Latvijā
Izglītība

Skolas prasa skolotāju palīgus, bet skolotāji turpinās mācīt eksāmeniem, ne dzīvei 16


Jeruzalemes Ebreju universitātes profesors, filozofijas doktors Zvi Bekermans konferencē “Skola, kādu to vēlamies”.
Jeruzalemes Ebreju universitātes profesors, filozofijas doktors Zvi Bekermans konferencē “Skola, kādu to vēlamies”.
Foto – Ieva Leiniša/LETA

Par gaidāmajām izglītības reformām mazākumtautību skolu pedagogi lielākoties uzdod tos pašus jautājumus, ko latviešu skolu skolotāji. To secinājusi Neatkarīgās izglītības biedrība, kas ar Britu padomes atbalstu īstenojusi projektu “Skola – kādu to vēlamies”. Tās ietvaros rīkotas diskusijas par skolu nākotni deviņās mazākumtautību skolās visā Latvijā, kurās piedalījās 310 pedagogi. Projekta rezultāti pagājšnedēļ tika apspriesti Saeimā rīkotā konferencē.

 

Vairs nav vienīgais patiesības nesējs

Pārmaiņu priekšā mazākumtautību skolu pedagogus tāpat kā viņu kolēģus latviešu skolās pirmkārt satrauc, vai skolotāji spēs izpildīt jaunā izglītības satura prasības, vai pedagogi saņems nepieciešamo atbalstu. Skolotājiem rūp, vai skolu aprīkojums tiks modernizēts, lai atbilstu jaunajām prasībām, vai būs iespējams ieviest inovatīvas metodes klasēs, kur ir liels skolēnu skaits.

Rīgas 40. vidusskolas direktore Jeļena Vediščeva un Daugavpils 9. vidusskolas direktors Arturs Fedotovs uzsvēra: svarīgi, lai klasēs būtu pedagogu palīgi, jo skolotājiem vieniem pašiem būs grūti realizēt reformas. Rīgas Klasiskās ģimnāzijas direktors Romāns Alijevs pauda bažas, ka arī pēc reformas mācību saturs varētu būt pārāk pārblīvēts un skolotāji tomēr turpinās mācīt eksāmenam, nevis dzīvei. Tāpat skolotāji diskusijās atzinuši, ka vēlas lai “no augšas” mazāk tiek kontrolēts pedagoģiskais process, jo svarīgs ir izglītošanās rezultāts.

Mazākumtautību skolu skolotāji piekrīt, lai modernizētu izglītības sistēmu, jāpārceļ akcents no skolotāja darba uz skolēna paša darbu. Dažkārt stundas jau tagad vada ne tikai skolotāji, bet arī paši skolēni, absolventi, vecāki. Tāpat pamazām mainās emocionālā vide klasē. Tiek uzklausīti dažādi viedokļi – skolotājs vairs nav vienīgais patiesības nesējs.

 

Kā Latvijas valsts vēstnieki

Arī mazākumtautību skolu skolotājiem ļoti rūp profesijas prestižs. Pedagogi uzskata: viņiem jābūt profesionāļiem, jāienes klasē cilvēciskums, turklāt skolēnu priekšā jāizturas kā Latvijas valsts vēstniekiem.

Mazākumtautību skolotāji diskusiju laikā arī lūguši neakcentēt cittautiešu vēsturiskās, domāšanas un citas atšķirības. Viņuprāt, mūsdienu bērni ir gatavi mācību procesā lietot vairākas valodas. Tajā pašā laikā bijis vērojams, ka mazākumtautību skolotāji jo sevišķi bažījas par to, kā strādās, kad vienlaikus tiks ieviests jaunais saturs un palielināta latviešu valodas loma mācību procesā. Skolotājiem būs jāpaaugstina profesionālā kvalifikācija ne tikai lai apgūtu jaunās metodes, bet arī lai pilnvērtīgi varētu mācīt latviešu valodā. Tāpēc šo skolu skolotājus jo sevišķi uztrauc, kad notiks apmācība, kad saņems jaunajam saturam piemērotus mācību līdzekļus.

Daži klausītāji konferences beigās centās uzsākt strīdu par plānoto skolu latviskošanu, kā arī vaicāja, kāpēc skolās aprobē tikai jauno izglītības saturu, nevis mācību valodas reformu. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Aldis Adamovičs norādīja: pat tiem Saeimas deputātiem, kuri komisijas sēdē iebilst pret reformu, pašu bērni mācās latviešu skolās. Kāpēc tad nedot iespēju visiem bērniem mācīties galvenokārt latviski?

 

Arī Izraēlā – segregēta izglītība

Saistītie raksti

Plašāku skatu uz bilingvālās izglītības problēmām sniedza Jeruzalemes Ebreju universitātes profesors, filozofijas doktors Zvi Bekermans, kurš pēta bilingvālās skolas Izraēlā. Izraēlā saspīlēto savstarpējo attiecību dēļ ebreji iet ebreju skolās, bet palestīniešiem ir savas skolas. Pirmie mācās ivritā, bet otrie – arābu valodā. Kaut ebrejam nav liegts iet uz palestīniešu skolu un otrādi, parasti tomēr katra etniskā un reliģiskā grupa izvēlas savas skolas. Tomēr valstī ir sešas skolas, kurās mācās gan palestīniešu, gan arī ebreju bērni. Mācības notiek ivritā un arābu valodā, līdz ar to visiem skolēniem būtu jāapgūst tās abas. Taču palestīniešu bērni ātrāk un labāk apgūst ivritu, bet ebreji arābu valodu mācoties nelabprāt. Ja skolotājs runā arābu valodā, ebreji saucot, ka neko nesaprot. Palestīniešu bērni analoģiskās situācijās tā nedarot.

Palestīniešiem ekonomisku iemeslu dēļ ir interese mācīties ivritu, jo tā valstī ir vadošā valoda, bet ebrejiem tādas intereses par arābu valodu nav. Palestīnieši sūta bērnus bilingvālajās skolās, lai viņi iegūtu pēc iespējas labāku izglītību. Tomēr vecāki uztraucas, ka šāda skola apdraud viņu bērnu nacionālo identitāti. Arī ebreju vecāki norādījuši, ka abu grupu bērniem jāsaglabā sava identitāte. Bērnu etniskā izcelsme vai reliģiskā piederība skolā konfliktus nerada. Rotaļās viņi pat pieņem otras skolēnu grupas etnisko identitāti. Vecākās klasēs etniskā un reliģiskā atšķirība nostiprinās, tomēr konfliktu joprojām nav. Izrādās, ka skolotāji vairāk uzsver atšķirības nekā paši skolēni. Z. Bekermans uzskata: bilingvālisms skolās nav problēma, taču problēmas rodas, ja bilingvālismu politizē.

LA.lv