Egils Līcītis: Skapis jeb Kur valsts intereses pāri partijiskām 0
Gribu kliedēt kādus maldus. Cilvēkiem ir zema kredibilitāte pret Koalīcijas sadarbības padomi. Izveidojies priekšstats, ka tā būtu reakcionāra, nekonstitucionāla, darbotos gandrīz kā slepenkomiteja, kuras sastāvā ir lielākie kretīni.
Nav tiesa, ka darīšana ar branžu, kas ieviesīs absolūtismu valsts vadībā! Koalīcijas padome ir uzņēmuma “Latvijas valsts” akcionāru sapulce, kurā sanāk ievērojamākie partijnieki, politiskās lielmātes un cienīgtēvi ar padomniekiem, kas spiež rokas un pie ģimenes pavarda nospriež, kā prātīgāk sagaidīt pasaules galu un kurš banku milzis uz māla kājām nākamais sagrīļosies.
Politiķi neformālo pārvaldes formu radījuši pēc brāļu saiešanas namu parauga, kur loloja veselīgas idejas, un padome ir vienīgā vieta, kur viņiem bez lieciniekiem izrunāties pēc pārliecības un sirdsapziņas. Tāpēc cilvēkam no malas tur grūtāk iekļūt nekā padomjlaikā “Skapī”, un tik autoritatīvi delegāti nevar saieties zem klajas debess vai uz tirgus plača.
Sadarbības “skapi” gara acīm iztēlojamies kā mirdzošas, baltas gaismas apņemtu telpu. Vēlētāji no tās dzird tālu viļņu šņākoņu, klātienē piedalās tikai feldšeris, oficiants un auklītes. Sienām piekārtas nokauto valsts ienaidnieku ādas un afišas par neskaitāmām vēlēšanu uzvarām. Viesistaba Havanas cigāriem piedūmota, ka cirvi var pakārt. Dzirdama korķu sprakstēšana, no runāšanas piekusušie pastiprināti dzer sodas ūdeni ar piepilinātu iedzeltenu šķidrumu, kam viegls kūdras aroms, bet pēc garšas Straujumas kundzei atgādina vētraino jaunību Latgalē. No nepārtraukti pieņemtiem lēmumiem, kas koalīcijas partneriem vienmēr bijuši dziļi iekšā, izplešas salda, kā pušu pāršķelta ananasa smarža. Tiek piešķirti kārtējie atvieglojumi nabago kvartāliem, atkal un atkal mazinot nevienlīdzības nodarīto postu.
Pūloties atminēt, kas iekšā notiek, ir palaistas baumas, ka notiek pastāvīgi trači. Ir zināmi uztraukumu brīži, vārīgu kompromisu meklējumi, kas neizbēgami, kad liela nauda iet pa gaisu, kad dala šīs pasaules vareno amatus. Kādreiz kāds no skapja iznāk pietvīcis, cits, ietiepies līdz pēdējam, slauka acis ar mutautiņu. Tomēr nav signālu, ka sadarbības padomē partnerus piekauj, nozilina sānus, pārsit degunu vai izved apbindētus, pat ar baltu palagu apsegtus.
Ārā viņi nāk dažreiz procesijā, cieši rokās saķērušies, citreiz pa pāriem, elkoņos saāķējušies, sludinot miera noslēgšanu. Kā Aglonas svētceļnieki aiz savas “Mater Dolorosa”, sāpju dievmātes Laimdotas visi gatavi panest neciešamākos apvainojumus un atbildēt preses uzbāzīgajiem jautājumiem. Pat sīkākais politiķis pūlas iespiesties kadrā, un svarīgais izskats vēsta, ka atrasta nepārprotama zīme par NLO nolaišanās vietu Pampāļos, ka panākta vienošanās, kā vairākumam balsot par Likumu par aknu pastēti, ka Urbanovičs nolūkots par Putina vicekarali Latvijā. Paveiktas nepieciešamās operācijas, lai palielinātu Latvijas dominējošo lomu Baltijas jūras baseinā. Aizveroties sadarbības padomes durvīm, tur ārā politiķi atkal dodas nāves briesmās. Tāds darbs.
