Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Svētdiena, 4. decembris, 2016
25. jūlijs, 2012
Drukāt

Skolotājs īstajā vietā

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

“Ne jau jaunības maksimālisms un vēlme pārveidot pasauli mani noveda skolā. Man vienkārši ļoti patīk tas, ko daru. Man dzīvē paveicies, jo varu darīt to, kas sagādā prieku,” atzīst Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas angļu valodas skolotājs Guntis Zenfs, kas Latvijas Izglītības fonda un “Latvijas Avīzes” rīkotajā konkursā “Jaunais skolotājs” ticis laureātu godā.


“Es laikam esmu bijis pareizajā laikā, pareizajā vietā, saticies ar pareizajiem cilvēkiem,” saka Guntis, kad vaicāju, kā viņš nonācis līdz skolotāja amatam. “Pats nedomāju, ka būšu skolotājs, līdz pat brīdim, kad pabeidzu angļu valodas skolotāju studiju programmas 2. kursu.”

 

Multenes nerāda

Guntis iestājās Latvijas Universitātes (LU) Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes angļu valodas studiju programmā, jo vidusskolā neko citu nebija kārtīgi mācījies kā vien angļu valodu. Taču mācījies pats sev, par skolotāja darbu nedomājot.

Vēlme kļūt par skolotāju radās, kad Guntis studentu apmaiņas programmas ietvaros mācījās Portugālē – tur sastapis izcilus pasniedzējus un sapratis, ka pats vēlas tāds būt.

 

“Ienāk auditorijā solīds kungs, it kā nekas sevišķs, taču viņš spēj noturēt studentu uzmanību divas stundas, “skalojot” viņiem smadzenes par Šekspīra darbiem. It kā skolotājs, bet neuzvedas kā stereotipisks pedagogs. Kad izlauzos pamācīties ārzemēs, sapratu, ka arī skolā strādāt ir baigi forši,” atceras Guntis.

 

“Tagad pats mēģinu noturēt skolēnu uzmanību – ne jau vienmēr, bet ceru, ka lielākoties sanāk. Ir brīži, kad skolēni sēž vaļā mutēm un brīnās, ko Zenfs tur dara. Kad ieeju klasē, šķiet, ka manī ienāk kāda īpaša enerģija, kāda papildu jauda. Es nežonglēju un nestāvu uz galvas, kaut kā citādi izdodas panākt, ka skolēni pat karstajā maijā un aprīlī centīgi mācās gramatiku. Vajadzētu savas stundas ierakstīt un paanalizēt, ko īsti es tur daru. Varbūt man izdodas tāpēc, ka pašam šis darbs nenormāli patīk un interesē.”

Arī pašam Guntim Baldones vidusskolā bijusi lieliska angļu valodas skolotāja, tāpat labu pasniedzēju netrūcis tepat, LU. Jaunais skolotājs gan arī atzīst – ne jau visus skolēnus izdodas aizraut ar angļu valodu. Dažiem nepatīk arī tas, ka stundās nav nekādu izklaižu. Dzirdēts, ka esot skolotāji, kas angļu valodas stundās ļauj skatīties multenes angliski. Guntis to nedara, jo “multenes var skatīties mājās”.

Tāpat viņš neslēpj, ka ne visi skolēni stundā uzvedas labi. Esot noteikts skolēnu tips, kas mēdz sagādāt problēmas skolotājiem. “Tāds skolēns, piemēram, ir septītajā klasē un tāda paša tipa skolēnu var sastapt arī citās klasēs. Ar to gribu teikt, ka vienmēr visi skolotāji sastapsies ar skolēniem, kuri negribēs kaut ko darīt un neklausīs. Tas ir tikai normāli,” spriež Guntis. “Taču domāju, ka manās stundās neklausības līmenis ir mazāks nekā vidēji. Kolēģi saka – mani klausot vairāk, tāpēc ka esmu vīrietis. Pats gan nekādas privilēģijas izglītības sistēmā sava dzimuma dēļ neesmu jutis.

 

Zinu, ka spēju būt ļoti sarkastisks. Varbūt tas noliek “pie vietas” skolēnus, kuri atnākuši uz skolu izklaidēties. Taču nekad neesmu pazemojis skolēnus un viņus kritizējis; kritizēju tikai viņu darbu.”

 

Guntis uzsver, ka nemāca skolēnus eksāmenam, bet dzīvei: “Kā viņi eksāmenu vai ieskaiti noliks, tā noliks – rezultātus iespaido ne tikai zināšanas, bet arī citi apstākļi. Gribu, lai skolēni vienmēr atceras, ka viņiem bija tāds skolotājs Zenfs, un to, ko esmu iemācījis.”

 

Daudz strādā, 
bet nepārstrādājas

Darba gaitas Guntis sāka, vēl būdams students, – sākumā bija angļu skolotājs Jūrmalas alternatīvajā skolā. Tieši Vācu ģimnāzijā Guntis nonāca, kad studijās bija jāiziet prakse darbā vidusskolā. Praktikants saprata, ka vēlētos strādāt tieši te, taču angļu valodas skolotāja vakances nebija. Neraugoties uz to, Guntis, praksei beidzoties, nodomājis: “Nākamajā mācību gadā es te strādāšu.” “Vienkārši jutu tādu pārliecību,” paskaidro Guntis. Un viņam tas tiešām arī izdevās, jo viena angļu valodas skolotāja nolēma doties strādāt citur un atbrīvotā vieta tika Guntim. Te viņš ticis arī pie audzināmās klases.

Guntis kopumā skolā strādā pusotru slodzi un katru dienu dodas vēl uz citiem darbiem – vada angļu valodas kursus pieaugušajiem un iesaistās arī dažādos citos projektos. Darba diena ilgst no pulksten astoņiem rītā līdz septiņiem vakarā. Taču Guntis nejūtas pārstrādājies. “Es saprotu skolotājus, kuri jūtas pārstrādājušies, jo skolā nostrādājuši jau 40 gadus un viņiem viss apnicis. Tajā pašā laikā – tas ir attieksmes jautājums. Cits pārstrādājas, arī neko nedarot.

 

Taču, ja cilvēks nemitīgi jūt, ka ir pārstrādājies, jāmaina darbs. Skolēni ļoti cieš, ja viņus māca pārstrādājušies skolotāji, kam viss apnicis. Es pats jūtu, ka šis darbs ir manējais, ka man tas neapniks pēc dažiem gadiem. Ja arī uz kādu brīdi aiziešu no skolas, atgriezīšos. Kāds varbūt teiks, ka tas jaunais skolotājs baigi gudri runā…”

 

Viņš apgalvo, ka viens pats varētu iztikt arī ar skolā nopelnīto, taču, tā kā nolēmis atbalstīt dzīvesbiedres studijas ārzemēs, jāstrādā vairāk. Piedāvājumu netrūkst: ja viens darbs beidzas, saņemti jau citi piedāvājumi. “Taču es nevarētu daudz strādāt tikai naudas dēļ, vajag, lai darbs patīk,” saka jaunais skolotājs.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+