Mazākajā Latvijas pamatskolā – 17 skolēni un 10 skolotāji 20
Dunavas pamatskolā, kas uzcelta 1988. gadā 260 skolēniem, šoruden mācības sāka 17 skolēni un 10 skolotāji. Šobrīd tā ir mazākā pamatskola valstī. Tā kā pēdējos gados ne viena vien Latvijas skola, kur bērnu skaits bijis lielāks nekā Dunavā, jau slēgta, māc bažas, vai tikai dunaviešu izglītības iestāde nav kārtējā pretendente uz durvju aizciršanu nākamgad.
Dzestrā oktobra rītā skolas mazais busiņš bērnus ar smagajām mugursomām plecos pie Dunavas skolas izlaiž divas reizes – no pirmā maršruta jau plkst. 8.10, no otrā – plkst. 8.30. Ko viņi sadarīs līdz deviņiem, kad zvans aicinās uz pirmo mācību stundu? Un kas tajos pilnajos tīkliņos, ko daži nes? Izrādās, eksponāti dārzeņu izstādei, tie pirms stundām kaut kur jānovieto. Citi vai nu dodas uz pagasta bibliotēku, vai arī izvelk savus mobilos tālruņus. Bet daži sportiski iesildās, aizskrien līdz koka nojumei – lapenei, kas, kā vēlāk uzzinu, iekārtota projekta “Mana zeme. Mana dzīve. Mans mantojums” ietvaros. Īsi pirms deviņiem ierodas “kājnieki” – tie, kuri dzīvo pagasta centrā un kuriem jāmēro vien piecdesmit, augstākais, daži simti metru.
“Nē, nē, mūsu skola tukša nestāv,” uzreiz nosaka pirmā satiktā skolotāja Astra Liopa, tad stāsta: “Jā, tas skaitlis 17 jau aplidojis visu Latviju. Taču mēs rokas nenolaižam. Agrāk pagasta bibliotēka atradās kādā dzīvoklī, tagad tā pārcelta uz skolas ēku. Un arī kultūras nams tagad ir “mūsu”. Tā mēs Dunavā tikām pie sava daudzfunkcionālā centra. Reizēm pat grūti nodalīt, kas ir skolas pasākums, kas bibliotēkas vai kultūras nama pasākums, visi kopā darbojamies, ir ļoti interesanti. Rosāmies iniciatīvas “Pārmaiņu iespējas skolām” pasākumos, ar projektiem esam tikuši pie daudz kā, sākot ar “zaļo klasi” un beidzot ar tādām praktiskām mantām kā augļu žāvētājs, veļas mazgājamā mašīna, šujmašīna.”
Skolas lielākajā apvienotajā klasē, kurā mācās pirmo četru klašu bērni, kopskaitā septiņi, latviešu valodas skolotāja Guna Auzāne darbojas gandrīz vai ar žongliera veiklību. Te pievēršas vienam bērnam: “Cik tālu tiki, Ernest?”, te otram: “Izlasi līdz galam, pēc tam ieraksti burtnīcā, ko tu dari ziemas garajos vakaros.” Un tūliņ jau kādu nepacietīgāku pārtrauc: “Pagaidi, es tev uzdevu jautājumu, kas ir rumba.” Kādā brīdī uzrunā visus: “Atcerieties, pagājušajā gadā mums bija pērtiķu izstāde. Latviešiem ir lamu vārds “mērkaķis”. Bet mums tie mūsu pērtiķi palīdz, vai ne? Viņi gan priekšā neko nesaka, tomēr palīdz, un tas ir skaisti. Un skaistumam ir liels spēks. Kurš pateiks, kā tas izpaužas?”
Uz parastas tāfeles ar parastu krītu uzrakstīts “pana” un “panna”, lai redz atšķirību. Uzrakstīti teikumi, lai mācītos pieturzīmes un pareizrakstību.
“Jā, mums nav interaktīvās tāfeles, toties mūsu bērni būs ieguvēji tajā ziņā, ka iemācīsies rakstīt ar roku, iemācīsies rakstīt pareizi,” vēlāk skolotāja skaidro. “Bērniem mūsu apvienotajās klasēs jālasa daudz, jāraksta daudz un jārunā daudz. Matemātikas stundās viņi rēķina uz tāfeles un reizē skaļi stāsta, ko dara. Zinātkārākajiem un aktīvākajiem skolēniem apvienotās klases ir zināms ieguvums, jo stundas laikā brīžiem iespējams sekot līdzi tam, ko māca vecāko klašu audzēkņiem. Bet tiem, kuri ir klusāki un lēnāki, palīdz tas, ka skolotājs ar viņiem spēj strādāt vairāk – gan skaidrot, mudināt un rosināt, gan priekšā pateikt, atprasīt un novērtēt.”
