Skolotāja darbs kļūst aizvien sarežģītāks 0
Mainās pasaule mums apkārt, un mainās arī bērni, kas šajā pasaulē aug. Izglītības sistēmai un pedagogiem jābūt gataviem tāpat mainīties, lai šiem bērniem sniegtu to, kas izglītošanās procesā viņiem vajadzīgs.
Par to, kādi ir bērni, kas dzimuši, sākot no 2006. gada, un drīzumā dosies uz skolu, spriež arī pedagoģijas speciālisti. Marta beigās notikušajā izglītības konferencē “Iespēju tilts” topošie pirmklasnieki pat tika nosaukti par “digitālā laikmeta bērniem”. Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas profesore Zenta Anspoka gan teic, ka akadēmiskā vidē pēdējos septiņos gados dzimušie bērni tā netiek saukti: “Tas ir vairāk sadzīvisks termins un bieži pat pārspīlēts. Taču neapšaubāmi ir vairākas vienotas pazīmes, kas raksturo šī laikmeta bērnu, kurš aug ap- stākļos, kurus mēs, pieaugušie, esam viņam radījuši.” Neapšaubāmi, salīdzinot ar iepriekšējām paaudzēm, notiek aizvien plašāka tehnoloģiju izmantošana, pastāv informācijas daudzveidība, arī dzīves ritms kļuvis steidzīgāks, un tas bieži vien rada virspusēju attieksmi pret daudzām lietām gan no pieaugušo, gan bērna puses.
Vairākos pētījumos uzsvērts, ka, izstrādājot mācību metodes šiem bērniem, vispirms jāņem vērā tas, ka mūsdienu bērni dzīvo vizuālās kultūras laikmetā.
“Visapkārt ir tik spilgtas reklāmas, tik spoži attēli un citi efekti. Arī bērnu rotaļlietas tiek ražotas pēc iespējas krāsainākas, pēc iespējas uzmanību piesaistošākas. Tas ietekmē arī bērnu uztveri, uzmanību,” skaidro Z. Anspoka. Tāpēc viņiem vispirms ir svarīgs attēls, jo tas spēj ieinteresēt arī par tekstu.
Arī tas ietekmē bērnu, ka mēs, pieaugušie, diezgan nevērīgi izturamies pret valodu un runu. Visapkārt svešādi nosaukumi, burtu salikumi, kuru jēga pat mums pašiem diez vai vienmēr skaidra. Dažkārt bērns nezina, kas ir veikals, bet zina, kas ir “IKI” un “Rimi”, taču nesaprot, ko šie burtu salikumi nozīmē. Mūsdienu bērniem veidojas pavisam cits vārdu krājums nekā iepriekšējām paaudzēm. Skumji, ka tas nav tik latvisks, cik varētu būt, un tas skolotājam uzliek papildu rūpes parādīt, ka valoda ir brīnišķīgs līdzeklis gan tās pasaules izzināšanai, kurā dzīvo pats bērns, gan tās, kas ietverta mūsu tautasdziesmās un pasakās.
“Turklāt mūsdienu bērnam apkārtējā vidē ir tik maz teksta. Daudz vairāk viņš redz dažādus svešus zīmolus un reklāmas. Arī bērna vecāki un vecvecāki, kuri joprojām strādā, ir steidzīgi un maz ar bērniem runā. Tāpēc bērnam kļūst aizvien grūtāk uztvert pasauli caur tekstu, to izprast un izteikt savu viedokli,” teic Z. Anspoka. Bērna personības attīstības un lasīt vēlmes labā vērtīga ir vecu vecā ik vakara pasaciņas tradīcija. Tieši līdz skolas sākumam, tā sauktajā sensitīvajā vecumā, tā bērnam var daudz palīdzēt uztvert valodu un apkārtējo pasauli.
Tā sauktā analītiski sintētiskā pieeja lasītprasmes mācīšanā topošajiem pirmklasniekiem arī vairs nav izmantojama. Mūsdienu bērniem jāmācās lasīt, nevis liekot burtu pie burta, zilbi pie zilbes, nonākot pie vārda, bet gan uzreiz kontekstā ieraugot gan vārdu, gan teikumu, kurā vārds ir lietots.
