Kultūra
Kultūrpolitika

Skaļie skandāli klusajos muzejos 16

Foto: LETA

Maijs ir Latvijas muzejiem zīmīgs mēnesis – pirmkārt, jau ierasti maija vidū “Muzeju naktī” tos pārplūdinās ļaudis, kuriem tas nereti ir vienīgais muzeja apmeklējums gada garumā. Otrkārt, mēneša nogalē klusi, bet tradicionāli tiek pasniegta Latvijas Muzeju biedrības gada balva, kas nodēvēta par “Zelta putekli”.

Šogad maijs īpaši nozīmīgs tādēļ, ka 13. maijā neatkarīgā domnīca “Creative Museum” piedāvās savu redzējumu par muzeju efektivitāti un pārvaldi valsts pārvaldes reformas kontekstā. Tas, iespējams, šķistu drīzāk profesionāli specifisks, nevis plašu sabiedrību skarošs jautājums, ja šopavasar nebūtu izcēlies skaļais skandāls par Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja akreditāciju, vienlaikus atgādinot citus gadījumus, kad muzeji cietuši neefektīvas pārvaldības dēļ.

Sistēma pret Millersoni bezspēcīga

Muzeji tradicionāli ir, šķiet, klusākās kultūras ie­stādes Latvijā. Tās reti pievērš sev uzmanību ar ārupvērstām akcijām, lielākoties par problēmām – pat tik būtiskām kā konstanti zems darbinieku atalgojums un no tā izrietoša kadru mainība vai trūkums, nepiemēroti krājuma glabāšanas apstākļi un tamlīdzīgi –, runājot tikai savējo lokā. Gadījumi, kad kāds nesmukums tiek iznests uz ārpusi, atjaunotās neatkarības laikā saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem.

Tā 2015. gadā neapmierinoša darba dēļ no amata tika atbrīvota tā brīža Rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Ilze Knoka. Toreiz Kultūras ministrija (KM) vēstīja, ka teju gadu ilguši centieni noregulēt situāciju, rīkojot kopīgu muzeja direktores un darbinieku tikšanos, kā arī vairākkārt bez rezultātiem aicinot sniegt skaidrojumus par aktuālo situāciju un priekšlikumus tās uzlabošanai. Līdzīgā situācijā – proti, daļai darbinieku aktīvi iestājoties pret direktores vadības stilu – tā paša gada rudenī amatu saglabāja Aizsardzības ministrijas pārziņā esošā Latvijas Kara muzeja direktore Aija Fleija.

Tomēr problēma ar Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja vadības efektivitāti turpinās nu jau nepieklājīgi ilgi un patiešām liek uzdot jautājumus par muzeju pārvaldības struktūru. Jau 2014. gadā beidzās pašreizējās Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktores Ilzes Millersones darba līgums ar Kultūras ministriju. Izsludinātajā konkursā uzvarēja viņas vietniece Una Sedleniece, taču Millersone vērsās tiesā un savu amatu saglabājusi līdz šim brīdim. Šajos apstākļos visai ironiski skan KM Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājas Litas Kokales sniegtā atbilde uz “LA” jautājumu par to, kā tiek vērtēta muzeja direktora darba efektivitāte un vai neefektīva darba dēļ direktoru ir vienkārši atlaist. KM informē, ka muzeju vadītāji tiek pieņemti darbā uz nenoteiktu laiku, un reizi divos gados viņu darbība tiek izvērtēta. “Ja novērtēšanā rezultāta kritēriju vērtējums ir “neapmierinoši”, trīs līdz sešu mēnešu laikā tiek veikta atkārtota novērtēšana. Ja arī tad rezultāta kritēriju vērtējums ir “neapmierinoši”, uzskata, ka nodarbinātajam nav pietiekamu profesionālo spēju nolīgtā darba veikšanai un viņš neatbilst amatam. Tātad darba devējam ir iespēja un pienākums vērtēt iestādes vadītāja darba kvalitāti un, ja tā ir neapmierinoša, uzteikt darbu,” skaidro KM.

