Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
3. oktobris, 2012
Drukāt

«Skolā esmu gandarījuma dēļ»

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Sagaidot 7. oktobrī atzīmējamo Skolotāju dienu, sarunājos ar Salaspils 2. vidusskolas mācību pārzini un ģeogrāfijas skolotāju Anitu Šaltāni.

 

– Jūs esat skolotāja, kas apguvusi bilingvālo izglītību un apmāca citus skolotājus strādāt bilingvāli. Kā pati nokļuvāt līdz bilingvālajai izglītībai?

– Tā nu sanāca, ka 1995. gadā atnācu uz šo skolu un jutu, ka pati nesaprotu, kā mācīt bilingvāli, jo metodikas nebija. Tobrīd ar tās izstrādi sāka nodarboties Latviešu valodas apguves valsts aģentūra. Aizrakstīju motivācijas vēstuli, ka vēlētos sadarboties. Mani uzaicināja piedalīties mācību materiālu veidošanā bilingvālajām stundām ģeogrāfijā, vēsturē, bioloģijā. Tos izmantojam joprojām: tie ir plakāti ar attēlu un atbilstošu vārdu latviešu valodā blakus. Bilingvālajā izglītībā vispār ļoti svarīgi ir veidot atbilstošu skolas vidi, veidot uzskates materiālus, kas iedarbojas uz visām maņām. Svarīga ir psiholoģiskā gaisotne, lai bērns uzdrošinātos runāt, nebaidoties, ka atkal aizrādīs uz kļūdām.

– Bilingvālās izglītības pretinieki apgalvo, ka bērni, šādi mācoties, kārtīgi neapgūst ne valodu, ne konkrēto mācību priekšmetu.

– Ja bērns latviski runā tikai ar skolotāju tikai mācību stundā, ja ģimenē negādā par latviešu valodas prasmes attīstīšanu, ja netiekas ar latviešu bērniem, tad tiešām ar bilingvālo izglītību ir mazliet par maz nopietnai latviešu valodas apguvei. Gadās jau arī tā – vecāki apgalvo, ka bilingvālā izglītība ir slikta, bet, kad bērns aizbrauc uz Angliju, tad mācīties valodā, kas nav dzimtā, pēkšņi izrādās labi. Patiesībā tieši bilingvālā izglītība daudz dod arī personības attīstībai, bērni labāk adaptējas svešā vidē, neapjūk.

Bija skolas, kas vismaz agrāk bilingvāli mācīja sportu un mājturību. Šādās stundās pārsvarā lieto darbības vārdus, tur nav darba ar tekstu, līdz ar to valoda netiek pienācīgi apgūta.

 

Svarīgi, lai skolotājiem būtu nopietna attieksme pret bilingvālo izglītību, lai viņi paši saprastu tās jēgu. Ir skolotāji, kuri uzskata, ka bilingvālā izglītība ir uzspiesta, viņi aizver klases durvis un strādā, kā pašiem ērtāk. Iedod kādu darba burtnīcu latviski, bet pamatā process notiek krieviski. Skolotājs domā: man latviski strādāt grūti, bērniem mācīties grūti. Kāpēc tad man to darīt?

 

Tādos gadījumos krievu skolotāji jāiemet latviešu klasē, lai viņiem nekas cits neatliktu kā sākt strādāt latviski.

– Nacionālā apvienība un arī daļa izglītības ekspertu saka: bilingvālo izglītību vairs nevajag, visām skolām jābūt latviskām, lai tur augtu Latvijas patrioti.

– Atteikšanās no bilingvālās izglītības būtu bērnu apdalīšana, jo mūsdienu pasaulē labā līmenī jāzina vairākas valodas. Šobrīd bilingvālā izglītība vairāk saistīta ar krievu valodu, taču metodiku var pārnest uz citām Eiropas Savienības valodām. Grūti būs studēt, piemēram, angliski, ja angļu valoda bijusi tikai trīsreiz nedēļā kā svešvaloda.