Aizvien noderīgākas kļūst interaktīvās tāfeles, digitālie mācību materiāli, kuros iespējams tekstu redzēt dažādās plaknēs, redzēt to sasaistē ar attēlu, tostarp kustīgu. Būtu arī jāsamazina bērniem doto mācību uzdevumu apjoms. Savukārt stundās labāk ar vienu tekstu strādāt ilgāk, lai bērnam būtu laiks visā iedziļināties.
Turklāt skolotājam jāatceras, ka klase nav vienīgā vieta, kur bērns var mācīties. Mācību uzdevumus var veikt arī dabā. Taču – tā nedrīkst būt pavirša pastaiga, bet iepriekš plānots un skolotāja vadīts interesants pētniecības process.
Psiholoģijas un pedagoģijas zinātnieki uzskata, ka nākamie pirmklasnieki sekmīgāk spēs mācīties tad, ja mācību procesā viņiem būs iespēja iejusties dažādās lomās un pašiem pārbaudīt izvirzītās hipotēzes. Viņi labāk apgūs mācību saturu, ja to “iemācīs” viens otram, strādājot grupās vai pāros. Bērnam ir svarīgi daudz vingrināties un atkārtot vienu un to pašu, jo tas dod psiholoģisku komfortu.
Svarīgi, lai skolotājs izvirza precīzas prasības un noteikumus un pieradina katru skolēnu arī tās izpildīt, jo uzmanības noturīgums, gribasspēks nerodas pats no sevis. Jo sevišķi svarīgi bērniem arī iemācīt mācīties: atrast un iegaumēt jaunu informāciju, to izmantot.
Dzirdēts gan – augstskolas nebūt nemāca pedagoģijas studentus, kā skolās strādāt ar jaunām metodēm. Z. Anspoka gan apgalvo, ka RPIVA studentiem māca strādāt gan ar interaktīvajām tāfelēm, gan digitāliem mācību materiāliem. Cik nu kurš šīs prasmes izmantos darbā, tas atkarīgs no katra jaunā skolotāja paša sirdsapziņas.
Z. Anspoka atzīst, ka skolotāja darbs kļūst aizvien sarežģītāks. Piemēram, lai skološanās būtu sekmīga, ļoti svarīgi noteikt, kāds ir bērna attīstības un spēju līmenis. Kādreiz skolēni dalīti vien trīs līmeņos – izcilie, vidējie un vājie. Nu līmeņu ir daudz vairāk. Turklāt jāņem vērā, ka bērns, kurš neveiksmīgāks vienā jomā, citā var būt izcils.
Viedokļi
Vai ap 2006. gadu dzimušie un jaunāki mazuļi būtiski atšķiras no iepriekšējo paaudžu bērniem?
Iveta Kiope, Rīgas pirmsskolas iestādes “Dzērvenīte” pedagoģe: “Līdz 2006. gadam dzimušie bērni bija bērnišķīgāki, bet pēc šā gada dzimušie ir it kā pieaugušāki un arī apķērīgāki, ļoti labi māk formulēt un paust savu viedokli. Taču – teorētiskās lietas viņi uztver ātrāk, bet ar praktiskiem darbiņiem veicas grūtāk. Agrāk gandrīz visi sešgadnieki jau mācēja aukliņas aizsiet, bet tagad daudziem tas neizdodas. Tehnoloģijas gan viņi apgūst ārkārtīgi ātri. Tiek pie vecāku, kā arī brāļu un māsu planšetdatoriem un lieliski māk ar tiem apieties. Tāpēc jau ir pirmsskola un skola, lai šīs prasmes līdzsvarotu.”
Ļoļa Svetoka, Dobeles pirmsskolas iestādes “Jāņtārpiņš” vadītāja: “Nedomāju, ka pēdējos gados bērnudārzā nonākušie bērni būtiski atšķirtos. Taču bērniem biežāk parādās problēma noturēt uzmanību, agrāk mazie bija pacietīgāki. Novēroju arī, ka bērni kļuvuši atraisītāki.”
Dzintra Baumane, Dobeles pirmsskolas iestādes “Jāņtārpiņš” metodiķe: “Datorus, protams, bērni tagad labi pārzina, bet vārdu krājums kļuvis sliktāks. Lielāka kļuvusi arī visatļautība, līdz ar to lielākas problēmas ar disciplīnu.”
