Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Svētdiena, 4. decembris, 2016
23. augusts, 2012
Drukāt

Skaisto skatu zeme Korsika

Foto-Viesturs SprūdeFoto-Viesturs Sprūde

”Korsika, kāda vēl Korse!?” veltīdams man tumšo saulesbriļļu aizsegto acu skatienu, ar tēvišķa pārmetuma izteiksmi sejā Restonikas upes ielejas kalnu ceļa līkumā teic pasažieru minibusa šoferis.

 

Viņš ir korsikānis, bet korsikāņu mutē šīs Vidusjūras salas vārds skan kā ”Kuorsika” ar uzsvaru vidū. ”Korse” ir tikai kontinenta franču vidū bieži lietots salas nosaukums.

Korsika ir septiņas astoņas reizes mazāka par Latviju, taču desmit dienas, ko tur pavadījām, bija krietni par maz, lai apskatītu visu, ko vērts apskatīt. Ar izteikti spēcīgu identitāti apveltītais Francijas reģions ir ārkārtīgi savdabīgs, bagātu vēsturi, krāšņu dabu, bet mazās pilsētiņas, vai tās būtu tūristu vairāk apsēstajā piekrastē vai iekšzemes kalnos, nebūt nav vienādas. Korsikas šarmu augstu vērtē arī paši Francijas tūristi – viņi ir lielākie salas pludmaļu un kafejnīcu zvilnētāji, kalnu taku staigātāji. Vēl turp labprāt brauc itālieši, pa kādam vācietim un holandietim. Gadās, arī Latvijas tūrfirmas ved uz Korsiku, taču uzdrīkstēšos apgalvot, ka šī nav tā vieta, ko tā varētu izzināt. Pat no tīri praktiskā viedokļa – lielie tūristu busi uz asu pagriezienu pilnajiem kalnu ceļiem, kur vietas vien diviem vieglajiem auto, diezin vai izgrozīsies. Tāpat kalnu nogāžu pilsētiņu ielas ar “Neoplānu” neizbraukt.

 

Reibinošie kalni

Par izejas punktu ceļojuma sākumam izvēlējāmies Francijas kūrortpilsētu Nicu – to ar Rīgu saista tiešie avioreisi, bet ar Korsiku vismaz divu kompāniju prāmji. Uz Korsiku var arī aizlidot, un prāmju satiksme starp salu un citām Francijas un Itālijas ostām ir visai rosīga, taču mums izdevīgāks šķita četru stundu kuģojums pa tintei līdzīgo Vidusjūru līnijā Nica–Ilrusa. Tā ir jauka pilsētiņa ar Korsikai tik raksturīgu, gleznainas klints no vējiem sargātu ostu. Ja ieeju ostā piesedz klintsrags, tad puslīdz droši, ka virsotnē sliesies sargtornis vai vismaz tā paliekas. Sargtorņi, tāpat kā lielākas un mazākas daudzu šejienes pilsētu citadeles, ir piemiņa no laikiem, kad salā valdīja dženovieši. Viņu saimniekošana sākās ap 12. – 13. gadsimtu, līdz 18. gadsimta vidū par korsikāņu jaunajiem pavēlniekiem kļuva francūži. Mūsdienās Korsikā saglabājušies teju 70 gar piekrasti izkaisītu mūra sargtorņu, kas savulaik būvēti, lai signalizētu par pirātu un naidnieku tuvošanos vai kalpotu par patvērumu vietējiem. Mūsdienās dženoviešu torņi ir Korsikas atpazīstamības zīme. Tikmēr citadelēs lielākoties iekārtojušies muzeji vai citas kultūras un tūrisma iestādes, taču ne vienmēr. Ajačju cietoksnis joprojām dod patvērumu franču ārzemnieku leģionam, bet no majestātiskās Bonifasio citadeles leģionāri izvācās tikai 80. gados.

Bijām domājuši pa Korsiku pārvietoties ar sabiedrisko transportu un ne mirkli šo izvēli nenožēlojām. Tikai jāņem vērā, ka divpadsmit līdz trīsdesmitvietīgu autobusu satiksme starp pilsētām ir reta, nav lēta un orientēšanās vietējo autobusa kustības specifikā prasa attapību un iepriekšēju izpētes darbu internetā, jo lokālās autoostas lomu var uzņemties arī placis pie vietējā lielveikala sētas durvīm. Busiņu šoferi šeit ir sava amata pratēji – pa līkumotiem kalnu ceļiem, signalizējot pirms nepārredzamiem līkumiem, mājot pazīstamiem ļaudīm un laikus apstājoties bezrūpīgu pusmeža cūku un kalnu kazu priekšā, līdz galamērķim tie jūs aizvedīs varbūt pat stundu agrāk, nekā paredzēts grafikā.