Tomēr sistēma izrādījusies bezspēcīga pret viena konkrēta muzeja vadītāju. Brīvdabas muzeja direktores Ilzes Millersones atbrīvošanai nav pieticis argumentu kopš 2010. gada, kad muzejam sākās problēmas ar akreditāciju. Pērn 6. decembrī Latvijas Muzeju padome apsprieda Millersones piemērotību amatam, pieņemot lēmumu, ka “muzeja vadības nespēja risināt ieilgušās problēmas, liecina par direktores neprofesionalitāti, muzeja vadības prasmju un specifisko muzeogrāfisko zināšanu trūkumu, līdz ar to nespēju veikt muzeja direktora amata pienākumus”. Patlaban Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktores pienākumus pilda Millersones vietniece Kristīne Kūla, jo pašai Millersonei jau vairāk nekā četrus mēnešus ir darbnespējas lapa. Direktores darba vērtēšanas procesu varēs pabeigt tikai pēc viņas atgriešanās darbā, un tad, visticamāk, tikšot pieņemts lēmums par Millersones atlaišanu, plašsaziņas līdzekļiem atzinis KM Kultūrpolitikas departamenta Muzeju nodaļas vadītājs Jānis Garjāns.

Hierarhijas trūkumi

Iespējams, ir iestādes, kuru sekmīgam darbam vadītāja personība nav izšķiroši svarīga. Taču uz muzejiem tas neattiecas, jo muzejs ir hierarhiska struktūra, kurā, protams, var darboties zinātniskā padome, taču gala lēmums jebkurā gadījumā būs tā direktora rokās. Tieši tāpat vienīgi direktors var censties pārliecināt ministriju par nepieciešamību veikt remontu muzeja telpās, uzlabot krājuma glabāšanas apstākļus vai piesaistīt ES fondu līdzekļus. Tādējādi, aizrādot uz jebkura KM pārvaldībā esoša muzeja trūkumiem, ministrijai sanāk bikstīt ar pirkstu acīs pašai sev: vai nu tā nav piešķīrusi līdzekļus kādu funkciju pildīšanai, vai arī nav pieskatījusi to, cik labi muzeja direktors veic sev uzticētos pienākumus. Iespējams, šo situāciju varētu mainīt kontekstā ar valsts pārvaldes reformu, taču tad jābūt skaidram redzējumam par to, kas nāks par labu muzejiem kā sabiedrības atmiņas glabātājiem, nevis to kā stabilu struktūru ērtībām. Igaunijā muzeju pārvaldes reorganizācija jau notikusi, vairāki muzeji nodoti pašvaldību pārziņā, bet valsts pārraudzībā esošie kļuvuši par kapitālsabiedrībām, līdzīgi kā Latvijā teātri un koncertorganizācijas.

Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja gadījumā pārvaldības trūkumi kļuvuši īpaši skaidri redzami, un tieši tādēļ ir satraucoši, jo klusēšanas ieraduma dēļ nav saprotams, vai pārējos septiņos KM padotībā esošajos muzejos un to četrās filiālēs patiešām viss kārtībā. Piemēram, cik lielā mērā problēmas, uz kurām aizrādīts Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja darbā, attiecas uz tā lauku ekspozīciju “Vēveri” Vecpiebalgā?

Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktores vietnieks Mārtiņš Kuplais stāsta, ka akreditācijas rakstam līdzi nācis garš saraksts ar trūkumiem un termiņiem, kuros tie jānovērš. “Lai varētu pārvietot priekšmetus, kuri atrodas pilnīgi nepiemērotās telpās, jāpabeidz grīda bēniņos, kur to nevarēja darīt laikapstākļu dēļ. Kad remonts būs paveikts, varēs ierīkot plauktus, kuri jau iegādāti, bet lielajiem priekšmetiem jātaisa speciāli plaukti, un tas patlaban tiek darīts,” stāsta Mārtiņš Kuplais.

Jāatgādina – kaut gan jau 1986. gadā ticis izstrādāts krātuves projekts, pie krājuma glabātavas muzejs nav ticis vēl joprojām, un tā krājumā esošajiem priekšmetiem nav paredzēta vieta arī topošajā muzeju krātuvē Pulka ielā. Kristīne Kūla teic: “Pieļauju, ka vecākie kolēģi paļāvās – ministrija zina, ka mums vajadzīga krātuve.” Tomēr jautājums par Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krātuvi nekad nav ticis apspriests Muzeju padomē, sacīja tās vadītāja Agrita Ozola.

