Viedokļi
Komentāri

Skats atpakaļ un uz priekšu 16


Anna Žīgure
Anna Žīgure
Foto – Ieva Lūka/LETA

1900. gadā manas vecāsmātes vecāmāte Anna Ieviņa svinēja 70. dzimšanas dienu. Toreiz tas bija godājams vecums, jo cilvēku vidējais dzīves ilgums bija vairākus gadu desmitus īsāks nekā pašlaik. Latvijas vēl nebija, no Vidzemes guberņas Vecpiebalgas cēlusies, viņa palīdzēja savas meitas ģimenei Jelgavā, kas bija citas – Kurzemes – guberņas galvaspilsēta.

 

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Manas vecāsmātes mātei Elīzabetei Stērstei 70 gadu apritēja 1924. gadā, kad neatkarīgā Latvija atkopās pēc postošā Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņām.

 

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Manai vecaimātei Elzai Stērstei 70 gadi palika 1955. gada 18. martā, un viņa jau četrus gadus bija aizvadījusi darba labošanas nometnē Taišetas apgabalā, kur izcieta sodu par “dzimtenes nodevību”. Staļins jau bija miris, un Elza nākamajā gada maijā atgriezās mājās okupētās Latvijas galvaspilsētā.

 

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Kad manai mātei Amarillis Lieknai Virzai 1991. gada 14. augustā apritēja 70 gadi, Padomju Savienības galvaspilsētā Maskavā pēc dažām dienām iesākās pučs, kas ātri beidzās, un līdz Latvijas Republikas pilnīgai atjaunošanai bija palikusi vien nedēļa. Mamma tolaik jau bija pārcēlusies uz ģimenei atdotajām Edvarta Virzas un Elzas Stērstes mājām “Billītes”, kas bija atjaunojamas pēc pusgadsimta deldēšanas.

 

Gara spēks nav zudis

Šīs vasaras nogalē minētais gaduskaitlis skars mani pašu. Nu jau gandrīz trīs gadu desmitus dzīvojam savā, brīvā un neatkarīgā valstī. Salīdzinājumā ar valsts atjaunošanas pirmajiem gadiem daudz kas ir mainījies gan Latvijā, gan tuvējā apkaimē, gan visā Eiropā un pasaulē. Deviņdesmito gadu sākumā likās, ka uz mūsu planētas beidzot iestājies miera laiks, kas tā arī turpināsies. Mēs, baltieši, ļoti lepojāmies ar to, ka valsts atjaunošanu izdevies sasniegt nevardarbīgā ceļā, ar gara spēku, un arī es ticēju, ka citas tautas pārņems mūsu paraugu. Tagad zinām, ka tas nenotika un dažādu konfliktu vilnis pieņemas spēkā.

Šī vasara, pirms Latvijas simtgade sasniegs savu kulmināciju 18. novembrī, ir pierādījusi, ka gara spēks, kas darīja stiprus ceļā uz valsts atjaunošanu, nav nekur pazudis, kaut gadu desmitu gaitā reizi pa reizei uznākušas šaubas, vai mierīgos apstākļos mūsu tautu vispār kas spēj vienot. Bieži atskanējušas balsis, ka vajadzīgs draudošu briesmu brīdis, lai cilvēki sāktu elpot vienā ritmā. Nu atkal pieredzējām, ka esam stipri arī bez briesmām – tik stipri, ka paši vai apreibstam no sava spēka, kā tas notika Dziesmu svētku laikā un īpaši noslēguma koncertā. Tāpat kā barikāžu dienās, šis spēks staroja tālu pāri Latvijas robežām.

Daudzu cilvēku prātus tagad nodarbina doma, ko darīt un kā rīkoties, lai to visu uzturētu – dzīvesprieku, vieglu soli, taisnu muguru, smaidu sejā, draudzīgumu pret līdzcilvēkiem un lielu dzimtenes mīlestību. Tajās dienās lepnums par savu valsti un tautu pacēlās pāri Mežaparka priežu galotnēm, izgaismoja mājokļus un publiskas vietas, kur cilvēki gluži kā Tautas frontes laikos bija pieplakuši pie saviem televizoriem, bet citi atbilstoši modernajiem laikiem skatījās dažādu izmēru datoru vai telefona ekrānos.

 

Ar smaidu uz lūpām

Ko darīt, lai tas viss nepazustu un saglabātos gan lepnums par savu valsti, gan dzīvot un strādātprieks? Uz šo jautājumu nav vienkāršas atbildes, jo pretinieki daru visu, lai mūsu prieku ātri iemītu tik dziļi dubļos, ka sākam ar tiem cits citu apmētāt.

Kā rīkoties? Varbūt jāsāk ar sevi, nedodot vaļu niknām domām, turot acīs gaismu un smaidu uz lūpām, turot paceltu galvu un iztaisnotu muguru, lai nebeidzas Dziesmu svētku gājiens pretim Latvijas simtgadei un vēl tālu aiz tās. Rudenī, kad skolās atkal sāks sanēt bērnu balsis, lai skolotāji dalās ne tikai ar zināšanām, bet arī ar patriotisma liesmu, kas spoži atmirdzēja svētku laikā. Ierēdņi, kuri dziedāja kopkorī vai dejoja “Daugavas” stadionā, lai atceras to lielo solidaritātes sajūtu, kas valdīja starp svētku dalībniekiem, klausītājiem un skatītājiem. Tas palīdzēs darbīgā ikdienā būt pieklājīgam, līdzjūtīgam un izpalīdzīgam saskarē ar apmeklētājiem. Tāpat pārdevēji, ārsti, policisti un daudzi, kuri ikdienā ir saskarsmē ar līdzcilvēkiem – droši vien arī no viņiem daudzi dziedāja kopkorī vai kādā citā veidā uzsūca gara spēku.

To visu gribētos, un tas ir paveicams bez atbalsta summām no valsts budžeta sadaļas “Ārkārtas gadījumiem”. Tikai tad varēsim cerēt, ka ne tikai tas nedzimušais bērniņš, kura vēstuli nolasīja Dziesmu svētkos, bet arī daudzi citi, jau piedzimuši un paaugušies, raudzīsies rītdienā spožām acīm, un viņu vecāki varēs būt droši par bērnu nākotni šeit Latvijā. Vienīgi tādējādi paaudžu ķēde ikvienu no dzimtas locekļiem sasaistīs kopā pagātnē un nākotnē.

25. augustā rakstniece un diplomāte Anna Žīgure svinēja 70 gadu jubileju. Sveicam jubilāri!

“Mājas Viesis”

LA.lv