījums stāsta par garšu niansēm, par smaržām un garšām, kas jūtamas raidījuma tapšanas laikā. Bet tas vistiešākajā veidā ir raidījums par attiecībām ar cilvēkiem. Ilze Jurkāne rada atmosfēru, kurā gribas iepazīties ar cilvēkiem un iedziļināties viņu domās. Sarunas intonācija, māka pajautāt un ieklausīties pārveido raidījumu, parādot, ka ēdiena gatavošana ir tikai iemesls, lai parunātu par ko svarīgu. Tas nekas, ka katram viesim jāapsien sponsora dotais priekšauts, raidījuma laikā skatītāji iepazīst ne tikai neparastus ēdienus, bet arī to pasniegšanas un baudīšanas stilu. Raidījumam ir unikāls ritms, tas nesteidzīgi ved sev līdzi skatītājus ne jau gatavošanas prasmēs, bet gan ieinteresētas sarunas un domāšanas paradumā.

Tik gardais sirsnīgums!

Roberto Meloni vadītais raidījums “La Dolce Vita” ir ļoti atšķirīgs. Roberto, šķiet, vispār nemāk gatavot, bet viņam patīk rosīties virtuvē, uzņemt ciemiņus. “La Dolce Vita” valda pilnīgs haoss, jo tiešraides laikā jāsagatavo trīs ēdieni. Parasti mazliet pietrūkst laika, tāpēc beigās žigli vienlaikus jāpagaršo zupa, kūka un jāpaķer uz dakšas arī pamatēdiens, lai skatītāji vismaz redzētu, ka tas ēdams.

Skatītāji slavē sarunas un pieejamās ēdienu receptes, tomēr Roberto Meloni ir īpašs cita iemesla dēļ. Viņš, būdams aizņemts virtuvē, prot iedrošināt, sadzirdēt, priecāties par katru, kurš vien sadūšojies piezvanīt uz raidījumu. Roberto jebkuru skatītāju uztver kā ilgi gaidītu viesi un burtiski ieskauj labvēlīgas uzmanības mākonī. Laipnība un atsaucība burtiski pludo pāri raidījuma malām, ēdienu garša vairs nav svarīga, jo attiecības ar skatītājiem, to uzturēšana, uzmanības veltīšana raidījuma laikā un starp tiem ir daudz nozīmīgāka. Nav brīnums, ka skatītāji dalās domās, sniedz padomus, uztraucas par ēdiena kvalitāti studijā, diskutē par mītiem, kas saistīti ar konkrētu pārtikas produktu īpašībām. Roberto atvērtais un dāsnais raksturs rada jaunu saturu, kurā nav ne vēsts no latviskās ieturētības, distances ievērošanas un nopietnības. Šis raidījums palīdz pārskatīt ne jau gatavošanas nianses, bet izturēšanos pret citiem cilvēkiem, publisku un personisku attiecību veidošanas modeli.

Roberto raksturs pārvērš diezgan parasto raidījuma formātu, kurā, izmantojot dzeltenās preses varoņus, jau kuro reizi gatavošanas šovu formātu vēsturē pie viena sabiedrībā pazīstama cilvēka nāk citi, kas uzaicināti tāpēc, ka skatītājiem zināmi.

Attēlam arī ir garša

Abi raidījumi ne tikai sarunājas par ēdienu un izglīto skatītājus, tie rāda ēdienu. Tā ir ļoti riskanta zona, jo daudzi patiešām ļoti garšīgi ēdieni attēlos izskatās šausmīgi. Ja neticiet, pamēģiniet nofotografēt auzu putru, maizes zupu, gaļas mērci. Būs traki. Vajadzīga pieredze un meistarība, lai labā attēlā parādītu pat glītu bļodiņu ar skābiem kāpostiem. Ne velti ēdiena fotografēšana un filmēšana ir īpaša māksla.

Raidījumā “Mēs mīlam ēdienu” varam redzēt ļoti skaistus ēdienus un skaistu to gatavošanas procesu. Tajā iepazīstam lieliskas operatoru, gaismas meistaru, režisoru, montāžas meistaru prasmes. Cilvēki kopā ar ēdienu, vieni paši interjerā, pie galda, ar traukiem, ar galdautiem un citiem aksesuāriem – raidījuma vēstījuma attēls ļauj sapņot, iedvesmoties, pamēģināt veidot citādu savu ēdiena baudīšanai paredzēto vidi.

Atšķirīgs ir “La Dolce Vita” skats uz ēdienu. Roberto šovs notiek TV studijā izveidotā virtuvē. Gaisma tajā ir spilgta un plakana kā viesnīcas vannas istabā. Interjeru piesārņo divi milzu ekrāni, kuros rotē atbalstītāju reklāmas. Cilvēkus, kas piepilda šo raidījumu, labi nofilmēt neizdodas. Viss izskatās vienkārši, saprotami, bet tajā maz skaistuma un meistarības.

