Latvijā
Vēsture

Nelatviskums un Klintona dēļ pazūd bruņucepures: “LA” skata karavīru pēc cepures 8


Ilustratīvs foto.
Ilustratīvs foto.
Foto – Timurs Subhankulovs

Skatām karavīru pēc cepures

Lāčplēša dienas – 11. novembra – un 18. novembra valsts svētku parāžu un sarīkojumu neatņemams elements jau pārdesmit gadu ir vēsturiskajās Latvijas armijas formās tērptā Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Štāba bataljona Godasardzes rota. Formu īpatnējākais akcents ir oriģinālās galvassegas, kādas pie parādes tērpiem nēsā arī mūsdienu Latvijas armijas virsnieki.

Laiku pa laikam, arī no “LA” lasītāju puses, atskan viedokļi, ka tās ir “nepraktiskas” un “novecojušas”. Tomēr tā ir mūsu vēsture. Kā radās šie tērpi?

Pirmā pasaules kara gaitā mode uz īpašām parādes uniformām bija atmirusi un Eiropas armijnieki parasti staigāja ikdienas tērpā. Taču miera laikos par ballēm, pieņemšanām un parādēm šūdinātu formas tērpu valdzinājumu atcerējās atkal. Latvijas armijā par tādām lietām un sava stila meklējumiem sāka domāt drīz pēc valstiskuma izcīnīšanas 1918. – 1920. gada Neatkarības karā.

Lielu iespaidu uz formas piegriezumu atstāja praktisko britu armijas tērpu piemērs, taču galvenajam parādes formas elementam vajadzēja būt cepurei. Armijnieki vēlējās, lai tai būtu īpašs ar citu valstu armijām nesajaucams siluets. Sākotnējās parādes naģenes nedaudz atgādināja Francijas armijā lietotās, tikai augstākas, ar paplatinājumu uz augšu kā apgāztam un nošķeltam konusam. Kārtējais armijas formastērpu, īpaši cepuru reformu laiks pienāca 1928./1929. gadā, kad kara (aizsardzības) ministra pienākumus pildīja vispirms ģenerālis Edu­ards Kalniņš un pēc tam jurists Antons Ozols. Armijnieki vairākus gadus bija pavadījuši optimālās formas meklējumos, ieviešot un mainot te vienu, te otru elementu, tā ka demokrātiskā prese jau sāka ironizēt. Piemēram, “Pēdējā Brīdī” prātoja, ka tā esot veco cara laiku domāšana, “kad formas cepure galvā bija jau viss, lai iegūtu tautā respektu”.

Līdzība ar poļu cepuri – maldinoša

1928. gadā Valsts prezidenta Gustava Zemgala apstiprinātais svinību ­tērps virsniekiem vispirms bija tumši zilā krāsā, ko mūsdienās gan vairs nelieto. Karavīriem parādes forma varēja būt tikai aizsargkrāsā. Zīmīgākais jaunā formas tērpa elements, bez šaubām, bija īpatnējās cepures, ko ieviesa nākamajā, 1929. gadā. Diemžēl vēsturniekiem palicis nezināms, tieši kurš armijas štāba kabinetos modelējis galvassegu, ko armija lieto joprojām. Līdzību ar Polijas armijas naģenēm vēsturnieki sauc par maldinošu, jo, vērīgāk paraugoties, poļu cepures ir krietni atšķirīgas, un 20. gados galvenais mērķis bijis radīt ko atšķirīgu, ne atdarināt.

1929. gada parauga formas cepure ir ar stāvu aploku, ieslīpa uz āru un uz atpakaļ sagāztu cepures virsu. Virsnieku cepures nagam bija metālisks apkalums, karavīru parādes formām ne. Latvijas armijas formu un ekipējuma pētnieks, Kara muzeja vēsturnieks Egīls Gelderiņš atzīmē, ka pie šīs cepures pirmo reizi Latvijas armijas formas tērpā parādās Latvijas valsts lielais ģerbonis, kuru lika cepures aploka priekšpusē. Virs tā vēl stiprināja kokardi, tā saukto “saulīti”. Cepurei pēc standarta bija jābūt 12,5 cm augstai.

