Mobilā versija
Brīdinājums -1.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Sestdiena, 10. decembris, 2016
3. jūlijs, 2015
Drukāt

“Skeleti skapī” ļauj manipulēt. Saruna ar ukraiņu vēsturnieku Andriju Kohutu

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Andrijs Kohuts ir ukraiņu vēsturnieks, Ukrainas Atbrīvošanās kustības pētniecības centra direktora pienākumu izpildītājs un viens no aprīlī pieņemto tā saukto Ukrainas dekomunizācijas likumu autoriem. Viens no šiem likumiem paredz ar padomju represijām saistīto dokumentu atklātību. Rīgā Kohuts uzturējās saistībā ar Latvijas ES prezidentūras pasākumiem. “Jūs mūs labāk saprotat,” viņš saka. Ukraiņi savas valsts veidošanā patlaban iet ceļu, ko baltieši jau nogājuši. Tajā pašā laikā ukraiņi var atļauties daudz nesaudzīgāk risināt lietas, pie kurām mēs esam aizķērušies. Piemēram, no PSRS mantoto Valsts drošības komitejas (VDK) arhīvu ziņā.

Andrijs Kohuts ir speciālists arhīvu dokumentu lietās. Viņa vadītais Ukrainas Atbrīvošanās kustības pētījumu centrs ir Rietumukrainas vēsturnieku radīta sabiedriska organizācija, kas nodarbojas ar Ukrainas neatkarības cīņu vēsturi, antikomunistisko cīņu ieskaitot, un vāc par to materiālus. Vēl mūsdienās slēpņos tiek atrasti ukraiņu nacionālo partizānu 50. gados paslēptie dokumenti. Tos restaurē, atšifrē, digitalizē, publicē. Kohuts nodarbojas arī ar bijušās Ukrainas VDK dokumentiem, kas pagaidām atrodas Ukrainas Drošības dienesta arhīvā. Saskaņā ar pavasarī pieņemto likumu nākotnē tie būtu jānodod īpašā arhīvā vēsturnieku un interesentu rīcībā, lai ikkatrs varētu uzzināt, kas padomju režīma represiju gados noticis ar viņu radiniekiem, vecākiem.

V. Sprūde: – Ukrainā pie VDK dokumentiem varēs piekļūt tikai tie, kas pierādīs savu radniecību ar attiecīgo personu?

A. Kohuts: – Tā bija, taču tikai līdz nesenam laikam, kad parlaments pieņēma likumu par dokumentu pieejamību. Situācijas gadījās pat anekdotiskas. Mans kolēģis vēlējās ielūkoties 20. gadu dokumentos, kas attiecas uz viņa vecvectēva brāli, kurš bija cīnījies pret lieliniekiem. Neviens tuvāks radinieks, izņemot kolēģi, vairs nav dzīvs, jo bija taču golodomors, deportācijas, nošaušanas. Kā viņš varētu ko pierādīt? Ukrainā ir vesels slānis uzvārdu, dzimtu, kurām vairs nav radinieku. Ko darīt ar viņu lietām? Mēs varam nonākt situācijā, kad kāds pateiks: “Jūs apgalvojat, ka golodomorā nomira 3 – 7 miljoni cilvēku. Bet kas viņi bija?” Ja vēsturniekiem nebūs brīvas pieejas viņu lietām, nekad nebūs iespējams atbildēt uz šo jautājumu. Ukrainas valsts morālais pienākums ir atjaunot noziedzīgā režīma nogalināto cilvēku piemiņu.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+