Speciālreportāža: Skarbā realitāte bēgļu izmitināšanas punktā (+FOTO) 11
Raudoši bērni, izmisums, sīrieši ar maģistra grādu, ārsti un inženieri. “Bēgļi” no Marokas, kuri ieradušies meklēt darbu celtniecībā. Irākiešu jaunieši, kuri izskatās kā atbraukuši “Erasmus” programmā ar pilnu servisu. Pārguruši brīvprātīgie, kuru viedoklis daudz neatšķiras no to demonstrantu uzskatiem, kuri iebilst pret imigrantu uzņemšanu: bēgļu par daudz, mēs netiksim galā, šis viss ir jāaptur. Policisti, kuriem noriebies katru dienu stāvēt sasvīdušo zeķu smirdoņā un darīt policistam pazemojošu darbu, bet kuri nedrīkst neko skaļi teikt. Sīrietis, kurš pārmet Vācijai: “Ja jau viņiem mūs tā vajag, kāpēc neatsūta lidmašīnas uz Stambulu, bet liek iet šo pazemojošo ceļu?” Cilvēki, kuri domā, ka Vācijā viņiem uzreiz būs māja un mašīna, un kuri pēc tam rūgti viļas. Irānietis, kurš kājām grib iet atpakaļ uz Tuvajiem Austrumiem, jo Vācijā viņam vairs nepatīk. Vācijas pierobežas pilsētiņas Freilassingas iedzīvotāji, kam jāstāv sastrēgumos robežkontroļu dēļ. Austrieši, kuri blefo, cenzdamies visus bēgļus uzgrūst vāciešiem un pat bēgļu noziegumus nereģistrē – jo tad nāktos reģistrēt pašus bēgļus pie sevis.
Šāda aina man paveras, vairākas dienas uzturoties Vācijas un Austrijas pierobežā un vērojot, kā notiek migrantu pārvietošanās un sadale. Atjaunojot robežkontroli ar Austriju, bēgļu plūsmu uz Vāciju no haotiskas straumes izdevies pārvērst organizētā procesā. Bēgļu pieplūdumu gan kontrole nemazina. Galveno labumu tā sniedz pašiem migrantiem – viņu ceļš kļuvis drošāks un ērtāks. Kā notiek robežpāreja? Par to reportāža no Austrijas–Vācijas robežas.
Ir svētdienas rīts Zalcburgā. Novembrim neparasti silts un saulains. Pa pilsētas centru, gleznaino kalnu ainavu ieskauti, laiski pastaigājas tūristi. Āra kafejnīcās smaržo “Latte”. Viesmīļi nes kūciņas, skan jautras čalas. Visapkārt miers un bezrūpība.
Apmēram desmit minūšu brauciena attālumā no pilsētas centra, Minhenes Bundesštrāsē 54, laiks ir tikpat vasarīgs. Taču gaisotne gluži cita. Balsu murdoņa šeit ir skaļa un nervoza. Sejas drūmas un nogurušas. Pirmais, kas sitas nāsīs, ieejot jebkurā no telpām, ir netīru zeķu smaka.
Agrāk šajā teritorijā viadukta malā atradusies pilsētas ceļu uzturēšanas dienesta tehnikas bāze. Automātiskie vārti, kas agrāk slēguši iebrauktuvi, vairs netiek lietoti – tagad ieeju sargā trīs militārie policisti.
Jau vairākas nedēļas šī vieta kalpo kā viens no Zalcburgas bēgļu izmitināšanas punktiem. Precīzāk, nevis vienkārši “bēgļu”, bet gan “tranzīta bēgļu”. Tā Austrijas iestādes dēvē migrantus, kuri no Slovēnijas caur Austriju dodas uz Vāciju. Iepriekš galvenā “tranzīta mītne” atradusies apakšzemes stāvvietā pie Zalcburgas centrālās stacijas. Tagad tā slēgta uz laiku, kamēr tiek pielāgota izmitināšanai ziemas apstākļos.
Lielajās teltīs, kas uzslietas bēgļu izmitināšanas punkta pagalmā, var satilpt līdz 2000 cilvēku. Cik ilgi viņi tur dzīvo, atkarīgs no Vācijas policijas, kas jau kopš septembra kontrolē Vācijas–Austrijas robežu. “Mūsu kungi šeit ir vācieši,” tā puspajokam skaidro brīvprātīgie palīgi.
Vācijas policija regulē, cik cilvēku stundā uzņem Vācijas puse. Tempi ir svārstīgi. Dažbrīd 100, dažbrīd vien 20. Patlaban – 50. Kad robežas caurlaidība augsta, bēgļi mītnē uzturas diennakti, ar zemākiem tempiem – divas vai trīs.
Neatkarīgi no uzņemšanas tempa pāri robežai Vācija ļauj doties tikai grupās pa desmit cilvēkiem. Sadalīšanu grupās organizē Austrija. Katrs iemītnieks, jau ierodoties izmitināšanas punktā, saņem papīra aproci, uz kuras ar flomāsteru tiek savilkti burti un krustiņi.
“Aprocēm ir dažādas krāsas. Un šeit mēs rakstām: 10A, 10 B, tad nāk 10 A ar krustiņu, pēc tam ar nākamo krustiņu. Pēc diviem krustiņiem cilvēks saņem aproci ar nākamo krāsu,” sistēmu skaidro kāda brīvprātīgā palīdze. Šādā veidā tiek nodrošināta ne tikai rindas kārtība, bet arī iespēja tikt iedalītam vienā grupā ar ģimeni un tuviniekiem. “Ja aproču sistēmas nebūtu, visi mēģinātu spiesties cits pirms cita un valdītu haoss,” viņa atzīst. “Tagad ir kārtība. Katrs zina savu numuru, un ir miers.”