Pavāru šovi skatītājiem vajadzīgi divu iemeslu dēļ. Pavisam neliela daļa izmēģinās kādu recepti, garš­vielu. Citi salīdzinās savu gatavošanas pieredzi. Lielākā daļa skatās, lai uzturētu labo apņemšanos, gatavošanos eksperimentēt virtuvē, kad to vajadzēs. Labiem šoviem piemīt izglītojoša vērtība, tie katrā raidījumā ļauj piedzīvot atklājumu un uzturēt zinātkāri. Minētie raidījumi tam visam ļoti der. Tie parāda ēdiena spēku, jo ar tā palīdzību var pārvietot emocijas, zināšanas, radīt pēcgaršu, vairot prieku. Raidījumi palīdz gan uzreiz mainīt ēšanas paradumus, gan priecāties par citu cilvēku gatavošanas prasmēm un iepazīt neparastus ēdienus. Tie palīdz mīlēt nevis ēdienu, bet citus cilvēkus. Laikam tiešām vajadzīgs kas garšīgs, lai paskatītos cits citam acīs, brīvi dalītos jēgpilnos stāstos, atraisītos sirsnībā?

Pievienot komentāru

Komentāri (11)

  1. Jauki, ka garīgumu aizstāj rijīgums. Bet tādā sabiedrībā dzīvojam. Bet tas viss lai kādas norietošas zvaigznes vēl varētu paspīdēt.

  2. Rakstītajam neko nepiebildīšu,tikai lūgums -virtuve no dzeltenās preses atšķiras,ka ir darbs ar ēdieniem un lieki ir gredzeni,roku sprādzes un pienācīgi jāsakārto mati,lai darbošanās laikā tie neatrastos virs ēdiena un vēl piedevām tiktu aizskarti. Mīļās sievietes,rādīsim jaunas receptes nevis frizūras.

  3. hmmm, tāds paviršs raksts…raidījuma nosaukums mainās no “Es mīlu ēdienu” un “Mēs mīlam ēdienu” (nav jau melots, protams)…. diez vai “Dolce Vita” būtu tā slavējams…savukārt Jurkānes raidījumam šī tak ir jau 2.sezona

  4. hmmm, tāds paviršs raksts…raidījuma nosaukums mainās no “Es mīlu ēdienu” un “Mēs mīlam ēdienu” (nav jau melots, protams)…. diez vai “Dolce Vita” būtu tā slavējams…savukārt Jurkānes raidījumam šī tak ir jau 2.sezona

  5. Ne visi ir dzelteni Atbildēt

    Dziedātāja Ieva Sutugova nebūt nav dzeltenās preses varone. Meloni aicina slavenības, nevis skandālistus. Šo pašu raidījuma popularizācijas metodi izmanto arī valsts TV, ļaujot raidījumus vadīt Zigfrīdam Muktupāvelam, Ingum Ulmanim un līdzīgiem.

  6. La Dolce Vita raidījuma – piekrītu – pievienotā vērtība ir Roberto Meloni personība, kurai īpašu šarmu piedod viņa itāliskais akcents latviešu valodā. TURPRETIM – Jurkānes akcents un gramatiski nepareizā vāvuļošana – vienkārši kaitina, jau sākot ar no angļu valodas burtiski pārcelto [I love food] raidījuma nosaukumu: “Es MĪLU ĒDIENU,” jo latviski gluži vienkārši tā nesaka. Un kundzei Rožukalnei vajadzētu tomēr pievērst uzmanību arī VALSTS valodas kvalitātei VALSTS televīzijā! Ja Jurkāne būtu nevis “finansiste (?)”, bet pasaules klases šefpavāre; vai, ja viņa nodibinātu pati savu televīzijas studiju, kurā ļauties “ēdiena mīlēšanai,” tad to akcentu un samocīto izteikšanos vēl varētu attaisnot…

  7. Šķiet, ka raidījums ar Roberto tikai iegūtu, ja neaicinātu pie sevis tos visur lienošos – kompleksu māktos cilvēciņus, kuriem nav svarīgi, kas par raidījumu, ka tikai sabiedrība viņus pamanītu un ieraudzītu. Tas nekas, ka gatavot īsti nemāk, bet ir taču ekrānā!

  8. slikti ka mati no galvas tiek ediena pie mums galvu apsegt tas ir brinums

  9. Kāpēc publicēt šādu tukšvārdību,vai Rožkalnei reklāmu vajag vai vienkārši gribas pa vieglo zīmēties un tēlot viszinošu eksperti?Šinī ziņā viņai labi saskan ar visur lienošo un kaitinošo Jurkānieti,no kuras raidījums tikai zaudē.

  10. Nu un? Ko autore ar šo visu gribēja pateikt? Kur ir problēma? Kas nav tā? Vai mēs uzzinājām kaut ko jaunu? “Mediju pētniece” kaut ko jēgpilnāku izpētīt nespēj, kā tikai atreferēt to, kas redzams ekrānā? Kāpēc vispār kaut kas tāds būtu jāpublicē?

    “Pavisam neliela daļa izmēģinās kādu recepti, garš­vielu. Citi salīdzinās savu gatavošanas pieredzi. Lielākā daļa skatās, lai uzturētu labo apņemšanos, gatavošanos eksperimentēt virtuvē, kad to vajadzēs.” Vai šis apgalvojums balstās uz kādu pētījumu vai tas tik autorei tā šķiet, jo tas tā varbūt varētu būt? Un mums tagad tam tā kā būtu jātic tikai tāpēc, ka to apgalvo profesore? Kaut kā nenopietni.

Draugiem Facebook Twitter Google+