Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
9. novembris, 2015
Drukāt

Juris Lorencs: Skan kara bungas? (10)

Foto - LETAFoto - LETA

Rakstnieki Iļja Ilfs un Jevgeņijs Petrovs satīriskajā romānā “Zelta teļš” apraksta ugunsgrēku komunālajā dzīvoklī ar iesauku “Vārnu brīvciems”. Tā iedzīvotāji par to vien runāja, ka dzīvoklī iezagsies ugunsnelaime, tāpēc steidza apdrošināties un pa kluso nesa prom vērtīgākās mantas. “Mājas liktenis bija izlemts. Tā nevarēja nenodegt. Un patiešām pulksten divpa­dsmitos naktī tā uzliesmoja vienlaikus sešās vietās,” ar viņiem raksturīgo humoru rakstīja Ilfs un Petrovs.

Nav jābūt izcilam melnās vai baltās maģijas speciālistam, lai zinātu, ka notikumus “var pierunāt”. Sevišķi jau cilvēki ar lielāku dzīves pieredzi par to pārliecinājušies ne vienu reizi vien. Tāpēc visai neomulīgi paliek, ik pa brīdim dzirdot gluži vai nenovēršamā kara pareģojumus starp Rietumiem un Krieviju. Par to izsakās gan pazīstami eksperti (piemēram, Garijs Kasparovs, Zbigņevs Bžezinskis), gan pavisam nesenā intervijā “Latvijas Avīzei” arī uzņēmējs Vilis Vītols. Savukārt krievu medijos kopš Ukrainas konflikta sākuma varam lasīt virsrakstus – “Tas ir sākums Trešajam pasaules karam”.

Man šķiet, ka Rietumos, it īpaši jau Eiropā, vairs nesaprot, ko tas īsti nozīmē – karš. Jau trīs paaudzes izaugušas bez kara, un pēdējai tas drīzāk asociējas ar datorspēli. Līdzīga garīgā situācija Eiropā valdīja tieši pirms simt gadiem, sākoties Pirmajam pasaules karam. Berlīnes, Vīnes, Londonas, Parīzes, Pēterburgas un Rīgas ielās cilvēki priekā apskāvās, dzirdot avīžu zēna saucienus: “Karš! Sācies karš!” Pirmos latviešu strēlniekus uz fronti pavadīja kā uz romantisku pastaigu, tautā valdīja eiforisks noskaņojums – “mēs tos fričus cepurēm nomētāsim”!

Liela daļa Rietumu valstu pārgājušas uz profesionālo armiju. Gribi karot – tā ir tava brīva izvēle, tavs “maizes darbs”, es par to maksāju savus nodokļus. Profesionālai armijai ir daudz priekšrocību, bet ir arī daži trūkumi. Ja jauneklis no rīta nespēj laikā piecelties un pirms iziešanas no mājas aizmirst saklāt gultu (to visu viņam noteikti būtu iedresējuši kazarmās), tā ir tā mazākā problēma. Lielākā – tautas atsvešināšanās no savas armijas.

Rodas vieglprātīga gaisotne, kurā politiķi tiek kārdināti “paspēlēties” ar karu. Bijušais Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs intervijā amerikāņu televīzijas kanālam CNN nesen atvainojās par kara uzsākšanu Irākā: “Toreiz mēs neapzinājāmies, pie kā tas novedīs. Katrs, kurš pielicis savu roku Irākas karam, ir atbildīgs par pašreizējiem notikumiem Tuvajos Austrumos.”

Atgādinājumam – iebrukumu Irākā atbalstīja arī tā laika Latvijas valdības koalīcija. Sekas, ko izjūtam šodien, ir pavisam reālas – vairāk nekā miljons bojā gājušo, vesela reģiona destabilizācija, pilsoņu karš Sīrijā, atbaidošās “Islāma valsts” izveidošanās un bēgļi nu jau arī pie Latvijas durvīm.

Eiropā vērojama sabiedrības atsvešināšanās no militārisma idejām, toties Krievijā dzimst kaut kas līdzīgs jaunai reliģijai, jaunam kultam, kura centrā ir bruņotie spēki. Jau gadus piecpadsmit (precīzāk – kopš Putina nākšanas pie varas) Krievijas valsts kontrolētie mediji veic ļoti pārdomātu, smalku un, jāatzīst, veiksmīgu propagandu, kurā armija tēlota kā tautas sargātāja, vienotāja, slavenas vēstures glabātāja, nacionālā gara uzturētāja utt. Neskaitāmās filmās vienkāršs zaldāts, kara veterāns vai virsnieks ar ģimeni cīnās pret ļaunumu – mafiju, korumpētiem ierēdņiem, vienkārši nelabvēļiem un uzvar. Andreja karogs un Georgija lente kļuvuši par populārākiem simboliem nekā trīskrāsainais valsts standarts. Vislielākie iestāšanās konkursi šodien Krievijā ir nevis prestižās augstskolās, bet gan kadetu korpusos. Putins bieži citē Aleksandra III vārdus, ka Krievijai esot tikai divi sabiedrotie – armija un flote.