Mākslinieki pārmet cepuru “nelatviskumu”

Armijnieki jauno galvassegu uzņēma atzinīgi. Pulkvedis leitnants Līcis, kurš nodarbojās ar militāro publicistiku, 1929. gada nogalē laikrakstā “Latvijas Kareivis” norādīja: “Visumā jaunā parauga parādes cepures, salīdzinot ar agrākajām, ir daudz izskatīgākas un kareiviskākas un guvušas kā karavīros, tā civilā sabiedrībā piekrišanu, izņemot atsevišķus spriedumus.” Šie atsevišķie spriedumi nāca no dažu tā laika mākslinieku puses. Tie pārmeta jauno cepuru “nelatviskumu”, ka “jauno karavīru cepuru izskats ir pārdrošs, bramanīgs”, ka “karavīrs, kas cepuri uzlicis galvā, izskatās pēc stabā ieskrējuša”, ka “trūkst ūdens novadīšanas”. Arī sociāldemokrātu politiķiem tās šķita “neglītas”.

Jaunā Latvijas formas tērpa pirmā plašā debija notika 1929. gada 29. jūnijā. Rīgā vizītē pie Latvijas Valsts prezidenta Gustava Zemgala ieradās Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs V un notikumam par godu Esplanādē sarīkoja Latvijas armijas parādi. “Patīkamu iespaidu rada tas apstāklis, ka karavīru tērps jau paspējis līdz zināmam mēram nolīdzināties – lielais vairums karavīru iegādājušies jaunās cepures. Arī publika pie tām jau pieradusi un tās visumā atzīst par ļoti glītām,” tad sprieda “Latvijas Kareivis”. 1929. gada 11. novembra parādē jaunās cepures jau bija visiem karavīriem un virsniekiem. Ar 1932. gada 8. decembra kara ministra pavēli nr. 21 iepriekš ieviestās parādes formas izskats un nēsāšana tika precizēta, bet cepures siluets padarīts izteiksmīgāks, palielinot starpību starp aploka platumu un cepures virsas platumu. Cepures izgatavoja no vilnas auduma. Lai piešķirtu stingrību, izmantoja papi un atsperes. “Ar šīs karavīru cepures ieviešanu bija izveidota viena no raksturīgākajām detaļām Latvijas armijas karavīra formas ietērpā. Saglabājot tradīciju, tā tika pārņemta arī mūsdienās, un šī galvassega vēl joprojām grezno atjaunoto Bruņoto spēku parādes formas tērpu,” tā vēsturnieks Gelderiņš.

Klintona dēļ pazūd bruņucepures

Kārļa Ulmaņa varas laikā ar 1935. gada 24. oktobra armijas komandiera apkārtrakstu tika noteikts, ka līdz ar tā paša gada 18. novembri parādēs karavīriem turpmāk jānēsā tikai bruņucepures. Latvijas karavīri galvā lika Pirmā pasaules kara vācu bruņucepures “M16”, kādas tolaik lietoja daudzās pasaules valstīs, jo tās bija labākās un efektīvākās visā starpkaru laikā. Parādes auduma cepures varēja nēsāt pie svinību tērpa vai pie aizsargkrāsas tērpa ārrindā. Augstās cepures kļuva tikai par virsnieku un virsdienesta militārpersonu privilēģiju. Obligātā dienesta karavīriem tās vairs neizsniedza. Pāreja uz bruņucepurēm atbilda pirmskara tendencei parādes formas tuvināt kaujas tērpa izskatam.

Par Brīvības pieminekļa godasardzes vāciskajām ķiverēm Latvijas aizsardzības jomas vadība atcerējās 1993. gadā. Karavīri atjaunotajā godasardzē autentiskajās ķiverēs stāvēja līdz 1994. gada vasarai, kad Rīgā gaidīja ierodamies ASV prezidentu Bilu Klintonu. Runā, ka amerikāņi devuši mājienu, ka karavīri šādā paskatā radīšot nelāgas asociācijas ar Hitlera Vācijas armiju. Tas nekas, ka nacistiem bruņucepures bija pavisam cita modeļa – “M35”, ko ieviesa 1935. gadā.

Klintona dēļ pirmskara bruņucepures no godasardzes arsenāla pazuda, nomainītas ar virsnieku parādes cepurēm, lai atkal parādītos 1997. gadā. Bet nu cēlās vietējo politiķu un politologu brēka, ka mazizglītotas publikas acīs tās varot asociēties ar nacistiem. Diskusijas beidzās ar to, ka 1999. gada 17. novembrī Štāba bataljona vēsturisko parādes formas tērpu atjaunoja tādu, kāds tas bija pirms 1935. gada. Šādā tērpā mūsu karavīrus godasardzē redzam joprojām.

LA.lv