Skatoties, klausoties, atceroties 0
Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā līdz 22. aprīlim izstāde “Sveika, galva!”
Tikko atklātā laikmetīgās mākslas izstāde “Sveika, galva!” ir nozīmīgs vizuālās mākslas notikums, kas ievada mecenātu Borisa un Ināras Teterevu fonda rīkoto mākslas festivālu “Tête-à-Tête”. Līdz pat maija nogalei tas piedāvās plašu un augstvērtīgu kultūras notikumu izlasi. Izstādei izraudzīta neierasti daudzveidīga un pārliecinoša mākslinieku komanda, parādot, ka Latvijas laikmetīgās mākslas ainu veido visdažādākie mediji – kā glezniecība, grafika un tēlniecība, tā instalācijas, fotogrāfijas, scenogrāfija un video. Projekts īstenots ļoti pārdomāti. Jāņem vērā – lai izstāde piedzimtu kā kopums un vienots process, ko skatītājam baudīt un kurā piedalīties, ne vienmēr pietiek ar spēcīgiem māksliniekiem. Dzelzceļa vēstures muzejs ar tā pastāvīgajiem eksponātiem – lokomotīvēm un vagoniem – laikmetīgās mākslas eksponēšanai ir izcili piemērota telpa. Ikvienam darbam ir rasta piemērotākā vieta, ļaujot skatītājam organizēti nonākt no viena objekta pie nākamā, nenogurt, domāt, iejusties un ieraudzīt.
Projektam “Sveika, galva!” ir uzrunājošs konceptuālais uzstādījums. Eksponēto darbu kopums ir sava veida ideālais komplekts, kas skatītājam draudzīgi un vilinoši parāda, ka domāšana ir neiztrūkstoša darbība, lai uztvertu laikmetīgo mākslu. Šai domāšanai ne vienmēr ir jābūt smagnējai un intelektuāli piesātinātai, tai nav nepieciešama speciāla sagatavotība. Domāt skatoties, eksperimentējot, klausoties un atceroties, šajā izstādē var jebkurš. Tas ir viegli, patīkami un aizraujoši.
Izstādes ieskaņā apmeklētājs sastopas ar Viļņa Vītoliņa inscenētu fotogrāfiju “Vakars uz ezera” (veselīgs humors caurvij ne vienu vien izstādes darbu). Fotogrāfijā tipiskā Latvijas lauku ainavā ar ezeru redzamas Lieldienu salu skulptūras – gigantiskas galvas, kas dīvainā kārtā neizskatās videi svešas vai eksotiskas, bet gan organiski iekļaujas ainavā, atgādinot mūs pašus, apmulsušus raugāmies debesīs un tālēs. Arhaiski un mitoloģiski motīvi turpinās blakus esošajos Brigitas Zelčas-Aispures un Evelīnas Deičmanes darbos. B. Zelčas-Aispures 21. gadsimta Veneras tēls, kas eksponēts pie Latvijas Mākslas akadēmijas ēkas un veiksmīgi iekļāvies Rīgas pilsētvidē, izstādē redzams kā miniatūra, spoža figūriņa. Savukārt Evelīnas Deičmanes “Melnās maizes domas” ir no rupjmaizes kukuļiem izgrieztas piecas galvas, kuru šķautņainie un raupjie vaibsti atgādina primitīvajām ciltīm raksturīgās tēlniecības formas. Balsojumā par sirsnīgāko izstādes darbu noteikti triumfētu Anetes Meleces animācijas filma “Kiosks”. Septiņu minūšu garajā filmiņā atpazīstam Rīgai tipisko arhitektūru un vides objektus, bet darba vēstījums aizkustina ar atgādinājumu, ka mūsu rāmo un paredzamo dzīves ritumu var pārmainīt pēkšņi pagriezieni.
