Ilustratīvs foto.
Ilustratīvs foto.
Foto – Timurs Subhankulovs

Nelatviskums un Klintona dēļ pazūd bruņucepures: “LA” skata karavīru pēc cepures 8

Skatām karavīru pēc cepures

Lāčplēša dienas – 11. novembra – un 18. novembra valsts svētku parāžu un sarīkojumu neatņemams elements jau pārdesmit gadu ir vēsturiskajās Latvijas armijas formās tērptā Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Štāba bataljona Godasardzes rota. Formu īpatnējākais akcents ir oriģinālās galvassegas, kādas pie parādes tērpiem nēsā arī mūsdienu Latvijas armijas virsnieki.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Lasīt citas ziņas

Laiku pa laikam, arī no “LA” lasītāju puses, atskan viedokļi, ka tās ir “nepraktiskas” un “novecojušas”. Tomēr tā ir mūsu vēsture. Kā radās šie tērpi?

Pirmā pasaules kara gaitā mode uz īpašām parādes uniformām bija atmirusi un Eiropas armijnieki parasti staigāja ikdienas tērpā. Taču miera laikos par ballēm, pieņemšanām un parādēm šūdinātu formas tērpu valdzinājumu atcerējās atkal. Latvijas armijā par tādām lietām un sava stila meklējumiem sāka domāt drīz pēc valstiskuma izcīnīšanas 1918. – 1920. gada Neatkarības karā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Lielu iespaidu uz formas piegriezumu atstāja praktisko britu armijas tērpu piemērs, taču galvenajam parādes formas elementam vajadzēja būt cepurei. Armijnieki vēlējās, lai tai būtu īpašs ar citu valstu armijām nesajaucams siluets. Sākotnējās parādes naģenes nedaudz atgādināja Francijas armijā lietotās, tikai augstākas, ar paplatinājumu uz augšu kā apgāztam un nošķeltam konusam. Kārtējais armijas formastērpu, īpaši cepuru reformu laiks pienāca 1928./1929. gadā, kad kara (aizsardzības) ministra pienākumus pildīja vispirms ģenerālis Edu­ards Kalniņš un pēc tam jurists Antons Ozols. Armijnieki vairākus gadus bija pavadījuši optimālās formas meklējumos, ieviešot un mainot te vienu, te otru elementu, tā ka demokrātiskā prese jau sāka ironizēt. Piemēram, “Pēdējā Brīdī” prātoja, ka tā esot veco cara laiku domāšana, “kad formas cepure galvā bija jau viss, lai iegūtu tautā respektu”.