Kopumā rodas sajūta, ka pasaulē sākusies spēlēšanās ar uguni – dažviet apzināti, bet dažviet nezināšanas vai bērnišķīga naivuma dēļ. Mazs mierinājums – internetā uzdūros kāda militāra analītiķa rakstam, kurš apgalvo – kodolkara gadījumā Krievijas iespējamie uzbrukuma mērķi visdrīzāk būšot nevis Baltijas valstu galvaspilsētas, bet gan Varšava…

Pievienot komentāru

Komentāri (10)

  1. ” kodolkara gadījumā Krievijas iespējamie uzbrukuma mērķi visdrīzāk būšot nevis Baltijas valstu galvaspilsētas, bet gan Varšava…”
    Tas nu gan ir vākš mierinājums, cik tad tur līdz tai Varšvai.

  2. Juris Lorencs melo teikdams: “Katrs, kurš pielicis savu roku Irākas karam, ir atbildīgs par pašreizējiem notikumiem Tuvajos Austrumos…” Un ne viņš vien par Irakas karu… – Fakti ir tādi, ja spējam atcerēties: Huseina Iraka okupēja Kuveitu. Ar ANO lēmumu un sabiedroto rīcību Kuveitu atbrīvoja un varēja arī viegli satriekt agresoru Huseinu. To nedarīja, naivi cerēja ka agresors nomierināsies, atteiksies no varas un ar savu tautai nolaupīto bagātību varēs mierīgi dzīvot kādā bagātā salā. Bija pamiers, uzsveru, pamiers, kur Huseinam bija iespēja to pārvērst mierā. Viņš to nedarīja. Arī tagad ir kaut kur tautai nolaupītās bagātības un agresija…

  3. Parādus kaut kur ir jānoraksta,
    pārāk daudz saražotu kara preču (ieroči, munīcija…),
    pārāk daudz cilvēku uz šīs pasaules, kas ēd resursus…
    Pārāk ilgi cilvēki dzīvojuši mierā, miers palicis garlaicīgs, laiks uzspēlēt kariņu, zeme ilgi nav saņēmusi labi lielu asiņu ziedojumu.
    Vispār, karš ir laba lieta visiem, kam par to maksā, līdz brīdim, kad pašiem uz galvas uzkrīt bumba. Bet viņiem tāpat pie vienas vietas par parastajiem cilvēkiem, kuri gan karā neko labu nesaredz.
    Raksts ir lielisks. Fuj visiem tiem, kas grib karu – tos pašus vajadzētu padzenāt pa mīnu lauku ložmetēju krustugunī.

  4. Good article.
    Young babblers from both sides want to make war ?
    As in the Hunger Games send them to a desert island and let`s them thresh each other by improvised weapons.

  5. Pasaules varenie ļoti labi saprot atklāta kara fizisku bīstamību,tāpēc jau attīsta hibrīdkara modeļus.Arī 300000 aizbraukušie ir hibrīdkara rezultāts,bet vainīgie jūtas neuzvarami un turpina savu kariņu,jūtoties pietiekami labi pārkrāsoti.

  6. All wars have occurred for one reason – Participants wanted. Possible participants want war now. Do not underestimate the role of wars in history, a positive role, a negative role. War cleanse mankind of unnecessary rotting tumors.
    War is inevitable and necessary.

  7. [Roberts] Zīle: pēdējais laiks doties Rietumu virzienā (LA, 24.09.2010)
    ================================================================
    Tieši un atklāti raksta Latvijas politikāņi – tāpēc nav brīnums, ka no piefrontes zonas dziļāk Eiropā “evakuējušies” jau vairāk nekā 300 000 Latvijas iedzīvotāju. Un process turpinās…….

  8. Ja gribi baudīt miera laika dzīvi, esi sagatavots karam.Ārpolitikas vēsture ir pilna ar valstu slepeniem un atklātiem līgumiem par savstarpēju palīdzību ienaidnieka(u) militāra uzbrukuma gadījumā.Vai kādam vēl šķiet,ka ar NATO varēru būt par maz?

  9. Nu, man ar ik pa 2 mēnešiem sapņos rādās karavīri šaujamie un kaujas…
    Ceru, ka nebūs, jo, pēc vecmāmiņas un papus stāstītā, nekas labs nav…

Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Kāda ir tava Ziemassvētku vēlēšanās?

Ziemassvētku vecītim arī jāmaksā nodokļi

Valsts oficiālā izdevuma “Latvijas Vēstnesis” portālā “lvportals.lv” publicēta Valsts ieņēmumu dienesta atbilde uz kādu lasītāja jautājumu, kurš stāsta, ka, plānojot Ziemassvētkos strādāt “Salaveča amatā”, gribot iesniegt sludinājumu internetā par sevi. Lasītājs vaicā: “Kā to izdarīt godīgi, kā samaksāt nodokļus par to?” VID viens no piedāvātajiem variantiem ir reģistrēties VID kā saimnieciskās darbības veicējam un maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli no saimnieciskās darbības ieņēmumu un izdevumu starpības utt.

Juris Ulmanis: Zaļais pūķis krievholisms (32)Parasti zaļo pūķi asociē ar alkoholismu. Situācija ar pāriešanu uz krievu valodu man atgādina klasisku atkarības modeli, kurā alkohola vietā lietojam krievu valodu. Tātad esam līdzatkarīgie. 
Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (13)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Kā vērtējat izglītības kvalitāti Latvijā?
Draugiem Facebook Twitter Google+