Skats Svētupes krastu noslēpumos 1
Jēdziena “kultūrtelpas pētniecība” parādīšanās humanitāro zinātņu pārstāvju darbos un izteikumos ir pēdējo gadu tendence, kaut varētu sacīt, ka novadpētnieki ar ko līdzīgu, tikai ne tik nopietnā, akadēmiskā līmenī, nodarbojušies vēl agrāk, pat tik “senos” laikos, kad vēl nepazina vārdu “starpdisciplinārs”.
Pētīt kultūrtelpu nozīmē vienoti skatīt vietas dabas objektus un cilvēka darbības atstātās pēdas – esošās un bijušās ēkas, inženiertehniskās būves, tāpat – dārzus un sētas, pašu ļaužu identitāti, mitoloģiju, tradīcijas, vietvārdus, kurus atkal jau ietekmējusi kā daba, tā viss, kas vēstures gaitā šajā vietā pašu cilvēku radīts un ar pašiem cilvēkiem noticis.
2015. gada noslēgumā iznākušās grāmatas “Vidzemes Svētupe mītiskajā un reālajā kultūrtelpā” gadījumā uzmanības lokā nonākusi Svētupe un puskilometru no tās krastiem atrodamais. Tās ir agrākās Vidzemes lībiešu teritorijas. Grāmata ir rezultāts 2013. gadā iesāktajam un Latvijas Zinātnes padomes atbalstītajam projektam. Taisnība Kultūras akadēmijas profesoram Jurim Urtānam, ka relatīvi nelielajai, 48 km garajai upei pētnieki nez kādēļ līdz šim pievērsuši maz uzmanības. Kaut lībiešu reiz apdzīvotā reģiona kultūrvēsturiskā bagāža ir ievērojama, vairākums droši vien būs dzirdējis vien par Lībiešu upuralām Svētupes krastos, bet vairāk? Tostarp agrākos laikos dzīve te kūsāt kūsājusi – kaut pagaidām tas nav dokumentāli pierādīts, ir pamats domāt, ka mazāki kuģi vai lielākas laivas no jūras senatnē pa upi devušās uz Limbažiem. Limbaži taču bija Hanzas pilsēta, un Svētupe sākās Limbažu Dūņezerā. Lauksaimniecības preču vešanai uz Salacgrīvas ostu Svētupe un no tās atdalītā Jaunupe izmantotas vēl 19. gadsimtā. Lēš, ka Svētupi un Salacu savienojošā 4,4 km garā Jaunupe kuģošanas vienkāršošanas dēļ izveidota 17. gadsimtā, zviedru laikos. Ne velti senatnē tas saukts par “zviedru kanālu”. Par to, ka upi senatnē centušies regulēt un sakārtot kuģošanai, liecina ar 17. – 19. gadsimtu datējamu akmens krāvumu dambju un dažādu hidrotehnisko koka konstrukciju paliekas Svētupes pārpurvotajā augštecē. Ne velti projektam bija piesaistīti arī akvalangisti no Zemūdens kultūrvēsturiskās asociācijas. Protams, Svētupes krasti ir tikai mazs Latvijas zemes stūrītis, taču, ja papēta sīkāk, katrā šādā vietā var rast ļoti daudz aizmirsta, noslēpumaina, interesanta.
Grāmatu veido tematiski atšķirīgi dažādas specializācijas autoru pētījumi. Nosaukšu dažus, kuru vārdi jomas interesentiem runās paši par sevi – arheologs un kultūrvēsturnieks Juris Urtāns, folkloriste Janīna Kursīte, mitoloģijas pētnieks un seno rakstu zīmju meklētājs Sandis Laime. Gandrīz 100 lappuses aizņem teikas, nostāsti, kā arī no 2013. līdz 2015. gadam pierakstītās vietējo ļaužu liecības un stāsti par notikumiem, sadzīvi, nodarbošanos Svētupes krastos. Grāmatā netrūkst aizgājušo dienu un mūslaikos uzņemtu fotoilustrāciju. Tiesa, ne vienmēr tajās nemaldīgi nolasāms, kur parakstā minētā konkrētā vieta fotogrāfijā atrodas. Bet varbūt arī tas darīts apzināti, jo nav noslēpums, ka kultūrvēsturiski objekti, tajā skaitā Svētupes krastos, ir metāldetektoriem apgādātu mantraču iekārojamas medību vietas.
