Foto – LETA

Monika Zīle: Zemnieki noklusē būtisku apstākli 25

Nedēļas sākumā, kad ciklons “Tomass” bija nopietni pievērsies Kurzemei, lēnītēm stūmos pa zemes ceļu, kurš Saldus–Ezeres asfaltu savieno ar Silaiņiem. Priekšpusdienā stiprā lietus atmiekšķētie brauktuves kilometri diktēja tikai laika apstākļiem nepieciešamu piesardzību. Bet, nokrišņiem turpinoties, naktī šis ceļš braucējiem gan varētu sagādāt nepatikšanas, domāju, vērojot dažu ieplaku peļķes acu priekšā pārtopam ezeriņos, kuru līmenis saplūda kopā ar lāmām uz abās pusēs apstrādātajiem laukiem. Zemes īpašnieki te, par katras pēdas intensīvu apsaimniekošanu rūpējoties, ardami tīrumiem bija pievienojuši arī grāvju tiesu. Iespējams, tā nolēmuši apkarot nezāles, kas bagātīgi zeļ pie šādiem ceļiem palikušajās ūdens noteces vietās. Ja valsts šoseju un tām līdzīgu brauktuvju tuvumā vasarā tomēr manāmi suņuburkšķu pļāvēji un krūmu cirtēji, tad pie pašvaldību nozīmes ceļiem šī apkope jau sen skaitās lieka greznība. To apkārtnē dzīvojošie radināti vienkārši pārciest gadalaiku maiņas klizmas. Visi taču saprot, ka grāvju pieskatīšanas izdevumi nozīmētu robus citās, galvenokārt sociālās jomas ailēs. Turklāt nedzīvojam dabas kataklizmu joslā un pa gariem laikiem uznācis viens stipru lietavu periods nenozīmē, ka tā būs norma nākamgad, vai ne? Tiesa, pašvaldība varētu biežāk piekodināt zemes īpašniekiem nedzīt vagu līdz ceļa malai. Taču mūsdienās katrs saimnieks laukos zelta cenā un pelnījis paldies jau par to vien, ka šeit joprojām darbojas, bet atcerēties ulmaņlaikus ar toreiz pastāvošo un pagastu amatpersonu pieskatīto vietējo ceļu uzturēšanas stingro kārtību ir drusku vecmodīgi.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Lasīt citas ziņas

Lai cik automašīnām draudīgas būtu pēkšņi saradušās nezināma dziļuma lāmas uz parasti normāla zemes ceļa, tās nav salīdzināmas ar postu, ko šoruden piedzīvo Latgales lauksaimnieki, kuriem plūdos noslīka gan raža, kad attīstības plāni. Nu, protams, nebija apdrošināšanas līgumu. Nevaram atļauties – tā saka visu novadu zemnieki, tomēr noklusējot vienu būtisku apstākli. Piemēram, vērtējot lietavu nodarītā zaudējuma atlīdzināšanas pieprasījumu, apdrošinātāja pārstāvji secinātu, ka saimnieks no savas puses nav darījis gluži visu, lai stihijas nazis grieztu nesāpīgāk. Ļoti maz šodien laukos tādu, kuri kaut cik pieskata vēl padomju gados ierīkotās meliorācijas sistēmas, par kopšanu nerunājot, man atklāti sacīja lielu platību īpašnieks no Vidzemes, kur lijis saudzīgāk. Lai gan šos liekā mitruma aizvadīšanas tīklus grūti saukt par zemes ierīcības paraugiem, saudzīgu attieksmi baudot, tie saimniekiem ietaupītu dažu galvassāpi. Tagad visiem, kuri ņems pie sirds dabas skarbo mājienu par laika apstākļu iespējamo negantumu un mēģinās saglābt arī meliorācijā vēl glābjamo, nāksies kādus citus nodomus svītrot. Bez šaubām, finansējums zemes ierīcībai atspoguļosies lauksaimniecības produktu cenās. Tā kā ilūzijas par lētu iztikšanu ar pašu valstī ražotu pārtiku jāatmet.

Šīs vasaras nogale aptumšojusi arī nesen populāro saukli par Latviju kā zaļāko valsti pasaulē. Tas nu sāk izklausīties pēc melnā humora, dzirdot par legālu un nelegālu drazu kalniem, kas nežēlīgi izgaismo gan mūsu saimniekošanas kārtību, gan patieso attieksmi pret vidi. Uz šī fona lielās pavasara talkas, kad tūkstoši jestru apkopēju gavilēdami dodas savākt pašu pieļauto šmuci, daudz vairāk atgādina brīvdabas šovu nekā nopietnu kustību, kas mudinātu sabiedrību saprast, ko nozīmē būt patiesiem savas zemes saimniekiem un cik tas maksā.