Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
14. marts, 2013
Drukāt

Skatiens caur sirreālisma domu prizmu


Foto - Jānis PiparsFoto - Jānis Pipars

Līdz 16. martam Mūkusalas Mākslas salona Lielajā zālē skatāma izstāde “Sirreālisma patversmē”.

 

Izdzirdot vārdu “sirreālisms”, pirmais, kas nāk prātā, ir Salvadors Dalī un viņa izteiktā slavenā frāze: “Sirreālisms, tas esmu es!”, kas bija kā atbilde uz žurnālistu jautājumu, kā viņš skaidro šo mākslas virzienu. Tur nu viņam bija pilnīga taisnība. S. Dalī bija viskonsekventākais sirreālisma paudējs gan savos darbos – gleznās, grafikā, rotaslietās, performancēs, gan savā dzīvesveidā. Optiskā deformācija, kas sastopama S. Dalī gleznās – viņa “izkusušie” pulksteņi – vienlīdz pārliecinoši vēsta par iespējamo sapņu, fantāzijas, iztēles pasauli ar saviem likumiem un noteikumiem.

“Novirze no pareizas glezniecības principiem”, tas ir tieši tas, kas sirreālismam nepieciešams, jo šādā tehnikā radītie darbi reprezentē fantastisko, neesošo, nosapņoto. Sirreālistu loka mākslinieki pievēršas gan vēsturiskiem zinātniskiem eksperimentiem, gan apzinātai recepšu neievērošanai. Nozīmes pārnesumi arī ir viens no sirreālistu izmantotiem paņēmieniem – gan pazīstamas lietas attēlojums svešādā veidā, gan arī jau eksistējošu attēlu izmantošana citiem nolūkiem, nekā tie radīti. Pat pašas ierastākās situācijas, skatītas caur sirreālistu domas prizmu, var tikt viegli pārceltas no to ierastā konteksta un nozīmētas kādai jaunai lomai. Ikdienišķi momenti parādās pilnībā ārpus to oriģinālā konteksta, mērķiem un radīšanas nolūkiem.

Dabā sīka un šķietami nenozīmīga detaļa tiek cienīgi portretēta un palielināta, tā piešķirot jaunas, arī estētiskas vērtības un nozīmes kaut kam, kas pats par sevi nav nekas māksliniecisks vai nozīmīgs. Turklāt šāda detaļas izcelšana bieži vien padara prozaisko priekšmetu nepazīstamu, līdz ar to biedējošu vai neparastu.

Latvijas padomju perioda mākslas aktīvi strādājošajiem māksliniekiem bija pieejama ierobežota un fragmentāra informācija par sirreālistu darbiem, tomēr atsevišķu populārāko sirreālisma loka mākslinieku darbi šad tad tika publicēti arī Padomju Savienībā pieejamajos avotos. Tāpēc var teikt, ka Latvijā šajā periodā strādājošie autori lielā mērā izgudroja riteni no jauna un izmantoja to jau pavisam citiem radošajiem mērķiem.

Mūkusalas Mākslas salona kolekcijas izstādē nebūs skatāmi klasiskā sirreālisma virziena izpratnē radīti darbi, bet gan tā ietekmes apliecinājums Padomju Latvijas glezniecībā un grafikā. Izstādē pārstāvēti autori, kuri savā daiļradē izmanto automātisko kompozīciju skicēšanu (Biruta Delle), nejaušības metodi (Alberts Goltjakovs), apziņas plūdumu un no zemapziņas atnākušas iztēles ainas (Māris Ārgalis, Vladimirs Gluščenkovs, Maija Tabaka).

Ja ne visas, tad vairākas no sirreālisma virziena pazīmēm – “pretēju, savstarpēji izslēdzošu fizikālo īpašību piešķiršana attēlotajiem objektiem”, “pretdabisku lietu, priekšmetu savienojumi negaidītos apstākļos”, “fantastisko un reālistisko sižeta līniju līdzāspastāvēšana”, “dažādu priekšmetu savstarpēja pārklāšanās, radot jaunus koptēlus”, “pretstatu apvienošana”,– ir atrodamas izstādītās ekspozīcijas autoru gleznās un grafikās. Neraugoties uz to, neviens no izstādē pārstāvētajiem māksliniekiem sevi par sirreālistu nesauc, bet visbiežāk vēlas uzsvērt savu atrasto tēlu sistēmas unikalitāti, taču to radīšanas procesā, neapšaubāmi, izmantoti sirreālistu atrastie un noformulētie paņēmieni.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+