Skolēnus visvairāk saista XX gadsimta vēsture 0
Latvijas skolēnu interese par vēsturi ir krietni lielāka nekā daudzkur citur Eiropā. Vismaz tā var spriest, raugoties, cik skolēnu pētniecisko darbu par vēsturiskām tēmām tiek iesniegts starptautiskam vēstures konkursam dažādās valstīs.
Latvijā šo starptautisko konkursu rīko Vēstures skolotāju biedrība ar nosaukumu “Vēsture ap mums” – mazākais iesniegto darbu skaits bijis 102, kamēr lielākais – 250. Līdzīga situācija ir kaimiņvalstī Igaunijā. Krietni lielākajā Spānijā pērn konkursam iesniegti vien 32 pētnieciskie darbi, bet Zviedrijā aptuveni 100 dalībnieki sagatavoja 70 darbus.
Ļoti aktīvi pēdējos gados toties ir Norvēģijas skolēni – vēl gadu tūkstoša sākumā darbus konkursam iesniedza mazāk nekā 100 jauno vēstures entuziastu, bet pagājušajā gadā 672 dalībnieki – 669 darbus. Savukārt lielajā Krievijā skolēni konkursam pēdējos desmit gados iesnieguši 1500 līdz 3842 pētnieciskos darbus. Tikmēr samērā nelielajā Velsā konkursā ik gadu piedalās vairāk nekā 2000 jauniešu.
Valstu pieredze vēstures konkursu rīkošanā ir dažāda – dažviet tos tāpat kā Latvijā organizē vēstures skolotāji, citur Izglītības un zinātnes ministrija, vēl citviet – nevalstiskās organizācijas. Tā, piemēram, Krievijā konkursu organizē vēsturiski izglītojošā organizācija “Memoriāls”. Konkursa rīkotājus apvieno organizācija “Eustory – jauno eiropiešu vēstures tīkls”. Marta nogalē konkursa rīkotāji no dažādām valstīm satikās Rīgā. Es izmantoju šo izdevību, lai satiktu vēstures skolotājus, kuri pastāstīja, kā vēsture tiek mācīta viņu valstīs.
Igaunijā – līdzīgi kā Latvijā
Skolotāja no Viru Tīu Ojala pastāstīja, ka Igaunijā tāpat kā Latvijā vēsture sadalīta divos mācību priekšmetos – Igaunijas vēsturē un pasaules vēsturē. Arī kopumā apguves sistēma līdzīga: 5. klasē bērni uzzina, kas vispār ir vēsture, kāpēc tā jāzina, bet no 6. līdz 9. klasei apgūst cilvēces vēsturi no antīkajiem laikiem līdz mūsdienām.
T. Ojala novērojusi, ka skolēni par vēsturi interesējas mazāk nekā par sociālajām zinātnēm, kurās vairāk ir runa par šodienu. Arī vēstures stundās lielāka interese ir nevis par senu pagātni, bet par mūsdienām tuvo 20. gadsimtu.
Organizējot pētniecisko konkursu vēsturē, T. Ojala novērojusi, ka maz darbu iesniedz Tallinas skolēni, bet daudz aktīvāki ir lauku un mazpilsētu jaunieši. Paša konkursa norisi Igaunijā finansē Izglītības un zinātnes ministrija, bet valsts prezidents līdzīgi kā Latvijā ir tā patrons.
Skolotāja atzina, ka arī Igaunijā ik pa laikam rodas bažas par to, kā vēsture tiek mācīta krievu skolās – vai tur nemāca citu “patiesību”, piemēram, par Igaunijas neatkarības zaudēšanu –, tomēr vismaz pagaidām nekādas inspekcijas, lai noskaidrotu patieso situāciju, krievu skolās nav veiktas. “Patiesībā diezgan grūti no malas ietekmēt, kā skolās tiek mācīta vēsture. Ļoti daudz kas atkarīgs no skolotāja un viņa nostājas,” sacīja T. Ojala.
