“Škoda” ar pilnpiedziņu 0
Visu riteņu piedziņa mūsdienās nav tikai apvidnieku vai krosoveru privilēģija – gandrīz katra autoražotāja piedāvājumā ir klasisku vieglo automobiļu versijas ar pilnpiedziņu, kam parasti piešķirts skanīgs apzīmējums, piemēram, “xDrive”, “4Motion”, “4Matic”, “Quattro”, “AWD”, “4WD”. “Škoda” savus pilnpiedziņas modeļus apzīmē “4×4”.
“Škodas” piedāvājumā pavisam ir desmit 4×4 modeļu varianti: “Octavia 4×4”, “Octavia Combi 4×4”, “Octavia RS 4×4”, “Octavia Combi RS 4×4”, “Octavia Scout”, “Yeti 4×4”, “Yeti Outdoor 4×4”, “Yeti Monte Carlo 4×4”, kā arī “Superb 4×4” un “Superb Combi 4×4”.
Pirmais “Škodas” pilnpiedziņas modelis “Octavia Combi 4×4” parādījās 1999. gadā un līdz 2015. gada beigām ir pārdots vairāk nekā 503 900 “Škodu” ar 4×4 zīmīti uz bagāžnieka vāka. Versijas ar visu riteņu piedziņu tagad sastāda 17 procentus no visiem pārdotajiem “Octavia”, “Yeti” un “Superb” modeļiem. Lai pilnpiedziņas automobili droši un prognozējami vadītu dažādos braukšanas un ceļa apstākļos, svarīgs ir griezes momenta sadalījums pa asīm. To izmainot par labu priekšējai vai aizmugures asij, var piešķirt priekšpiedziņas vai, tieši otrādi, aizmugures piedziņas automobilim vairāk raksturīgu vadāmību. Šo uzdevumu veic starpasu diferenciālis vai viskosajūgs, vai nu kā tas ir “Škodas” gadījumā – īpašs daudzdisku sajūgs ar elektronisko vadību.
Vēl nesen tika uzskatīts, ka vislabāk vadāmie un sportiskai braukšanai slidenos ceļos piemērotākie ir tieši ar pastāvīgo visu četru riteņu piedziņu apgādātie automobiļi. Tas tādēļ, ka iepriekšējo paaudžu ar automātiski pieslēdzamu pilnpiedziņu apgādātie spēkrati normālos braukšanas apstākļos darbojās kā parasti vienas ass vilkmes auto, bet otrs tilts (visbiežāk aizmugures) pie darba ķērās tikai tad, kad priekšējie riteņi sāka izspolēt. Šis process prasīja zināmu laiku, tāpēc, braucot pa slidenu ceļu, mašīna no sākuma uzvedās kā parasts priekšpiedziņas auto, bet tad pēkšņi izmainīja savu raksturu un brauca kā pilnpiedziņas mašīna. Taču mūsdienās arī daudzi ar elektroniski vadāmām pilnpiedziņas sistēmām aprīkoti modeļi demonstrē visai atzīstamu sniegumu. Tagad galvenokārt viss atkarīgs no elektronikas iestatījumiem un tādēļ vairs nevar teikt, ka kāds no pilnpiedziņas veidiem ir pārāks. Jaunāko modeļu sistēmas ar elektronisko vadību griezes momenta sadali pa asīm veic tikpat labi kā automašīnām ar pastāvīgo pilnpiedziņu. Pat konstruktīvi identiska pilnpiedziņa dažādos automobiļu modeļos var darboties atšķirīgi – viss atkarīgs no elektroniskās vadības.
Jaunākajiem “Škoda 4×4” modeļiem ir piektās paaudzes elektohidrauliskais daudzdisku sajūgs, kas agrāk bija pazīstams ar nosaukumu “Haldex”. Viskosajūgs un “Torsen” diferenciālis ir pasīvas darbības sistēmas, proti, tās darbojas tikai tad, kad tām pievadīts griezes moments, bet daudzdisku sajūgam ir aktīva konstrukcija. Piemēram, to var sabloķēt preventīvi. Visu darbību kontrolē elektroniskais vadības bloks, kas savienots ar citām automobiļa sistēmām. Tieši šāda tipa ierīču progress ļāvis pilnveidot mūsdienu automobiļu pilnpiedziņas sistēmas līdz tādam līmenim, kad mašīnas vadāmības raksturu var ietekmēt, vienkārši ieprogrammējot attiecīgus darbības algoritmus.
Elektroniski kontrolētajai pilnpiedziņas sistēmai ir precīza un ātra darbība. Vadības bloks pastāvīgi aprēķina ideālo jaudas sadalījumu starp priekšējo un aizmugurējo asi. Vienmērīgi braucot pa labu segumu, jauda tiek pievadīta tikai priekšējai asij, tādējādi samazinot degvielas patēriņu. Pilnpiedziņa kombinācijā ar drošības sistēmām, piemēram, ABS, ESC un EDL, uzlabo automobiļa vadāmību kritiskās situācijās. Turklāt bieži vien tas notiek tik nemanāmi, ka vidusmēra autovadītājs to pat nesajūt.