Kaut arī mūsu skolēniem ir lielāka informatīvā saite ar Krieviju, mūsu skolā nesaskatu nekādu nelojalitāti valstij. Skolā ir arī latviešu plūsma, kurā bērni jau no pirmās klases visu mācās latviski, taču no pirmās klases ir arī krievu valodas stundas. Latviešu plūsmā mācās bērni gan no latviešu, gan jauktajām, gan cittautiešu ģimenēm. Bija vecāki, kas vēlējās, lai bērns tomēr jau no pirmās klases apgūst krievu alfabētu un valodu, lai nav tā, ka sāk mācīties krievu valodu kā svešvalodu tikai piektajā klasē.

 

Svētkus svinam gan latviešu, gan krievu. Piemēram, pavasarī ir gan masļeņica, gan meteņi. Abu plūsmu bērniem ļoti patīk Mārtiņdienas tirdziņš. Mūsu bērni ir Latvijas krievi. Ģeogrāfijas stundās viņi dažreiz saka: “Nu ko jūs man prasāt, piemēram, kas ir sādža? Es nezinu, es tur neesmu dzīvojis. Es par Latviju vairāk varu pastāstīt nekā par Krieviju.”

 

– Vai mūsdienu skolēnu interesē ģeogrāfija? Šķiet, tagad vairs nav tik populāri lasīt dažādus ceļojumu aprakstus.

– Viņi saprot, ka tā nav lieta, ar ko pelnīt naudu. Taču ģeogrāfija ir priekšmets redzesloka paplašināšanai, un tas nevar nepatikt. Jo sevišķi bērniem patīk mācīties par dabas zonām, par dzīvniekiem un augiem, kas katrā zonā sastopami. Runājot par lasīšanu, tā ir problēma kopumā, kas attiecas ne tikai uz grāmatām par ceļojumiem.

– Izglītības un zinātnes ministrijā daudz runā par iespējamām reformām: vai mācību gads jāpagarina, vai mācību saturs jāatvieglo.

– Mēs skolā spriedām, ka skolotājus pagarināts mācību gads nemaz tik ļoti neuztrauc. Tas ir absolūts mīts, ka skolotāji ir brīvi trīs mēnešus. Mēs strādājam līdz 20. jūnijam un atgriežamies skolā jau augusta vidū. Taču jautājums, vai darbs vasarā būtu produktīvs. Tā kā strādāju skolā ilgus gadus, mans organisms jau pakārtojies esošajam darba ritmam. Jau maijā jūtu, ka manas rezerves beigušās. Jūtu, ka arī bērniem tā ir. Apzinīgākie brīvlaikos slimo, jo tad iestājies atslābums. Dzirdēts arī, ka vasarā tomēr nebūs jāsēž klasē, braukšot mācību ekskursijās. Bet kā lai braucam, ja valsts tām nedod naudu, bet vecākiem vairs prasīt nedrīkst? Vai staigāsim katru dienu līdz Botāniskajam dārzam? Sēdēt ierastajās stundās bērni vasarā nebūs gatavi. Mācību gads jau tā ir pietiekami garš.

– Bērni varbūt nogurst no tā, ka katra mācību diena toties ir ļoti gara.

– Stundu nav vairāk, kā pieļauj likums. Piektajā līdz astotajā klasē iespējamas ne vairāk kā sešas stundas dienā, bet vēlāk – astoņas.

 

Septītā un astotā stunda ir grūta kā skolēnam, tā skolotājam. Attiecībā uz mācību satura samazināšanu varu teikt, ka tas būtu ļoti grūti izdarāms. Vienam skolotājam viena tēma liekas vissvarīgākā, citam cita, galu galā ne no kā nevar atteikties.

 

Tāpēc domāju, ka varētu būt tā, ka ir kādas pamatlietas, kas skolotājam jāiemāca, un pārējās tēmas, par ko stundās runāt, viņš pats var izvēlēties. Svarīgi, lai skolotājs būtu apguvis metodiku. Nav jēgas pārskriet visai grāmatai, tad skolēns maz ko iemācās. Svarīgāk kārtīgi apgūt būtiskāko.

– Vai jūsu darbu kaut kā traucējusi pēdējā laika ažiotāža ap bezmaksas izglītību?

