Mobilā versija
+0.3°C
Renāte, Modrīte, Mudrīte
Pirmdiena, 23. oktobris, 2017
14. jūnijs, 2017
Drukāt

Skolēnu domraksti Sibīrijas bērniem

Foto: LETAFoto: LETA

Pieminot vairāk nekā 15 tūkstošu cilvēku deportācijas 1941. gada 14. jūnijā, par šo traģisko notikumu Valsts prezidenta kanceleja rīko zinātnisku konferenci. Tās laikā valsts prezidents Raimonds Vējonis apbalvos skolēnus par labākajiem represiju atcerei veltītajiem domrakstiem, kurus izvērtēja un iesniedza žūrija. Tas ir fonda “Sibīrijas bērni” vadītājas Dzintras Gekas nopelns, ka notiek šāds konkurss. Skolēnu daudzos darbus lasīja un savu viedokli pauda Latvijas Universitātes profesore un prorektore humanitāro un izglītības zinātņu jomā Ina Druviete, aktieris Kaspars Pūce, kurš dzimis Sibīrijā un izdevis grāmatu par savām bērnības atmiņām, žurnālists Pauls Raudseps, laikrakstu “Brīvā Latvija” un Amerikas latviešu laikraksta “Laiks” galvenā redaktore Ligita Kovtuna un citi.

“LA” publicē trīs labākos domrakstus.

Eduards Stabiņš, 10 gadi

Manas vecvecmāmiņas stāsts.

Latvija ir maza valsts Baltijas jūras krastā. Maza valsts, kura nākamgad svinēs simts gadu dzimšanas dienu.

Šo simts gadu laikā ir daudz kas piedzīvots un izciests.

Viens no sāpīgākajiem notikumiem bija 1941. un 1949.gadā, kad daudzi cilvēki tika izsūtīti uz Sibīriju. Ģimenes ar maziem bērniem tika ieliktas vagonos un izsūtītas no Dzimtenes.

Tur Tālajā Sibīrijā, viņus gaidīja bads, ciešanas un ilgas pēc mājām.

Arī manā ģimenē izsūtīšana palikusi atmiņā, jo 1949.gadā no Skrīveriem tika izsūtīta man vecvecmāmiņa, kura ar savu ģimeni nonāca Sibīrijā Omskas apgabalā.

Mana vecvecmāmiņa man pastāstīja, ka viņas ģimenei ļoti paveicās, vairāk nekā citiem, jo Omskā dzīvojošie vietējie iedzīvotāji viņus uzņēma draudzīgi.

Vecvecmāmiņa Sibīrijā apprecējās ar vecvectēvu, kurš bija vietējais sibīrietis, tur tālajā Krievijā viņiem piedzima trīs meitas, un 1963.gadā viņi atgriezās Latvijā.

Manai omītei bija tikai 8 gadi, kad viņi atbrauca uz Latviju. Atgiešanās bija laime, bet bads un nabadzība valdīja arī te. Tomēr šķita, ka Latvijā katrs akmentiņš palīdzēja izdzīvot.

Ir pagājuši jau daudzi gadi, un šogad vasarā mana omīte dosies uz Sibīriju, lai apmeklētu savu dzimšanas vietu. Man šķiet tā dīvaini, ka vecmāmiņa saka – mana Dzimtene ir Sibīrija…

Bet tā jau arī ir. Bērni, kas tur dzimuši, slikto neatceros.

Mana vecvecmāmiņa nu jau ir pavisam sirma, maz ko var pastāstīt, dzīves nogurums ir ņēmis savu, tomēr pa telefonu stāsta un atceras.

Kad vecvecmammas ģimene ieradās Omskas apgabalā, vairākas ģimenes salika dzīvot kopā lielā šķūnī. Tikai pēc 2 nedēļām babas Tatjanas ģimenei ierādīja mazu pirtiņu, bet nu varēja dzīvot atsevišķi.

Kolhoza priekšsēdētājs trāpījies diezgan lādzīgs cilvēks un uzreiz vecvecmammas tētim ierādījis sarga darbu, bet vecvecmammai bija jāstrādā par piena kannu vedēju. Aizjūgts gan bija nevis zirgs, bet bullis.

Sibīriešiem tika stāstīts, ka no Latvijas tiks ievesti ragaini, nemazgājušies un briesmīgi cilvēki. Tomēr, kad turienes cilvēki ieraudzījuši, ka latvieši ir kārtīga, strādīga tauta – palīdzējuši, kā nu kurš varējis, lai pirmo laiku varētu izdzīvot. Ar kartupeļiem, dārzeņiem, pat speķis nests. Kolhoza priekšnieks redzot, cik strādīgi un godīgi cilvēki – latvieši – atļāvis no fermas vakarā paņemt litru piena.

Man palicis atmiņā kāds atgadījums, ko vecvecmamma Tatjana atcerējās par „Jevsjuku” (sādžas nosaukums) balli, jo nav jau bijis iespēju sapucēties. Tad galdautam pa vidu izgriezusi caurumu, iekāpusi kā svārkos, vidukli apsējusi un devusies ballēties.

Vēl man patika, kad vecvecmāmiņa stāstīja, kā vienreiz, kad braukusi ar pilnām piena kannām no darba, bullis esot izjūdzies. Ilgi nācies gaidīt palīdzību.

Mana vecmāmiņa Valentīna piedzima 1955.gadā. Es ar interesi klausos savas vecmāmiņas stāstos par Sibīriju.

Viņa gan tai laikā bija vēl tikai bērns, tomēr spilgti palicis atmiņā brāziens no tēva par cukura maisu.

Cukurs bijis retums, tādēļ tēvs cukura maisu piesējis pie griestiem šķūnītī, lai meitas nelien klāt. Mazās māšeles līdušas viena uz otras, izdūrušas caurumu maisā, un viss cukurs izbiris zemē, taču ar zemi un skaidām arī esot šķitis labs.

Šādu mazu atmiņu ir daudz. Mani tās saista, jo reizēm šķiet, ka esmu “iemests” citā laikā, citā īstenībā. Cenšos iztēloties to, ko redzējusi vecmāmiņa manā vecumā tur, Krievijā. Ziemas tur bijušas bargas un spēcīgas. Māju tuvumā augusi skaista bērzu birztaliņa, kuras tuvumā esot bijis liels dīķis ar daudzām, daudzām pīlēm.

Tomēr omīte saka arī to, ka tad, kad viņai piešķirts Latvijas represēto statuss, viņa smīnējusi, jo nejutās taču ne izsūtīta, ne cietusi, bet vienu gan apgalvo, ka viņas Dzimtene ir tur… Omskā:Jevsuki, Isiļkovļas rajons Omskas apgabals.

Manas ģimenes stāsts ir viens no pozitīvajiem, taču daudziem Sibīrijas stāsts ir asaru pilns.
Latvijas simtgadē gribas novēlēt, lai nekas tāds nav jāpiedzīvo mums nemūžam.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+