Laukos
Dārzeņi un augļi

Kāpēc neaudzē bumbieres? Eksperte par bumbieru šķirnēm un to kaprīzēm 0

‘Mramornaja’

Autore: Māra Skrīvele
Bērni negrib ēst tikai ābolus, kas Skolas augļa programmai atbilstošā lielumā pagājušajā mitrajā un vēsajā vasarā neieguva pietiekami labu garšu. ‘Belorusskaja Pozdņaja’ augļi turpretī, pat pasīki būdami, pēc šīs vasaras bija ar pietiekami labu garšu. Pagaidām Latvijā audzēto bumbieru ir maz un, ja dārzs atrodas tirgus tuvumā, augļu pārdošana lielas grūtības nesagādā, sevišķi ziemas mēnešos. Problēmas var būt ar vasaras vai rudens šķirņu augļiem, ja to ir daudz vai arī dārzs atrodas patālu no lielām pilsētām un skolām. Kā zināms, lielākajai daļai šo šķirņu bumbieru augļiem ir īss realizācijas laiks.Jau esošo bumbieru dārzu šķirņu sastāvu galvenokārt noteica šķirņu ziemcietība un kokaudzētavu piedāvājums. Uz sava stumbra audzēja tikai pietiekami ziemcietīgas šķirnes, parasti ar ne visai augstu augļu kvalitāti.

Kāpēc bumbieres neaudzē
Pagājušā gadsimta pirmajā pusē augstvērtīgās Rietumeiropas izcelsmes bumbieru šķirnes audzēja samērā daudz, sevišķi Zemgalē un Kurzemē – gan potētas vainagā, gan pat uz sava stumbra, acotas uz parastās bumbieres sēklaudžiem. Gadsimta vidus bargās ziemas un kara apstākļi, kad dārzus kopa reti kurš, lielāko daļu no šīm šķirnēm iznīcināja. Jaunākajos stādījumos koki bija jauni, spēcīgi auguši un nenobrieduši, tāpēc salā neizturīgi. Kalnu vai pauguru virsotnēs, arī pilsētās pa kādam šo šķirņu kokam pēc kara vēl varēja atrast. Arī pagājušajā vasarā redzēju ‘Labās Pelēkās’ un ‘Boska pudeļu’ bumbieru vēl bagātīgi ražojošus milzīgus kokus Tukuma un Talsu pakalnu virsotnēs. Pēckara augļkopji, kuri šīs šķirnes pazina, uzsāka to saglabāšanu. Tās tika sapotētas uz izturīgām skeleta veidotājšķirnēm arī Pūres izmēģinājumu stacijas kolekcijā. Tā kā potējumi auga pārāk spēcīgi, tie pēc diviem trim gadiem 1978./79. gada bargajā ziemā izsala, arī ‘Conference’, kuras nobriedušie potējumi blakus dārzā ne tikai neizsala, bet pat labi ražoja.

Daudzus biedē liela auguma koki, no kuriem augļus nevar laikus novākt, arī to īsais realizācijas laiks. Bumbieru audzēšana tiešām prasa daudz zināšanu, pieredzi un precīzu visu darbu izpildi. Ja nav pieredzes bumbieru audzēšanā, labāk iesākt ar nelielu stādījumu 0,5–1 ha platībā. Lai bumbieru audzēšana būtu rentabla, stādījumu labāk iekārtot lielāku pilsētu, tātad potenciālo pircēju tuvumā. Tās ieteicams audzēt galvenokārt Kurzemes dienvidrietumu daļā, kas jau pat pirms vairāk nekā simts gadiem bijusi slavena ar saviem bumbieriem, un arī Zemgalē.

Komercdārzus nebūtu vēlams stādīt nepiemērotās vietās. Kā atzīst mūsu senči – pieredzējuši bumbieru audzētāji –, arī katrā augļkopībai nelabvēlīgā rajonā tomēr var būt vietas, kur var audzēt samērā gleznas šķirnes. Arī tagad labus bumbierus izaudzē Vidzemes augstienē un pat Latgales ziemeļaustrumos. Augstvērtīgākās šķirnes gan būtu vēlams potēt izturīgu šķirņu vainagā, pat Kurzemē.

Vieta, augsne un ziemcietība
Bumbieres jāstāda paaugstinātā vietā, kur iespējama aukstā gaisa noplūde – līdzenā pauguru virsotnē vai augšdaļā, arī lēzenā nogāzē un labāk uz pazema stumbra – 0,8–1,2 m augstumā, ar vainaga veidošanu un balstu sistēmu pasargājot stumbrus no sagāšanās, tā samazinot saules izraisīto apdegumu bojājumus.

Bumbierēm par potcelmu Latvijā izmanto Kazraušu bumbieres sēklaudžus, kuriem ir dziļa sakņu sistēma. Labas bumbieres izaugs tikai dziļā, auglīgā, caurlaidīgā augsnē. Augsts gruntsūdens tām neder. Gleznās šķirnes labāk audzēt vieglākās smilšainākās augsnēs, tur kvalitāte ir labāka. Dārzam jābūt no aukstiem vējiem pasargātā vietā. Komercdārzos Latvijas apstākļos nevajadzētu par potcelmu izmantot rietumvalstīs lietotos C.oblonga izcelsmes maza auguma potcelmus, kuriem ir vairākas mūsu apstākļiem nepiemērotas īpašības. Maz pārbaudīti arī vidēja auguma potcelmi.

Bumbieres vienmēr aug spēcīgāk nekā ābeles un uz katru dzinumu vai zaru īsināšanu vairāk reaģē ar pastiprinātu jauno dzinumu veidošanos un to augšanu, tāpēc tās sāk ražot vēlāk un ir arī mazāk ziemcietīgas. Auglīgās augsnēs nebūtu ieteicams jaunās bumbieres mēslot ar slāpekļa mēslojumu, jo to, kāda būs nākamā ziema, paredzēt nevaram. Vissliktāk ziemo koki pēc slapja un vēsa rudens, vēsā un mitrā augsnē, pārmēslotā ar slāpekli, kad koki pilnīgi nenobriest.


Kā jāsagatavo augsne?

Tas atkarīgs no augsnes īpašībām. Tās gatavošana jāuzsāk vismaz gadu pirms stādīšanas. Ja augsne pasmaga un tajā iepriekš audzēti graudaugi vai cita kultūra, kuras audzēšanai vai ražas vākšanai izmantota smagā tehnika un tāpēc var būt izveidojusies ūdeni necaurlaidīga tā sauktā aramzole, ļoti nepieciešama būtu augsnes dziļirdināšana, izmantojot tehniku vai balto bišu amoliņu, kura sēja dārza stādīšanu gan aizkavēs par gadu. Vieglākās, mazāk auglīgās, bet pietiekami irdenās augsnēs var izmantot kādu citu, smilšainām augsnēm piemērotāku zaļmēslojuma augu, piemēram, lupīnu. Dziļi sastrādātās augsnēs saknes izvietojas dziļāk, tām veidosies mazāk sakņu atvašu un tās mazāk cietīs arī kailsalā.

Stādīšanas attālums
Tas atkarīgs no augsnes auglības, šķirnes auguma un vainaga veidošanas. Tā kā bumbieres mīl sauli, kokus rindā stādīt tuvāk par 3–4 m nevajadzētu, bet attālums starp rindām atkarīgs no pieejamās tehnikas. Ja saimniecībā tiek audzētas ābeles ar rindu attālumu 4 m, arī bumbieres acīmredzot būtu jāstāda šādā attālumā. Bumbierēm viengadīgie stādi no kokaudzētavas parasti ir vai nu pilnīgi bez sasteigtajiem dzinumiem, vai arī tie ir ļoti īsi un maz, tāpēc šādi stādi apmēram 1,2–1,5 m augstumā tikai jāsaīsina. Sānzaru ieveidošana iesācējam nebūs viegla, to labāk vispirms apgūt praktiskās nodarbībās vai uzticēt veikt pieredzējušam dārzniekam. Ja vainagu ieveidošanā pieredzes nav, labāk izvēlēties divgadīgus stādus ar jau izveidotiem sānzariem. Neiesaku izvēlēties kociņus ar ļoti spēcīgiem stumbriem un zariem, kas ir pārbaroti un mazāk ziemcietīgi. Nākamās ziemas bargums nav paredzams. Tāpēc arī labāk stādīt pavasarī, iepriekš gan pārbaudot, vai stumbri savā vai kokaudzētavas pierakumā nav nosaluši. Dzīvai vajadzētu būt mizai un kambijam, koksne var būt pat melna. Bumbieres ir ar augstu reģenerēšanās spēju, un kambijs labos augšanas apstākļos darbosies ļoti aktīvi, veidojot veselīgu audu slāni ap bojātajiem audiem.

Vainaga veidošana
Vainagi bumbierēm ieveidojami ar diviem trim skeletzariem. Ļoti mainīgajos ziemas apstākļos visvairāk cieš stumbri un skeletzaru žākles, jaunajiem kociņiem tāpēc laikus nepieciešams paplašināt skeletzaru atzarošanās leņķus, tos atliecot ne horizontāli, bet tikai 45–60 grādu leņķī no stumbra. Vislabāk to veikt ar spraišļu palīdzību, arī atsienot.
Lielākajai daļai bumbieru šķirņu augļi jānovāc vairākos paņēmienos no koka. Zemē nokritušie ir pārgatavojušies un vairs nav derīgi pat sulai. Tātad koku augstumam jābūt tādam, lai augļus varētu aizsniegt, stāvot uz zemes vai ne sevišķi augstām kāpnēm. Pārāk zemi vainagi arī nav vēlami, jo to augļzariņus un ziedus sals vai salna skars visvairāk, tad raža veidosies tikai koku augšējā daļā.

Bumbierēm vainagu formā un zarojumā ir lielākas atšķirības starp šķirnēm salīdzinājumā ar ābelēm. Tās arī krasāk reaģēs uz katru dārzkopja gribas uzspiešanu, sevišķi zaru īsināšanu. Jauno dzinumu augšana pēc tās var būt vienkārši nevaldāma. Tāpēc vainaga augstuma ierobežošana, nozāģējot galotni, būtu jāsāk tikai tad, kad bumbieres jau labi ražo. To vislabāk veikt jūnija beigās. Vainaga pazemināšanas iespaidā saaugušie jaunie dzinumi jānobrauka ar cimdotu roku jau tad, kad tie sasnieguši aptuveni 10–20 cm garumu un vēl nav nobrieduši. Ja šo darbu atstās uz nākamo pavasari, pārkoksnējušos dzinumus vairs nevarēs noplēst, tie būs jāizgriež. Tādējādi ap griezuma brūci no valnīša izaugs vairāki jauni dzinumi un vainags kļūs biezāks. Jūlija otrajā pusē vēlams noplēst jaunos dzinumus augļu tuvumā, nodrošinot tiem labāku apgaismojumu.

Pavasarī var izgriezt noēnotus un vainagu sabiezinošus, kā arī novecojušus zarus. Ja šķirnei raksturīgi nokareni zari kā, piemēram, ‘Belorusskaja Pozdņaja’, vispirms jāizgriež visi lejupvērstie zari.

Atšķirībā no ābelēm bumbieres spēj veidot pietiekami augstas kvalitātes augļus arī uz vecākiem augļzariņiem, tomēr visaugstākā kvalitāte ir uz augļzariņiem, kas izvietoti uz zaru divgadīgā vai trīsgadīgā posma. Tātad vecākiem kokiem vainags ne tikai jāizretina, bet vēlama arī pakāpeniska zaru atjaunošana.

Jānodrošina ziedu apputeksnēšanās
Bumbieres tāpat kā ābeles ir svešapputes augi. Lai izveidotos pietiekami liela raža, dārzā jāstāda šķirnes ar vienlaicīgu ziedēšanu. Bumbieru ziedu apputeksnēšanu veic galvenokārt kukaiņi, tikai nedaudz to veicina arī vējš. Ja ziedu apputeksnēšanās vai apaugļošanās kaut kādu iemeslu dēļ nav bijusi pilnīga, bumbierēm var veidoties partenokarpie augļi. Šādi augļi var veidoties arī pēc salnām un sliktiem laika apstākļiem ziedēšanas laikā. Tieksme veidot partenokarpus augļus ir, piemēram, šķirnēm ‘Pepi’ un ‘Trevū Agrā’. Augļu forma gan parasti nav šķirnei raksturīga, tomēr ražu tie nodrošina.

Augļu vākšanas laiks
Vākšanas laika ziņā bumbieres ir untumainas, jāpazīst katras šķirnes īpatnības. Katru gadu katrā vietā novākšanas laiki var atšķirties. Šķirnei raksturīgu vākšanas laika īpatnību neievērošana var pilnīgi izmainīt tās vērtējumu. Piemēram, vērtējums par šķirni ‘Moskovskaja’ ir ļoti pretrunīgs tieši vākšanas laika dēļ. Kokā nogatavojušies augļi ir sausi, miltaini, neēdami. Ja tos novāc, pirms tie sāk dzeltēt, nogatavināti tie ir sulīgi, kūstoši, garšīgi.

Ja vasaras vai rudens šķirņu augļus novāks par agru, daudzām šķirnēm augļi būs negaršīgi, pat neēdami. Ja augļus novāks par vēlu, augļu realizācijas vai uzglabāšanas laiks būs īss, augļi daudzām šķirnēm būs sausi, miltaini, graudaini. Tāpēc ir sevišķi svarīgi augļus novākt pakāpeniski, vairākos paņēmienos, ar vairāku dienu, pat nedēļu atstarpi. Vispirms novāc lielākos, labāk krāsotos, kam pie kātiņa nedaudz sāk mainīties miziņas krāsa, – tā kļūst dzeltenāka.

Tā kā Latvijā veģetācijas periods ir salīdzinoši īss un atšķirīgs pa gadiem, ziemas šķirņu augļus gan nevajadzētu steigties vākt. Būtu vēlams, lai tie viegli atdalītos no augļzariņa.

Jāizvēlas piemērotas šķirnes
Patērētājus neinteresē koku augums, ziemcietība vai izturība pret slimībām. Tos pievelk augļu izskats un garšas īpašības. Turklāt prasības pret garšu ir ļoti dažādas. Ir cilvēki, it sevišķi jaunieši un bērni, kuri vēlas sulīgus un saldus, bet tomēr stingrus un kraukšķīgus bumbierus. Īstiem bumbieru gardēžiem turpretī patīk liels, sulīgs, salds bumbieris ar kūstošu, maigu mīkstumu, kuru pirms ēšanas nomizo, sagriež gabaliņos un ēd nesteidzoties – parasti kā desertu. Diemžēl reti vienā šķirnē apvienojas visas labās īpašības. Parasti šķirnēm, kuru koki mūsu apstākļos ir pietiekami ziemcietīgi, augļiem nav visai augsta kvalitāte. Šķirnes ar augstas kvalitātes augļiem parasti ir ar zemu ziemcietību, jo tās vairākumā gadījumu selekcionētas zemēs ar ievērojami siltāku klimatu. Šādas šķirnes drošāk audzēt potētas ziemcietīgu šķirņu vainagā.

Dažas ziemas vai vēlās ziemas bumbieru šķirnes Latvijā garšīgas ir tikai karstās vasarās. Visbiežāk to augļos konstatētas miecvielas vai citas nepatīkamas piegaršas, piemēram, šķirnēm ‘Etjud’, ‘Talismans’. Pārāk daudz miecvielu padara augļus nelietojamus. Tādas šķirnes audzēt komercdārzos nebūtu ieteicams. Visvairāk dārzos iestādīta ‘Belorusskaja Pozdņaja’, kas ir pietiekami ziemcietīga visā Latvijā, vairāk vai mazāk pazīstama arī pircējiem. Dzesētavās augļi salīdzinoši ilgi uzglabājami, tomēr to lielums un izskats ne vienmēr spēj konkurēt ar ievestajiem bumbieriem. Lai iegūtu lielākus un izskatīgākus augļus, jāretina šai šķirnei raksturīgais sabiezinātais vainags, kā arī augļaizmetņi. Pircēji un arī skolēni šo šķirni jau iepazinuši, labprāt pērk un ēd.

Arī otra izplatītākā šķirne ‘Suvenīrs’ ir ar pietiekami labu ziemcietību, tās augļu garša ir laba, sevišķi, ja tos novāc vairākos paņēmienos un tūlīt arī pārdod. Ja bagātas ražas gados visu ražu novāc vienā reizē, augļu kvalitāte būs ļoti dažāda – lielākie skaistie augļi realizējami tūlīt, pirms pārgatavošanās. Vidēji lielos būs iespējams paglabāt ilgāk, bet to garša pēc nogatavināšanas būs tikai viduvēja. Sīkie būs nepievilcīgi zaļi un ar zāles garšu, tie labu garšu neiegūs arī pēc nogatavināšanas. Vēlama augļaizmetņu vai augļu retināšana. Pietiekami laba ziemcietība audzēšanai piemērotās vietās kompleksā ar pievilcīgiem, pietiekami lieliem, saldiem un garšīgiem augļiem no dārzos esošajām šķirnēm ir šķirnei ‘Mramornaja’. Tās saldie augļi tūlīt pēc novākšanas un pirms gatavināšanas patiks stingro augļu cienītājiem. Pēc nogatavināšanas augļi kļūst ļoti sulīgi. Gados ar krasām temperatūras vai mitruma apstākļu svārstībām, kas izraisa miziņas plaisāšanu, augļi pūst.

Pirms stāda kādu šķirni savā dārzā lielākā daudzumā, tā noteikti jāpārbauda konkrētā dārza apstākļos, vai nu iepotējot kādas citas izturīgas šķirnes vainagā, vai iestādot nedaudz koku. Daudz šķirņu var audzēt dārzā, kas atrodas tuvu tirgum. Dārza kopējam jāmīl bumbieres, jāprot novērtēt katras šķirnes īpatnības, jāiztop to prasībām, sevišķi vākšanas laika ievērošanā. Viņam jābūt arī kritiskam, un, ja šķirne nepatīk ne pašam, ne pircējiem, tā jāpārpotē. Ir vērts audzēt augstvērtīgas šķirnes, tās potējot vainagā. Prasmīgi novācot, to augļi ir garšīgāki, aromātiskāki nekā no dienvidu zemēm ievestie.

Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops

LA.lv