Foto – Karīna Miezāja

Kārlis Šadurskis: Skolās jāmācās latviski 44

Nacionālajā attīstības plānā ir norādīts, ka “Latvija 2020. gadā būs latviska un pašapzinīga (..)”. Redzot, kas mūsu skolās notiek ikdienā, nevarētu teikt, ka mēs uz to virzāmies. Saeima 90. gadu beigās pieņēma grozījumus Izglītības likumā, kur bija paredzēts, ka no 2004. gada izglītību varēs iegūt tikai un vienīgi valsts valodā. Neviens latviskuma pretinieks par to neuztraucās, bija miers un klusums.

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Lasīt citas ziņas

2002. gadā sāku strādāt par izglītības ministru. Kopā ar Latviešu valodas apguves valsts pro-grammu ķērāmies pie darba. Rīkojām pedagogiem latviešu valodas kursus, bilingvālās apmācības metodikas kursus, izstrādājām metodiskos un mācību līdzekļus un galu galā nonācām pie secinājuma, ka nebūs iespējams krievu skolās latviski apgūt vairāk nekā 60% mācību priekšmetu. Līdz ar to krievu skolās latviešu valoda kļūtu ne tikai par mācību priekšmetu, bet arī instrumentu citu mācību priekšmetu apguvei. Visu atlikušo gadu kārtīgi strādājām. Tad sākās protesti, kurus tagad daži politikas vēsturnieki mēģina pasniegt, ka tieši to dēļ tika nobremzēta simtprocentīga pāreja uz mācībām valsts valodā mazākumtautību skolās. Muļķības! Toreiz tika ielikti pamati bilingvālajai izglītībai. Bet tagad, raugoties uz realitāti, jāatzīst, ka šī norma ir savu laiku nokalpojusi. Mēs mēdzam skaisti runāt par to, ka pamatizglītību var iegūt astoņās valodās, bet reāli skolās ir divas plūsmas – latviešu un krievu, jo tikai 0,89% skolēnu mācās poļu, ukraiņu, lietuviešu, ebreju un citā valodā.

Ja mēs pavērtējam, kā mainās izglītības latviešu un krievu valodā apguves procentuālais īpatsvars, tad, sākot no 2006. un 2007. gada, tas ir par labu krievvalodīgajiem, nevis latviešiem. Cik pirmklasnieku mācās latviešu un cik – krievu skolās? Pēdējos 14 gados šī līkne iet uz leju par sliktu latviešu skolām. Sāku pētīt – kāpēc? Emigrācija starp latviešiem ir mazāka nekā starp krieviem, dzimstība latviešu ģimenēs ir mazliet lielāka nekā krievu ģimenēs… Mēs taču veidojam integrētu sabiedrību, un proporcijai vajadzētu iet uz otru pusi. Bet realitātē notiek otrādi. Brīvā tirgus situācijā vienmēr spēcīgākajai, lielākajai kopienai vai valodai ar lielāku ekonomisko vērtību ir papildu priekšrocības. Latviešiem nav pieredzes integrēt citus. Kopš boļševiku laikiem latviešiem diemžēl ir izveidojusies pieredze integrēties pašiem. Savukārt krieviem nav vismazākās pieredzes integrēties, bet ir pieredze integrēt citus. Līdz ar to integrācijas tendences aiziet pretējā virzienā valsts nospraustajai politikai.

CITI ŠOBRĪD LASA

Zinot, ka iedzīvotāju blīvums Latvijā ir četras reizes mazāks nekā vidēji Eiropā, ir skaidrs, ka tukša vieta jau šeit nepaliks. Imigrantu bērniem ir jādod iespēja izglītoties tikai un vienīgi valsts valodā. Tāpēc es ļoti pozitīvi raugos uz Satversmes preambulu, jo tur tiks nosauktas Latvijas valsts pamatvērtības.

Kā ieviest valsts valodu mazākumtautību izglītības sistēmā? Jāsāk ar bērnudārziem. To nedrīkst izdarīt vienā rāvienā, nesakārtojot sistēmu kopumā. Vajadzētu sākt ar tiesību aktiem Ministru kabineta noteikumu līmenī. Ir pilnīgi skaidrs, ka mazākumtautību bērniem latviešu valodu spēs iemācīt tikai tādi audzinātāji, kas valsts valodā runās bez vismazākā akcenta. Pakāpeniski palielinot komunikāciju latviešu valodā, krievvalodīgajiem bērniem ir jābūt iespējai zināmu laika daļu savstarpēji sazināties arī savā dzimtajā valodā. Esmu pret metodi, kad bērnu uzreiz iegremdē svešvalodas vidē – sak, ķepurojies, kā gribi, pēc kāda laika viss būs kārtībā.

Pašvaldību bērnudārzos mēs varētu apmācību sakārtot pāris gadu laikā, ja sāktu pie tā nopietni un konsekventi strādāt. Tad no 2015. vai 2016. gada pašvaldību skolu pirmajās klasēs jau varētu sākt pilnībā pāriet uz mācībām valsts valodā. Izglītībā ir svarīgi, lai pārmaiņas notiktu pakāpeniski, mērķtiecīgi un kvalitatīvi. Pēc gadiem 10 – 15 mēs ar pārliecību varētu teikt, ka visas Latvijas skolas audzina valsts patriotus.