2015. gada valdnieks Jupiters astronoma un astrologa skatījumā 3
Milzis no milzeņu ģimenes
2015. gads saskaņā ar Latvijas astrologu pieņemto, vēl Krievijas grāfa Brjūsa iedibināto tradīciju, ir Jupitera gads. Jau sākot ar astronomijas un arī astroloģijas pirmsākumiem, Jupiters vienmēr ir izpelnījies sevišķu ievērību. Gan senajā Babilonā, gan Grieķijā un Romā šī planēta vienmēr ir bijusi sevišķā godā – ar to saistīta attiecīgās reliģijas dievu panteona galvenā dievība. Senajiem babiloniešiem tas bija Marduks, grieķiem Zevs, romiešiem – Jupiters, no kura arī planēta, tāpat kā pārējās Saules sistēmas planētas ir dabūjusi savu nosaukumu.
Astroloģijā Jupiters simbolizē pilnības, ietekmes palielināšanas, pilnības principu. Individuālajā horoskopā šī planēta simbolizē optimismu, augstsirdību, iegūšanu, morāliskos un reliģiskos principus. Horoskopā šai planētai ir ļoti nozīmīga loma – tūlīt pēc Saules un Mēness. Taču mūsu stāsts šoreiz ir par ko citu – par to, no kā sastāv Jupitera fiziskais ķermenis.
Protams, šīs Jupiteram piedēvētās īpašības un simboliskās nozīmes nav nejaušas. Jupiters ir nākamā spožākā planēta tūlīt pēc Veneras (astrologu izpratnē arī pēc Saules un Mēness), taču atšķirībā no pēdējās tas ir redzams jebkurā nakts laikā un bieži no Saules rieta līdz pat lēktam. Kaut arī Jupiters atrodas tālāk no Saules nekā Marss – attiecīgi 1,5 un 5,2 AV (AV – astronomiska vienība, Zemes attālums no Saules jeb 150 miljoni kilometru), tas ir daudz lielāks par to (Jupitera diametrs ir 143 000 km) un daudz labāk atstaro saules gaismu, kas arī nodrošina tā ievērojamo spožumu.
Jupiters kopā ar Saturnu, Urānu un Neptūnu pārstāv tā dēvēto milzu planētu grupu. Atšķirībā no Saulei tuvākajām Zemes tipa planētām, kurām, salīdzinot ar to diametru, ir visai plāna gāzveida atmosfēra un kuras galvenokārt sastāv no elementiem, kas smagāki par ūdeņradi un hēliju, milzu planētas sastāv galvenokārt no šīm divām Visumā izplatītajām gāzēm dažādos fizikālos stāvokļos. (Urāna un Neptūna sastāvā gan ir samērā daudz sasaluša ūdens.) Pašā Jupitera virspusē atrodas gāzveida ūdeņraža un hēlija apvalks, kas pakāpeniski, pieaugot spiedienam, pāriet šķidrā stāvoklī. Tādējādi Jupiteram mūsu izpratnē nemaz nav virsmas, uz kuras varētu nosēsties, piemēram, kosmiskais lidaparāts. Vēl dziļāk atrodas elektrisko strāvu vadoša šķidra metāliskā ūdeņraža slānis, kurā lielā spiediena dēļ atomi ir daļēji sagrauti un ap atomu kodoliem riņķojošie elektroni vairs nepieder atsevišķiem atomiem, bet līdzīgi kā metālos brīvi klejo starp atomu kodoliem. Un tikai pašā planētas centrā, iespējams, atrodas samērā neliels, no metāliem un silikātiežiem sastāvošs, kodols. Teleskopos redzamā planētas virsma ir mākoņu sega, kas galvenokārt sastāv no sasaluša amonjaka un amonjaka hidro-sulfīda, arī ūdens miglas un ledus kristāliņiem.
Kopējais mākoņu segas biezums ir daži desmiti kilometru. Neskatoties uz savu lielo izmēru, Jupiters ātri rotē ap asi, veicot vienu apgriezienu ap asi apmēram 10 stundās, tāpēc mākoņu sega veido teleskopā novērojamās ekvatoram paralēlās joslas. Šīs pašas rotācijas dēļ planēta virzienā uz poliem ir saplacināta – tās polārais diametrs ir par 6% mazāks nekā ekvatoriālais. Jupiters, tiesa gan, tikai virspusē, pateicoties ievērojamajam attālumam no Saules, ir auksta planēta – tā temperatūra mākoņu segas līmenī, kur spiediens ir apmēram viena atmosfēra, ir –130 ˚C. Dziļāk, tur, kur ūdeņradis pāriet šķidrā stāvoklī, temperatūra jau ir 2000 ˚C, bet spiediens – 200 000 atmosfēras.