Lielākā darbu daļa radīti tieši izstādei, taču ir arī pa kādam agrāk veidotam projektam. Viens no vērienīgākajiem izstādes akcentiem ir Monikas Pormales un Alvja Hermaņa kopdarbs – fragmenti no 2008. gadā Maskavas Nāciju teātrī iestudētās izrādes “Šukšina stāsti” scenogrāfijas. Līdzās vairākām izrādes fotogrāfijām izstādē redzami trīs lielizmēra fotoportreti, kas uzņemti rakstnieka Vasilija Šukšina dzimtajā Krievijas ciemā. Portretu ļoti tiešā, pat nesaudzīgā dokumentalitāte noteikti modinās pārdomas par esamību un likteņiem – gan personīgiem, gan svešiem. Savukārt turpat līdzās esošais Līgas Marcinkevičas objekts “Bez pamācības” ir mazs, šķietami svaigi radīts haoss, kas vedina domāt par atbildību, izvēļu izdarīšanu, pareizām un nepareizām rīcībām.
Izstādē neiztrūkst arī atgādinājums par to, kas mūs nekad neatstāj, – par pagātni un mīlestību smalki un atturīgi runā Krista Dzudzilo gleznu ciklos “Nepārejošs” un “Mīlestība”. Pagātnes pētniecība, joki un vienlaikus arī asa nopietnība ir mākslinieces Maijas Kurševas atpazīstamības zīmes. Viņas zīmējums “Biete domās” diezgan burtiski apspēlē izstādes tēmu – galvu kā vietu, kurā notiek domāšanas procesi. Ekspozīcijā iekļauti arī divi darbi no topošā Laikmetīgās mākslas muzeja krājuma: Lailas Pakalniņas 2001. gadā uzņemtā dokumentālā filma “Papagena” un Ojāra Pētersona pirms 24 gadiem radītā instalācija “Ieskaties tumsā”.
Par izstādes tiltuldarbu izraudzīts Lienes Mackus, Kristas un Reiņa Dzudzilo kopdarbs “Negadījums ar vecmāmiņas galvu”. Negadījums tādēļ, ka darbs sākotnēji tapis bērnu izrādei “Sarkangalvīte un vilks” Latvijas Nacionālajā teātrī, tomēr izrādē lielā galva, zem kuras slēpties vilkam, tā arī netika izmantota. Arī labi, jo nu vecmāmiņas galva ar savu tiešo un koncentrēto skatienu ir viens no izstādes centrālajiem objektiem.
Viedokļi
Elza Upīte, studente: “Mākslinieciski brīva izstāde. Veiksmīgi izvēlēta izstādes telpa un pavadošais fons – klasiskā mūzika. Pārsteidza A. Meleces animācijas filmiņa “Kiosks” – stāsts par korpulentu dāmu, kas vēlas aizceļot kruīza ceļojumā. Vienkāršība, asprātība un sirsnība. Runājot par pārējiem mākslas darbiem šajā izstādē – kontrasti un pretpoli.”
Aina Zīmane, finansiste: “Sabiedrība sūkstās par to, ka mums neesot pašiem sava Laikmetīgās mākslas muzeja. Dzelzceļa muzejs, manuprāt, ir izcils kandidāts uz šo vakanci. Katrs mākslas darbs ir pelnījis sev atsevišķu personālizstādi. Sajūsmināja Māras Brīveres “Aizejot” un Maijas Kurševas “Dzīvs/Nedzīvs”.”
Ēvalds Osis, ceļotājs: “Tradicionālajās mākslas izstādēs mēs varam spriest par to, vai māksliniekam ir izdevies atdarināt vecmeistaru darbus, bet laikmetīgās mākslas forma ļauj mums būt brīviem savos uzskatos pret mākslu. Visvairāk uzrunāja Lienes Mackus darbs “Negadījums ar vecmāmiņas galvu”. Šīs figūras dziļdomīgais skatiens vēl aizvien vedina uz domām par to, ko šī persona man tik ļoti atgādina.”
Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA
