“Skats griestos, vājprātīgs grūvs.” Krišjāņa Purena dzeja 0
Krišjānis Purens šobrīd darbojas ap mūziku – māca topošos bundziniekus pārvaldīt ritmu, kā arī spēlē bungas grupā “Catalepsia”. Tāpat viņš ikdienā no visiem sirds kambariem mīl savus tuvākos.
Krišjānis esot arī daudz dejojis, gleznojis, lasījis kaudzēm grāmatu, spēlējis teātri. Par sevi saka: “Beidzot esmu pieņēmies svarā līdz mēreni pieļaujamam, savam auguma atbilstošajam kilogramu skaitam. Sen neesmu nesmēķējis, un man nekad mūžā nav palaimējies tikt pie aukstumpumpas.”
Krišjānis ir piedalījies Rakstnieku savienības organizētajos pasākumos – nometnē “Aicinājums” un Jauno autoru seminārā, kā arī pabeidzis dzejas meistardarbnīcu. Par savu dzeju esot dzirdējis viedokļus: “neko nevar saprast”, “šķiet, ka tur ir vienkārši uz dullo samestas frāzes”, “tev baigi daudz pareizrakstības kļūdu”.
Par pēdējo jāteic, ka, kopš Krišjānis vidusskolas latviešu valodas eksāmenā saņēma A līmeni, viņš kļuvis iedomīgs un raksta, kā pats uzskata par pareizu.
– Vai uz dzeju esi atnācis caur dziesmu tekstiem vai caur literatūru?
K. Purens: – Caur literatūru. Bērnībā biju milzīgs grāmatu ēdājs. Lasīt iemācījos četru gadu vecumā. Dzeju mēģināju rakstīt sākumskolā, vēlāk arī vidusskolā. Sanāca grūti. Tagad nāk nedaudz vieglāk.
– Cik liels sakars ir bundzinieka veidotajam mūzikas ritmam, dzejas ritmam un “dzīves ritmam”?
– Ritms ir kāda uztverama signāla atkārtošanās. Dzīve ir ritms. Reizēm poliritms. Bieži arī aritmija. Dzejā, tāpat kā mūzikā, interesantākie ritmi nelec virsū paši. Vai nu tos atrod, vai paliek ar sajūtu, ka šī informācija nav uztverta līdz galam. Haosa sajūta.
– Tu publicē savu dzeju blogā. Kāpēc ir svarīgi to darīt?
– Tur ir mans rakstīšanas stils. Rakstu reti, iedvesmas brīdī, pēc tam tekstu mazliet piekārtoju lasāmā formā, un tāds tas arī paliek. Kā muzikālais džems, kas ierakstīts ar diktofonu. To vairs nevar atkārtot, nevar pārlabot. Tas vienkārši ir. Apmēram kā mēs paši.
– Kādam, tavuprāt, jābūt cilvēkam, lai varētu teikt: viņš/viņa nevar būt dzejnieks/dzejniece?
– Jebkurš var teikt, ka viņš ir kaut kas, un tam nevajag pamatojumu. Mēs visi kādā līmenī esam jebkas. Es esmu ģitārists, pat ja protu paraut vienu stīgu. Atbilde ir tajā, kuras no šīm prasmēm izvēlamies parādīt kā sevi raksturojošu īpašību un vai mums rūp saņemtā kritika šajā konkrētajā jomā.
Dzejas ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Straujas kustības un diezgan pamatota saikne ar bundzinieka arodu – tie varētu būt pirmie iespaidi par Krišjāņa dzeju. Grafiskas spēles ar vārdiem un teikumu mānīgo nobeigtību noteikti nāk no Dzejas meistardarbnīcu azarta, bet ir gana labs formāls atsvaidzinājums dažam labam tēlam, ainai un idejai.
Krišjānis īpatnēji noliedz savu biogrāfisko saikni ar dzeju, lai gan to raksta un pat publicē internetā, būdams arī viens no interesantākajiem jaunajiem dzejniekiem. Kā daudzreiz noticis – pie šā autora varēja nonākt tikai pavisam nejauši, kad viņa tekstus “šēroja” kāds cits talantīgs dzejnieks, un šajā ziņā nevar teikt, ka tehnoloģijas (kaut vai grafiskās iespējas datorā) nepalīdz literatūrai būt.”
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatu Krišjāņa Purena jaunākajā dzejas kopā.
Mēs esam no vienas pārnovas mazāEs, tavi pirkstu kauliņiUn Vasīlijs no divdesmit pirmāBaltie punduri tev acu dobēs snauduļoOgleklis un silīcijs ir par vēluEs redzu gaismu kurRūķīši tavos atomos kurinaVeco zvaigžņu masuUn dieviņš aiziet pīppauzē visgarākajā
Vairs nav atspulga spogulī
nevienā Ir pelni kas
izsīkst ir visuma apātija
Vidēja izmēra kosmosiņš
klauvē pie ribām tās izšķīst
raugoties acīs visās
Tur nedod normālu ūdeni bet
etiķi kaut kādu Tur vēl viens
kosmosiņš vēlas draugoties
un iztrūkst padebesis
Uzrūgst kā lietavas pēc
izlādes sīkas
Vairs nav mana atspulga kājās
nevienās inficētās
II
Ap to vietu tikai siena
zaļa kur mana piere ar to
sastapsies
Ir laiks līdz un nav nekā pēc
Kļūst kuģojot dūša nelaba
papēžos
Galvaskauss triecienu neizturēs
kaut saņemsies riktīgi stipri
Skats griestos vājprātīgs grūvs
Mazuliet pa kreisi pirksti tā kā
aizskar kaut kādu
audumu ādu trijstūri apli Dun
grīda pēdās duras uz augšu dubļi
ko jānorij
Flagkuģis ”Virsaitis” ir atvērts apmeklētājiem
Can i just linger in your presenceand eat some of your precious time?
Kannai rokturītis sašķīda detaļāskad gāju barot savu pīli
Pīle kā pīle dziļagaļīga un ar plezniņām kā mīla
Kā okera muguras matiņu sautējums
brokastīs un vienmēr
Bites spieto starp ķieģeļiem
saspiestā tīksmē
Bikses un mašīna piebāzta ar sausu
beigtu zāli
Visur šķind rībinās viss
kas šai kūtī ir sabrucis
Ir jāved to smaržu
Ir jāved to saitītē
uz citu tārpeju
citu pogcaurumu
Kamdēļ gan neatbildēt ar retorisku pretjautājumu?
Cilvēki nāk rīta maiņā
Rit sasodīti agrs rīts
Klanīt galvas kaut ko meklēt pa peronu
Baloži mājup no nakts maiņas
Virs kapuces zvaigžņāji bužina mākoni vienu
Pretī ielas gaismā izlīgo čalis
NaģenēSajutos mazliet kā dunduks
Viņš mani ēnās neredzēja kad savā prātā
Jau biju to nokrustījis par Aristīdu
Kaut kādu
Mati
Tā aiziet mati
Viņa vēl stāv bet
Redzu matus aizejam
Plīv cirtas mājot ardievas slāņos
Mati pagriežas ap stūri pēc
Diviem kvartāliem pa kreisi
viņa stāv un spītīgi tamborē
Pēc aptuveni divdesmit
Minūtēm mati ir citā dimensijā
Mēs pacilāti iekāpjam trolejbusā divas sekundes pēc tam