Politiķiem gan šobrīd arī nav daudz laika domāt un runāt par vēstures apguvi. Igaunijā nesen sākta līdzīga reforma kā Latvijā 2006. gadā, un krievu skolu skolēniem tagad lielākā daļa mācību priekšmetu jāapgūst igauniski. Par to tad arī ir visasākās diskusijas.
Šveicē – liela brīvība
Ģimnāzijas skolotāja Kristāne Derrere no Cīrihes pastāstīja – tā kā Šveice ir federāla valsts, vēstures apguves sistēma dažādos kantonos ir atšķirīga. Taču lielākoties par to, kā mācīt vēsturi – vai pievērst lielāku uzmanību valsts vai pasaules, vai Eiropas vēsturei, vai mācīt valsts un pasaules vēsturi vienā mācību priekšmetā vai atsevišķi –, lemj pats skolotājs. Biežāk gan vēsturi apgūst integrēti un visvairāk mācību laika velta Eiropas vēsturei. Otrā pēc svarīguma ir pasaules vēsture un tikai tad seko Šveices vēsture, kam atvēl samērā mazu daļu vēstures stundu. Svarīgi, lai pašu valsts vēsture iegultos Eiropas kopīgās vēstures mozaīkā, sprieda K. Derrere. Savulaik skolās vispār nav izcelta Šveices vēsture – runāts tikai par Eiropas un pasaules vēsturi kopumā. Patlaban skolās vēsturi māca no 7. klases divas stundas nedēļā, bet sākumskolā dažādi vēstures elementi integrēti citos mācību priekšmetos – piemēram, bioloģijā var uzzināt par pirmcilvēkiem.
Šveicē nav arī vienotas mācību grāmatas, ko vēstures stundās izmantotu visā valstī, taču parasti vienā skolā visi vēstures skolotāji gan cenšas izmantot vienu un to pašu grāmatu. Tomēr ir arī gadījumi, kad vienoties neizdodas. Turklāt kantonos, kur runā itāliski, skolotāji mēdz izmantot kaimiņvalstī izdotās grāmatas.
Tā gan netiek uzskatīta par labu praksi, jo šajās grāmatās liels uzsvars ir tieši uz Itālijas vēsturi. Turklāt arī vēstures fakti no Itālijas ievestajās mācību grāmatās nereti ir interpretēti citādi nekā Šveicē izdotajās mācību grāmatās.
Bieži vien skolotāji stundās vispār neizmanto vēstures mācību grāmatas, bet strādā ar pašu gatavotiem mācību materiāliem.
Kamēr Latvijā politiķi samērā daudz diskutē par vēsturi un vēstures mācīšanu, pat panākot Latvijas un pasaules vēstures iekļaušanu atsevišķos mācību priekšmetos, Šveicē politiķi par vēsturi nediskutē. K. Derrere to uzskata par problēmu, jo tādējādi tiek it kā pazemināts šā mācību priekšmeta nozīmīgums. Līdz ar to arī jauniešiem nerodas pietiekama interese par vēsturi – eksaktās un tehnoloģiju zinātnes viņiem šķiet svarīgākas un saistošākas.
Zviedrijā izpērk vēstures grāmatas
Universitātes pasniedzēja Zenita Johansone no Zviedrijas stāsta, ka viņas valstī arī uzsvars vēstures stundās tiek likts uz Eiropas un pasaules vēsturi, taču arī Zviedrijas vēsture ir gana svarīga. Skolotājam ļauts diezgan brīvi izvēlēties, cik daudz laika katrai tēmai veltīt. Vēstures stundu skaits atkarībā no skolas un klases ir dažāds.
Iepriekšējais valsts premjerministrs Jorans Pēršons šķitis ļoti ieinteresēts skolēnu vēstures zināšanu uzlabošanā un daudz par to runājis, tad ieviests arī vairāk vēstures stundu, taču šobrīd politiķu interese par vēstures apguves jautājumiem atslābusi, novērojusi skolotāja.