– Nu jau ir noziegums braukt ar skolēniem ekskursijā, ja to kaut daļēji finansē vecāki. Man liekas, ka tas nav pareizi – atteikties no ekskursijām tikai tāpēc, ka valstij tam šobrīd nav naudas. Līdz šim bijis tā, ka daži bērni neaizbrauc ekskursijā, jo nav samaksājuši. Tā vietā nāk uz stundām. Žēl, bet pilnīgu vienlīdzību nekad nepanāksim. Būtu jau labi, ja valstij visam būtu nauda, bet tikko lasīju, kā kāda Īrijas latviešu ģimene izdevusi 200 eiro par skolas grāmatām. Pilsētas dome šogad pieņēma lēmumu, ka neko vairs nedrīkst prasīt pirkt vecākiem. Mūsu skolā grāmatas arī agrāk pirkt nelika. Darba burtnīcas gan pirka vecāki, un biju ļoti pieradusi, ka ģeogrāfijā tāda bija. Nu jāliek skolēniem kā vecos laikos zīmēt kartes ar lekālu. Darba burtnīcas laiku tiešām ietaupa. Ja skolēniem pašiem jāgrafē kāda tabula – tur aizies desmit minūtes, bet mācību stundai kopumā taču ir tikai 40 minūtes!

– Kopā ar kolēģēm tikko bijāt izvirzīta Izglītības inovācijas balvai un ieguvāt speciālbalvu par projektu “Zinātnes nedēļa Salaspilī”. Ko tieši darījāt šā projekta gaitā?

– Uzrunājām Salaspilī esošos zinātnes institūtus un Botānisko dārzu, aicinot sadarboties ar Salaspils vidusskolām. Visas zinātniskās institūcijas kopā izveidoja izstādi par savu darbu, ko varēja apmeklēt skolēni. Izstāde bija interaktīva, bērni paši varēja darboties ar zinātniskām ierīcēm. Skolēniem ļoti patika. Tā kā izstāde nebija plaša, katrai grupai bija atvēlēta pusstunda, bet skolēni vēlāk sūdzējās, ka laika bijis par maz, lai visu kārtīgi iepazītu un izmēģinātu.

 

Bieži dzirdēts, ka skolēniem jau eksaktās zinātnes neinteresē, taču, ja piedāvā uz tām paskatīties citādā gaismā, tad tikai var redzēt, kā ir patiesībā. Protams, mūsu ieceres pret daudz ko atduras. Piemēram, institūtos nav cilvēku, kuru uzdevums būtu sadarboties ar sabiedrību.

 

Iespējams, dome piešķirs finansējumu, lai institūtos būtu kāds cilvēks, kas kūrētu sadarbību ar skolām.

– Taču jums gan laikam neko nemaksāja par zinātnes nedēļas organizēšanu.

– Manos skolas direktora vietnieka pienākumos tas tomēr varētu ietilpt. Es neuzskaitu, par ko man maksā, par ko nemaksā. Ja kāds pedagogs tā dara, man viņa ir žēl. Acīmredzot viņš nejūtas īsti labi savā darba vietā. Skolotāja darbs nav gabaldarbs. Protams, dzīvē ir vajadzīga arī nauda, taču man ļoti svarīgs ir arī gandarījums, ko var gūt skolotāja darbā. Tas ir pats svarīgākais, kāpēc skolā vispār esmu.

– Kas dod šo gandarījumu?

– Piemēram, ja skolēns pēc stundas pasaka paldies, jo bijis interesanti. Un bieži tā gadās, ka kāds skolēns pienāk ar labiem vārdiem. Kad stundā izdodas kādas interesantas debates par kādu problēmu, piemēram, kā varētu glābt kādas dzīvnieku sugas. Jāmīl savs darbs, tad jau gandarījums neizpaliks.

– Kādā noskaņā sagaidāt Skolotāju dienu?

– Nav iemesla būt ar kaut ko neapmierinātai. Tā kā esam liela skola, mūs apmierina skolu finansēšanas princips, ka nauda seko skolēnam. Piektdien skolotājus sveiks bērni ar koncertu un ziediem. Sestdien, pateicoties domei, brauksim ekskursijā uz Kurzemi.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+