Muzejs pats uzbūvēt krātuvi nekādi nevar, un tās trūkums ir viens no iemesliem citām nepilnībām muzeja darbā. Piemēram, Kristīne Kūla skaidro – vēl šobrīd, 94 gadus pēc muzeja dibināšanas, nav īsti skaidrs, cik lielu telpu aizņem krājuma priekšmeti. Daļa no tā ilgstoši glabāta ostas noliktavā, kuras pirmais stāvs pērn atvērts publiskai apskatei kā atklātā glabātava, tieši tāpat kā jebkura ēka muzejā. Turklāt Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja gadījumā krājuma sastāvdaļa ir arī pašas ēkas, kuru uzturēšana un remonti prasa lielāko daļu līdzekļu un muzeja darbinieku uzmanības, bet vēl vismaz desmit ēkas krautnēs gaida brīdi, kad tiks uzceltas.

Vairs nezūd?

Viens no pārmetumiem Brīvdabas muzejam bija neskaidrība par vairākiem tūkstošiem eksponātu, kuri bija palikuši bez signējumiem vai kuru atrašanās vieta vispār nebija zināma. Kristīne Kūla gan pārmetumus noraida, uzsverot, ka, tieši pretēji, atzinīgi būtu vērtējama muzeja speciālistu vēlme skrupulozi pārbaudīt katra priekšmeta piederību pirms signējuma atjaunošanas.

Kā dzirdēts neoficiālās sarunās, muzeju apmeklētāji mēdz šo un to arī nočiept un sabojāt. Akadēmiķis Saulvedis Cimermanis, kurš strādājis Brīvdabas muzejā 20. gadsimta 50. gados, taču sava izpētes lauka dēļ bijis ar to saistīts vienmēr, atzīst: apmeklētāji čiepj, un katru karoti nepiesiesi.

Mūsdienās īpašu risku rada ikgadējā Muzeju nakts, kad katrs tās dalībnieks uzņem līdz pat 20 000 interesentu. Oficiāli muzeju darbinieki gan šo informāciju neapstiprina. Kara muzeja komunikāciju speciālists Mārtiņš Mitenbergs atzīst – pirmajos gados pēc Muzeju nakts tradīcijas ieviešanas apmeklētāju plūsma bijusi tik apjomīga, ka atsevišķās aktivitātēs dažas vitrīnas patiešām tikušas bojātas, taču uzreiz piebilst – runa ir par sīkiem bojājumiem, nevis apzinātu ļaundarību vai zādzībām.

Arī Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM) par eksponātu zudībām nesūdzas. LNVM direktora vietniece krājuma darbā Anita Meinarte teic – lielākā daļa eksponātu glabājas vitrīnās, tādējādi tos būtu sarežģīti nozagt, turklāt Muzeju naktī zāles pieskata nevis zāļu uzraugi kā ikdienā, bet gan paši muzeja speciālisti. Ļoti svarīgi esot arī gudri plānot apmeklētāju plūsmas, pasargājot trauslākos eksponātus vai arī tos, kas tomēr kāda iemesla dēļ nav ievietoti vitrīnās, norāda Meinarte.

Saistītie raksti

Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā katru priekšmetu glabāt vitrīnā, iespējams, varētu, taču tad jāveido gluži atšķirīga muzeja darbības stratēģija. Mārtiņš Kuplais skaidro – katru sezonu atklājot, notiek eksponātu pārbaude muzeja ēkās. Savukārt Kristīne Kūla atgādina: 2006. gadā pieņemtie noteikumi par nacionālo muzeju krājumu paredz, ka pilna krājuma priekšmetu esības pārbaude jāveic reizi 20 gados. Patlaban muzejs tieši ar to nodarbojas, pētot pat 50 un 70 gadus senus deponēšanas līgumus. No tā izriet arī neomulīgs jautājums: vai ir vēl arī citi valsts muzeji, kuros šādas pārbaudes nekad nav veiktas, no reizes uz reizi turpinot saņemt akreditāciju?

Latvijas muzeji skaitļos

Latvijā ir vairāk nekā 130 akreditētu muzeju*.

Ir 22 valsts dibināti muzeji, kas atrodas profilam atbilstošu ministriju pakļautībā, no tiem KM administratīvi pārrauga tās padotībā esošos astoņus valsts muzejus (un četras filiāles).

Tāpat darbojas 78 pašvaldību muzeji.

*Kultūras ministrijas dati.

LA.lv