 

Puslīdz gan droši, ka ceļā un izkāpjot jūs mocīs nelabums un reiboņi, jo maldās visi, kas domā, ka Korsikas kalnu ceļi atgādina Austrijas vai Norvēģijas kalnu šosejas. Slavenais Troļļu ceļš lai iet pupās! Uz īsta Korsikas iekšzemes kalnu ceļa, kas būvēts, noasfaltējot, šķiet, agrākās ēzeļu dzinēju takas, strauji pagriezieni atkārtojas ik pēc 100 metriem, un tuneļi tur nav cieņā. Toties ainas, kas paveras pa logu, ir vienkārši pasakainas!

 

Ceļošanai izmantojām arī Korsikas nedaudzās dzelzceļa līnijas (starp citu, šaursliežu). Vilciena sastāvu, kā likums, veido divi vagoni. Atkārtoti pārliecinājāmies, ka tie allaž ir mugursomnieku un citādu ceļotāju pilni līdz pēdējam. Bet kalnu un jūras ainas aiz loga jau atkal lieliskas! Vienīgi jāpiebilst, ka Korsikas sabiedriskais transports tā īsti atdzīvojas vien tūrisma sezonā no maija līdz septembrim. Klusajā periodā daudzi autobusu, mazāk vilcienu un prāmju reisi tiek atcelti. Raugi, vietējie ļaudis dod priekšroku personiskajam transportam.

Kas ir galvaspilsēta?

Diemžēl šoreiz mūsu neizpētīta palika Korsikas austrumu piekraste un reģionālais centrs Bastia. Tāpat vien epizodiski iznāca ielūkoties Kalvī, taču no redzētā noteikti rekomendētu iegriezties Porto pilsētiņā. Tā iekārtojusies uz slīpas zemes mēles starp kalniem un jūru. Arhitektūras pērles te nemeklējiet, toties Porto bāzējas liels daudzums tūristu kuteru un laivu, kas tūristus ved apskatīt vienreizējās Skandolas rezervāta klintis un grotas. Tiek piedāvāti arī braucieni uz romantisko Džirolatas zvejnieku ciematu, kam var piekļūt tikai no jūras. Porto tāpat ir niršanas sporta cienītāju iecienīta vieta. Pievakarē laivas pilnas ar vīriem hidrotērpos, un – aiziet uz vietām, kas jūrā iezīmētas ar īpašām bojām. Neapšaubāma Korsikas klasika un tūrisma zīmols ir uz baltajām kaļķakmens klintīm būvētā Bonifasio. Pilsētas nami no jūras puses izskatās gluži kā pielipināti klintij. Te ir gan varens cietoksnis pār pilsētu, gan senatnes dvesma, gan klintis, gan viss omulīgai vakara pavadīšanai. Turklāt arī Bonifasio piedāvā izbraukumu ar kuģīti gar piekrasti, jo, tikai viļņos šūpojoties, iespējams novērtēt klinšu krastu burvīgumu. Ļaudīm, kam patīk kāpelēt pa kalnu takām un veldzēties vēsās kalnu upēs un ezeriņos, jādodas uz Kortu salas vidienē. No Kortas apkaimes sākas Korsikas reģionālā dabas parka kalnu takas. Pieredzējuši, labi ekipēti kāpēji, protams, var mēģināt uzveikt 2600 m un augstākas virsotnes, bet mums pozitīvus pārdzīvojumus raisa arī ložņāšana pa iezīmētām takām lavas un akmeņu laukos, gar strautiem pie 1700 m atzīmes. Bez tā visa Korta tiek uzskatīta par vietu, kur dzimušas korsikāņu nacionālās pašapziņas idejas. Vietējā kolorīta, patriotisku saukļu aprakstītu sienu un sašautu vai saķēpātu ceļa zīmju franču valodā te patiešām vairāk nekā tūristu iecienītajā piekrastē. Lepnie korsikāņi uzskata sevi par patstāvīgu nāciju ar savu valodu. ”Kas ir Korsikas galvaspilsēta?” viltīgi jautā tūristu vilcieniņa vadītājs franču kundzēm un kungiem, rādot tiem no kalna virsotnes Ilrusas pilsētas panorāmu. Un nicīgi smejas, ja tūristi piemin Parīzi. Var sacīt, ka Korsikai ir trīs vietējās galvaspilsētas – Bastija ziemeļos, Ajačio dienvidos un vēl vēsturiskā Korta. Bet lai nu paliek runas par Korsikas separātismu un neatkarību. Korsikāņi daudz spīta veltījuši, lai panāktu savas valodas lietošanu ceļa norādēs blakus franču valodai. Man kā valodniecības lietās neizglītotam cilvēkam no malas šķita, ka korsikāņu mēle stipri vien līdzīga itāļu un franču valodas mikslim. Piemēram, korsikāņi saka ”limunata”, itāļi – ”limonata”, bet franči – ”limonade”. Arī par franciskās un korsikāniskās vietvārdu rakstīšanas niansēm sākumā var padomāt: nu liela muiža! Bet atliek ielikt vārdu runātāja mutē, kad starpība kļūst ausīm dzirdama – korsikānis Napoleona dzimto pilsētu sauks par ”Ajačju”, francūzis par ”Ažaksjō”.

 

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+