Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Piektdiena, 2. decembris, 2016
12. jūnijs, 2013
Drukāt

Skatoties televīziju, saproti, ka politiķi ir pensionāra vislabākie draugi

Foto - LETAFoto - LETA

Pensionāriem šai valstī maz jautrības. Treknie gadi pasteigušies garām, kad viņiem nav nopilējusi ne taukuma lāsīte, un mūslaikos arī Latvijas ekonomiskās attīstības indeksa uzšaušanās līdz BBB+ atzīmei nesola veiksmes stāstu mūsu vecajiem ļaudīm.

Redziet, cik grūti nākas no budžeta noberzēt kādu indeksētu latiņu vairāk tajā pieticīgajā pensijas nastiņā, ko seniori ik mēnesi saņem no valsts. It sevišķi vientuļu ļaužu mājokļos tas nodrošina dzīvi zem iztikas minimuma, pabalsta lūdzēju un trūkumcietēju kategorijā, ko cienījami sabiedrības locekļi, aizvadījuši garu darba mūžu, uzņem ar klusām sāpēm un sirdēstiem. Grūts cīniņš ir arī ar aizvien pieaugošiem komunālo maksājumu rēķiniem un paģērētiem nekustamā īpašuma un citiem nodokļiem – dzīvojot no rokas mutē, sirmgalvji nereti cieš sakāvi pašaizliedzīgajā cīniņā, kurā viņu ienākumi nepalielinās, toties izdevumu ailē stabiņš kāpj un kāpj.

Par neuzmanīgu attieksmi, cieņas neizrādīšanu tiem, kam šajos laikos klājas visgrūtāk, varētu kaunināt valdību. Bet kā tu viņus kaunināsi, ja mūsu zemē ikviens politiķis pensionāram ir labs, es gribētu teikt – vislabākais draugs. Vai mazums mēs redzam televizorā rūpju māktas sejas par pensionāru smago stāvokli, un simt mutes augām dienām stāsta, kā viņu sirdis nospiež kā akmens, ka nevar no valsts maizes tīnes atvēlēt sirmgalvjiem patiesi pelnīto biezāko riku un pagaidām jāsamierinās ar cietāku doniņu. Šīs līdzjūtības taču nestāsta nenozīmīgi vājas dabas cilvēciņi, kuriem acis slapjā vietā un spēja būt žēlsirdīgiem nav viņus pametusi.

Par mūsu vecmammiņu un opapu mūža atlikušo gadu labiekārtošanu uztraucas ministres un ministri, varenu partiju bosi un augstākās amatpersonas. Liekas, ka šis “jautājums” viņus dikten tirdī un nodarbina, bet tad jāvaicā – kāpēc “labie draugi”, visu tik labi zinādami un saprazdami, nepadara senioru dienas vieglākas un baltākas? Viņi taču to apņēmušies!

Būdami savaldīgi cilvēki, Latvijas patrioti, apveltīti ar senču gudrību, pensionāri pārāk neapvainojas, kad gaisagrābslīgākam politiķim pasprūk izteikas par “reņģēdājiem”, “mazajiem cilvēkiem” un “padomju laika paliekām”. Kā pacietīgam kukainim vecītim dažkārt pietiek ar siltu rokasspiedienu un uzmundrinājuma vārdiem, lai gan vēsu augstprātību viņš slikti panesīs. Pensionāri ir lieli grāmatnieki un atlikušie avīžlasītāji, viņus aizkustina, ja Zīgerists nopērk zālītes, Ušakovs piegādā bezmaksas transportu – nu, vismaz neapsaukājas. Vecīši tāpat negrib maisīties valdībai pa kājām, taču nav mierā, ja tos pavisam uz pagrabu vai alu pārceltu un atstātu bez pajumtes un aizstāvības. Raugi, tas nepatīkamākais ir, ka skaitā viņu ir diezgan labi organizēts pusmiljons. Daudziem jāturas uz drapēm, ir slima mugura vai kājas neklausa, bet līdz iecirknim viņi paši sevi aizvilks kaut vai aiz krāgas, jo balsošanu par partijām pensionāri uztver kā izklaidēšanos – un tik maz šai dzīvē jautrības. Līdz ar to pamest gados vecajiem vēlētājiem gaisa bučas vien – politiskajiem preciniekiem būs nepietiekami.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+