Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
18. aprīlis, 2013
Drukāt

Skatuves dejas pasniedzēja Gunta Bāliņa saņem Triju Zvaigžņu ordeni

foto - publicitātesfoto - publicitātes

Tuvojoties valsts svētkiem, par nozīmīgu un neatņemamu tradīciju Latvijā kļuvusi valsts augstāko apbalvojumu piešķiršana sabiedrībā atzītiem, cienītiem un mīlētiem cilvēkiem par viņu veikumu mūsu valsts labā. Latvijas Nacionālā opera ir saviļņota, jo Triju Zvaigžņu ordenis šogad piešķirts vienai no visu laiku izcilākajām Latvijas Nacionālā baleta primabalerīnām, šobrīd – skatuves dejas pasniedzējai profesorei Guntai Bāliņai.

Viļņa sajūta

Triju Zvaigžņu ordenis, tāpat kā jebkura atzinība, ikvienam tās saņēmējam apliecina vienu: ieguldītais darbs saņēmis godam nopelnītu atzinību, nepārprotami nozīmējot viļņa sajūtu. Kurus brīžus par tādiem savā radošajā mūžā sauc Gunta Bāliņa?

„Pirmā viļņa sajūta bija tad, kad pabeidzu baletskolu: trijās dienās bija jāsagatavo pirmā vadošā loma, turklāt – duetā ar pašu Haraldu Ritenbergu! Bija saslimusi Inta Karule, un vajadzēja ātri „ielēkt” viņas lomā baletā „Mīlas uzvara”. Tas bija traks pārdzīvojums – gan emocionāli, gan fiziski,” savu pirmo uzvaru atceras Gunta Bāliņa.

Par īpaši spilgtām emocijām gādājušas viesizrādes Taizemē, kurp Latvijas baleta trupa devusies 80. gados. „Tas bija neaizmirstams brauciens: līdzās darbam izbaudījām arī šīs zemes skaistumu, eksotiku un viesmīlību: viesojāmies karaļa apartamentos, viss bija tik skaisti un grezni! Tā bija īpaša uzņemšana.”

Par simbolisku brīdi Gunta Bāliņa sauc arī šobrīd topošo baleta izrādes „Mesija” iestudējumu, kurā tiks izdejota G.F. Hendeļa oratorija. „1999. gada aprīlī diriģenta Andra Veismaņa vadībā „Mesiju” iestudējām kopā ar Olgas Žitluhinas dejas kompāniju. Par spilgtāko šī iestudējuma brīdi atmiņā palicis duets, ko dejojām kopā ar Agri Daņiļēviču. Šajā iestudējumā ikviens ieguldīja daudz darba un daļu no sevis, un gala rezultāts bija burvīgs.”

Savukārt vaicāta par mīļākajām lomām, kuras LNO iestudējusi 23 gadu garumā (no 1971. līdz 1994. gadam), G. Bāliņa min Mariju „Riekstkodī”, Kristīni „Ugunī”, Mirtu „Žizelē” un pas d’esclave „Korsārā”. Baleta solistes karjerā viņa nodejojusi arī visas princeses, bet vienu no savām lielākajām lomām – Kitriju baletā „Dons Kihots” – ar lielu iedvesmu dejojusi vēl pirms LNO rekonstrukcijas.

„Ar savu balerīnas likteni esmu apmierināta: esmu nodejojusi visu, ko gribēju!”

Klasikas karaliene

Trumpis, par ko Gunta Bāliņa tikusi slavēta gan kā baleta soliste, gan pedagoģe, ir izcilā klasiskās dejas pārzināšana: „Klasika patiesi ir mana sirdslieta: es sevi tajā redzu pat ar aizvērtām acīm un jūtos ērti. Tāpēc esmu pateicīga savai skolotājai Irēnai Strodei par visu, ko esmu no viņas mācījusies – visā pasaulē atzītā krievu baleta skola kļuvusi par ceļa maizi itin visam – arī tam, ko daru šobrīd.”