Tomēr sabiedrībā un arī jauniešu vidū, viņasprāt, ir diezgan liela interese par vēsturi. To apliecinot kaut vai tas, ka vēsturiskas grāmatas aizvien ir visvairāk pirkto izdevumu sarakstā, jo sevišķi tās, kurās atainota karaļnama vai militārā vēsture.
Integrēti vienā mācību priekšmetā pasaules un valsts vēsturi māca arī Čehijā, stāstīja skolotājs Toms Rets. Viņaprāt, vēstures stundu saturs būtu jāmaina, vairāk laika atvēlot jaunāko laiku vēsturei un mazāk stāstot par senākiem laikiem. “Jaunajai paaudzei vērtīgāk būtu paskatīties plašāk uz pēdējiem 50 gadiem Čehijas vēsturē, lai secinātu, kādas kļūdas pieļautas, un censtos tās neatkārtot,” teica T. Rets.
Čehijā vēsturi mācās divas stundas nedēļā, taču vecākajās klasēs, ja skolēns vēlas, viņš var mācīties vēsturi padziļināti – četras stundas nedēļā. Padziļinātās stundas notiek semināru veidā, apskatot dažādas, pārsvarā jaunāko laiku, vēstures tēmas. T. Rets sprieda, ka politiķiem nav būtiskas intereses par to, kā skolā tiek mācīta vēsture. Iespējams, tāpēc, ka skolās tiek mācīti fakti, interpretāciju atstājot pašu jauniešu ziņā.
Lai domā paši!
Zinot, kāda ir Krievijas oficiālās varas attieksme pret vēsturi, kurā tiek propagandēta tikai varenība un panākumi, bet noklusētas kļūdas, organizācijas “Memoriāls” pārstāvim Dmitrijam Kokorinam vaicāju, vai krievu jauniešu konkursam iesniegtajos darbos ieskanas arī kādas kritiskas notis par Krievijas pagātni. “Organizējot konkursu, mums nav tik būtiski, vai jaunieši savos darbos atbalsta Krievijas oficiālo nostāju vai “Memoriāla” viedokli,” izvairīgi atbildēja D. Kokorins.
“Mums ir svarīgi, lai skolēni pēta dokumentus, tiekas ar laikmeta lieciniekiem, uzklausa viņu atmiņas un tad paši izdara secinājumus. Kad skolēns ir veicis tādu pētījumu, viņa skatījums uz vēsturi katrā ziņā jau ir plašāks nekā oficiālā “bilde”.” Viņš arī uzvēra, ka Krievijā ir ne tikai oficiālie vēsturnieki, bet arī tie, kuri dziļi un nopietni pēta, piemēram, staļinisma noziegumus.
D. Kokorins vērtēja, ka Krievijā konkurss ir diezgan populārs un pamazām attīstās. Ir skolotāji, kuri aktīvi darbojas, aicinot skolēnus piedalīties, palīdzot viņiem izraudzīties tēmu un atlasīt materiālus izpētei, taču valstiska atbalsta gan konkursam neesot, arī prese par to neraksta. Konkursa galvenais temats ik gadus ir viens – “Cilvēks Krievijas vēsturē 20. gadsimtā”, bet tam ir vairākas apakštēmas. Piemēram, šogad skolēni rakstīs par savas ģimenes vēsturi, par uzvaras cenu, par cilvēku un varu.
Fakti Latvijā starptautiskā skolēnu konkursa pētnieciskie darbi jāiesniedz līdz 15. aprīlim. Šogad tā temats ir “Mācīšanās, izglītība un skolas Latvijā”; plašāka informācija rodama Vēstures skolotāju biedrības mājaslapā “www.vsb.lv”. Ik gadu konkursa uzvarētājs vecāko klašu grupā, pateicoties Kerbera fonda atbalstam, dodas uz vēstures nometni Vācijā. Nākamgad fonds plāno pulcināt jauniešus no visas Eiropas – kopskaitā līdz 400 – uz vasaras nometni Berlīnē, lai pieminētu simt gadus kopš Pirmā pasaules kara sākuma. |
