Skaistums ar vēstures dvesmu: tā tērpās senie latvieši 6
Šovakar Latvijas Nacionālais kultūras centrs atver jauno, 2017. gada “Dienrādi” jeb plānotāju un kalendāru, kurus rotā Latvijas novados atrastu arheoloģisko tautastērpu kopijas.
Kalendāra ideja LNKC tautastērpu ekspertei Lindai Rubenai bijusi jau vairākus gadus. Pērn, kā zināms, tapa plānotājs un kalendārs ar etnogrāfisko tērpu attēliem, šogad izvēlēti arheoloģiskie tērpi, kā arī piesaistīts cits fotogrāfs – Mārtiņš Cīrulis.
Materiāla sagatavošanā lielu palīdzību sniegusi Latvijas Nacionālā vēstures muzeja eksperte Irita Žeiere. Viņa stāsta, ka Latvijā ir diezgan bagātīgs arheoloģisko tērpu fragmentu materiāls, senākie datējami pat ar mūsu ēras 1.-2. gadsimtu, vislielākais apjoms attiecas uz 11.-13. gadsimtu, bet paši jaunākie atrasti 17.-18. gadsimta apbedījumos.
“Ne jau katru fragmentiņu var izmantot par pamatu rekonstrukcijai,” skaidro speciāliste, “ir daudz jāzina par tērpa izmēriem, piegriezumu, apdari, rotām, un tam nepietiek ar pāris kvadrātcentimetriem.” Turklāt ir novadi, kuros arheoloģisko tērpu atradumi ir bagātīgāki, kā Latgales pusē, Sēlijā, lībiešu apbedījumos ir arī gana daudz bērnu tērpu paraugu. Turpretī par kuršiem informācija pieejama tikai no perioda, kad šī novada iedzīvotāji pārstāja savus mirušos kremēt, bet par zemgaļiem informācija esot īpaši trūcīga, stāsta Žeiere.
Linda Rubena, šķirstot “Dienrādi”, pievērš uzmanību tam, ka daži tērpi patiesi ir bagātīgāk izgreznoti un pilnīgāk nokomplektēti, kamēr citi – pavisam vienkārši, īpaši tas attiecas uz karavīru apģērbu. Taču plānotāja saturu papildina arī informācija par dažādām tēmām, kas saistītas ar arheoloģisko tērpu valkāšanas laika vēsturisko fonu un sadzīvi – pārtiku, tirgošanos, ieročiem un darbarīkiem, rotaļlietām un traukiem, kā arī rotām, tekstilmateriālu apstrādi un ornamentiem.
Fotomodeļu lomās iejutušās meitenes un puiši, kurus pārstāv modeļu aģentūra “Wunderkind”. Linda Rubena stāsta, ka pārvērtības bijušas ievērojamas, starp modelēm bijušas meitenes, kuras šāda veida tērpus neesot ne tikai vilkušas, bet pat lāga redzējušas. Attēlos gan, jāsaka, to nevar redzēt, modeles iejutušās savos tēlos brīnišķīgi, turklāt kalendāra veidotāji piedomājuši, lai katrs attēls tematiski saistītos ar mēnesi, kurā tas ievietots.
Attēlos nav redzamas modeļu kājas, jo sameklēt apavus būtu bijis pārāk sarežģīti, atzīst Linda Rubena. Taču žēl, jo, kā stāsta Irita Žeiere, tieši ziņas par vēsturiskajiem apaviem Latvijas teritorijā saglabājušās vislabāk – esot atrastas pat ažūras izšūtas pastalas, daudz greznu un interesantu detaļu un veselu apavu.