Šobrīd Gunta Bāliņa ir Latvijas Kultūras akadēmijas asociētā profesore skatuves un klasiskajā dejā, pedagoģijas doktora grāda kandidāte un Latvijas Nacionālā baleta pedagoģe-repetitore, kura saviem audzēkņiem nesavtīgi atklāj visus savā profesijā apgūtos noslēpumus. „Vienlaikus arī pati nemitīgi mācos! Un, jo vairāk mācos, jo vairāk saprotu, ka vēl ir tik daudz zināšanu, ko apgūt, jo cilvēks taču mācās visu mūžu. Tas ir tāds iekšējais dzinulis, kas liek apgūt arvien ko jaunu, jo deja nav tikai balets. Pastāv daudz dažādu dejas žanru, kas attīstās līdzi laikmetam un mūsdienu dejas prasībām.”

Tomēr jebkura kustība, arī vismodernākā, balstīta klasiskajā dejā: „Tieši klasika nostāda ķermeni, stājai piešķir eleganci un izmeklētas manieres. Pat, ja cilvēks deju neizvēlas par sava mūža profesiju, ikdienā tā dod eleganci, šarmu, stāju, attīsta koordināciju,” apgalvo audzēkņu iemīļotā pasniedzēja.

Kultūras akadēmijā Gunta Bāliņa šobrīd vada veselus trīs kursus, apmācot gan jaunos aktierus, gan horeogrāfus. Paralēli tam – darbs teātrī un džeza studijā. Starp citu, tieši šogad aprit 20 gadi, kopš pedagoga darbu Gunta Bāliņa sauc par savu sirdslietu un aicinājumu, un ir gandarīta, ka dejas māksla Latvijā iekaro arvien lielāku uzmanību. „Par to esmu pārliecinājusies Kultūrkapitāla fonda Mūzikas un deju ekspertu padomē, vērtējot projektu pieteikumus: ja kādreiz vērtēšanai tika iesniegti 10 dejas projektu pieteikumi, tad tagad šo projektu skaits ir audzis līdz 50! Blakus klasiskajam baletam nozīmīgu vietu dejas pasaulē ieguvusi laikmetīgā deja. Tā ir cita savas būtības izteikšana – caur kustību.”

Rakstīšana

Vēl viena Guntas Bāliņas aizraušanās saistīta ar rakstīšanu. Līdzās tapušajiem zinātniskajiem rakstiem un referātiem, kas lasīti daudzās zinātniskajās konferencēs, kādreizējā primabalerīna ir gandarīta par uzrakstīto doktora disertāciju, kuru aizstāvēt dosies 22. maijā. Tajā viņa pētījusi unikālo Liepājas baletu – tēmu, kurai līdz šim neviens nav pievērsies: „Jo vairāk pētīju arhīva materiālus, jo interesantāk kļuva!”

Pa vidu ikdienas darbiem viņa lolo klusu sapni reiz pievērsties baleta izrāžu recenziju rakstīšanai: „Esmu profesionāla dejotāja, un kādu dienu gribētu rakstīt recenzijas par baleta izrādēm. No savas pieredzes un profesionālā skatījuma uz dejas pasauli.”

Lietas, kas iedvesmo

Vaicāta par lietām, bez kurām nav iedomājama ikdiena, Gunta Bāliņa min auto. „Nu, patīk man sēdēt pie auto stūres! It īpaši tajos brīžos, kad Rīga ir tukša. Tad var izbaudīt mirkli, kad pilsēta ir mierā un nesteidzīgi doties jebkurā virzienā.”

Otra lieta – pavasaris. Ar zilo vizbulīšu laiku. Ar brīdi, kad visa zeme ir raiba no tikko plaukušu ziedu jūras.

Un ir vēl arī citas lietas. Ceriņu dārzs Dobelē. Pastaiga gar jūru vasaras vakaros, līdz saule nogrimst jūrā. Teātris. Mūzika. Un, protams, deja.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+