Mobilā versija
+3.5°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
3. decembris, 2012
Drukāt

Skolēnus radina pie patstāvības

Foto - Līksma BebreFoto - Līksma Bebre

Gribustu dzimta Lielvārdē ir īpaša padarīto darbu dēļ. Lielvārdieši vēl arvien atceras Lielvārdes vidusskolas direktoru Staņislavu Gribustu, kurš devis lielu ieguldījumu skolas un Lielvārdes izaug­smei.

 

Goda lielvārdieši ir abi dēli, skolotāji, izdevniecības “Lielvārds” dibinātāji un īpašnieki Andris un Aivars. Bet visupirms šo goda titulu saņēma viņu mamma, bioloģijas skolotāja, pedagoģijas maģistre un mācību grāmatu autore Regīna Gribuste. Viņa apbalvota arī ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi un citiem apbalvojumiem. Izcila personība Latvijas izglītībā – tā R. Gribusti raksturo Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolas direktors Aigars Kruvesis.

Bet viņa pati gan tā nedomā un stāsta, ka pēdējā laikā pat lāgā neiziet no mājas. Nupat pabeigts kārtējais darbs pie mācību literatūras, un Gribustes kundze piebilst: “Pietiek.”

“Te ir tik laba aura – dzīvot un dzīvot,” viņa teic par māju Daugavas krastā, kur dzīvo ar bērniem un mazbērniem. Tagad, kad pāri astoņdesmit, gribas padzīvot sev un pievērst vērību lietām, kas agrāk atliktas, – sakārtot atmiņas, pabeigt grāmatas.

Ar vīru Staņislavu bijuši klasesbiedri, vēlāk kopā studējuši, tad strādājuši vienās un tajās pašās skolās. Par direktoru Staņislavs strādājis Taurkalnes, Birzgales skolā, bet visilgāk Lielvārdes vidusskolā. Taču “man stundas, lauciņi, dabas takas, semināri, konferences un metodiskās nodarbības… Piedevām Lielvārde bija izcilā putnu pētnieka un rakstnieka Kārļa Griguļa dzīvesvieta, un kur vēl labāku iemeslu, lai ar ornitoloģiju iepazīstinātu jaunos lielvārdiešus!” R. Gribustei īpaši paticis kopā ar skolēniem izstrādāt pētniecības darbus. “Tika pētīti ķērpji, piepes, upītes, gliemji. veidotas mācību takas. Iesaistījāmies starptautiskos projektos.” Viņa cieši sadarbojusies ar universitāšu biologiem, metodiķiem un recenzējusi arī viņu pētījumus, taču atzīst, ka tikai zinātnisku darbu darīt diez vai gribētu. “Man to jaunības dzirksti vajag klāt, to bērnu pievilcību, to kustību,” skolotāja pamato, kāpēc būtu grūti iztikt bez skolēniem.

Deviņdesmitajos gados R. Gribuste kādā konferencē Lietuvā pamanījusi, cik veiksmīgi kaimiņi skolās strādā ar darba burtnīcām.

Toreiz tas bijis sākums, kā skolēnus radināt patstāvīgam darbam. Tā tapušas pirmās darba burtnīcas, vēlāk arī bioloģijas mācību grāmatas, darba lapas un skolotāju grāmatas. “Atradās veids, kā likt lietā visu mūžu mapēs krātos mācību materiālus. Man paveicies arī ar autorēm Eriku Nagli un Daigu Branti un redaktori Guntu Ansoni,” teic R. Gribuste.

Pēc lasītāju aptaujas (“Pirmā lieta valsts svētkos”, 8.11.2012.), kur bija pieminēta R. Gribuste un viņas klase, vairākas dienas zvanījuši kādreizējie skolasbiedri. Tātad “Latvijas Avīzi” cilvēki lasot rūpīgi. Viņa pati izlasa visus V. Sprūdes rakstus, visus aprakstus par prasmīgiem saimniekiem un stiprām dzimtām, visu par ekonomiku un izglītību. “Arī par sportu interesējos, jo esmu taču ome – no sešiem mazbērniem pieci ir puiši un jaunākais aizrāvies ar florbolu. No pirmās dienas avīze ir noderējusi darbā, un laiku pa laikam esmu saglabājusi arī publikācijas gan no “Lauku Avīzes” un “Latvijas Avīzes”, gan no “Mājas Viesa” un ”Praktiskā Latvieša”,” saka R. Gribuste.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+