Latvijā
Izglītība

Skolotājs rāda zobus, ja iedzīts stūrī. Saruna ar Lindu Danielu0


Linda Daniela
Linda Daniela
Foto: Karīna Miezāja

Saruna ar Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslu fakultātes profesori, pedagoģijas zinātņu institūta direktori Lindu Danielu, kura pētījusi gan skolēnu disciplīnas problēmas, gan tehnoloģiju pilnvērtīgu izmantošanu mācību procesā.

Savulaik rakstījāt promocijas darbu par mācību disciplīnas problēmām. Pagājuši desmit gadi. Vai izdevies novērot, kā pēc tam attīstījusies skolēnu disciplinēšana un vai kas mainījies gadu gaitā?

L. Daniela: – Pamazām skolas sakārto sistēmu, kā jāreaģē uz uzvedības pārkāpumiem. Problēmas noteikti ir, bet priecē, ka skolas, kuras savulaik piedalījās programmā “Atbalsts pozitīvai uzvedībai”, atzīst, ka beidzot tām ir instruments. Viena no jaunākajām pasaules atziņām attiecībā uz skolēnu disciplinēšanu ir, ka jāreaģē, pirms bērns pārkāpis uzvedības noteikumus.

Ja noteikumi tomēr pārkāpti, tad ir zināma seku kārtība, kā mēs rīkojamies. Problēma, kas ir diezgan izteikta un tradicionāli iegājusies, ir, ka faktiski mēs reaģējam uz bērnu tikai tad, ka viņš dara kaut ko ne tā. Kamēr viņš smuki mājās sēž un mācās, mēs varam darīt, ko gribam, bērnam uzmanība nav jāpievērš. Bērns saņem uzmanību tikai tad, kad negatīvi uzvedas.

Tā nu sanāk, ka paši ar savu rīcības modeli viņus trenējam saņemt pieaugušā uzmanību tikai pēc pārkāpuma. Skolotājs skolā arī bieži vien neiemāca bērnam, kā uzvesties, bet, kad bērns pārkāpj normas, tad gan skolotājs ir dusmīgs un sākas reakciju ķēde. Tāpēc programmā “Atbalsts pozitīvai uzvedībai” mācījām skolotājiem, ko darīt jau pirms normu pārkāpšanas. Jāpievērš bērniem uzmanība arī tad, kad viņi dara kaut ko saprātīgu, jēdzīgu.

Tāpēc tagad skolās bērniem liek arī pozitīvās piezīmes.

Jā, arī tas ir uzslavas veids. Taču pozitīvi reaģēt skolotājs var kaut vai tikai ar smaidu. Tāpēc man ir tāds joks, ko vienmēr saku studentiem, ka zobi vienmēr jātur kārtībā, lai var uzsmaidīt skolēniem. Dusmīguma skolās pietiek, jāliek klāt pozitīvais.

Vai ar pozitīvo varēs panākt, lai cieņa pret skolotājiem pieaug?

Necieņas izrādīšana noteikti nav atbalstāma un akceptējama. Tā nav atstājama bez ievērības, lai arī kas to būtu izraisījis. Jāatzīst gan, ka nereti necieņas izrādīšana ir tiešas sekas tam, ko mēs kā pieaugušie darām. Tas nāk kā pretreakcija. Var būt arī tā, ka bērns neuzticas pieaugušajiem kā tādiem un skolotājs vienkārši ir tas, uz kuru skolēns parāda visu savu iepriekšējo dzīves pieredzi.

Tāpēc nevar viennozīmīgi teikt, ka skolotājs pats izaicinājis un radījis šo necieņu. Ir pētījumi, kas uzrāda, ka bērni, kas mājās ļoti cieš no vecāku neuzmanības un nemīlestības, izaicina to pieaugušo, kurš ir jauks un labs. Tad skolotājs tiek nepārtraukti izaicināts ar mazākām un lielākām riebeklībām, jo bērnā jau iestrādājies mehānisms, kas grib pierādīt, ka visi pieaugušie tomēr ir neforši cilvēki. Arī skolotājs beigās var apvainoties, jo viņš cenšas būt jauks, bet joprojām tiek kaut kur sūtīts. Tā ka ne vienmēr ir tieša saikne starp skolotāja rīcību un pret viņu pausto necieņu.

Kāpēc ir tā, ka daļa skolotāju māk gan kārtību klasē ieviest, gan iemācīt, bet citi ar to galā tomēr netiek? Vai tas atkarīgs no skolotāja personības vai skolotāju apmācību sistēmas?

Tur ir vairākas lietas. Protams, ir personības, kam vienkārši viss izdodas un nav pat saprotams, kāpēc izdodas, viņi ir radīti šim darbam. Taču, runājot par disciplīnas nodrošināšanu, mans personīgais viedoklis ir, ka daļai skolotāju ar to ir problēmas tāpēc, ka bija laiks, kad par disciplīnu skolā vispār nerunāja.

Beidzās padomju režīms, atcēla atzīmi uzvedībā un nolēma par uzvedību vispār vairs nerunāt. Kad pirms 13 gadiem sāku rakstīt savu diplomdarbu, vārds “disciplīna” bija sliktais.

Man vairākkārt mēģināja pateikt, lai es nomainu disertācijas nosaukumu, jo par disciplīnu nav jēgas runāt: ja skolotājs visu labi darīs, bērni būs disciplinēti. Disciplīna kādu laiku bija izdzēsta no pedagoģiskās vides. Taču tā nav termina, bet gan satura problēma. Protams, ja skolotājs labi māca, ja skolotājs pareizi organizē mācību procesu, ir ļoti lielas cerības, ka viss notiks. Tajā pašā laikā uzvedība joprojām ir aktuāla un skolotājam ir jāzina, kā reaģēt, ja klasē notiek kas neatbilstošs. Skolotājiem jābūt praktiskām zināšanām, kā rīkoties.

Vai pedagoģiskajās studiju programmās šīs zināšanas ir iekļautas?

Es nemāku pateikt, kā bija iepriekš, kad šeit vēl nestrādāju, taču, cik esmu runājusi ar kolēģiem, šķiet, bija brīdis, kad to nemācīja. Šobrīd ir studiju kurss par mācību disciplīnu, arī citos studiju kursos ir iekļautas zināšanas par disciplīnu. Taču vienmēr droši vien var gribēt vairāk.

Ir tāds populārs sauklis, ka problēmas skolās ir tāpēc, ka bērniem ir tikai tiesības, bet nav pienākumu.

Nu šim gan nepiekrītu ne par vienu procentu! Kad mainījās varas, sākumā Bērnu tiesību aizsardzības likums bija ļoti orientēts uz tiesībām, un tas ir labi, jo tolaik par bērnu tiesībām vispār nerunāja. Taču tagad bērnu pienākumi ir pietiekami definēti. Un kāpēc gan lai viņiem nebūtu tiesības? Kas gan mums var būt pret to, ka bērniem nedara pāri, ka viņus nepazemo, ka viņus respektē, uzklausa un viņi var sasniegt savu potenciālu?

Ir gan arī tā, ka joprojām pedagoģiskajā vidē ir kaut kādi mīti par bērnu tiesībām un dažkārt viena bērna tiesības paceļ pār citu bērnu tiesībām. Piemēram, klasē ir agresīvs bērns, iespējams, ar medicīniskām problēmām, kas būtu jārisina, tas tiek ignorēts, un viņš draud ar šķērītēm citiem bērniem, sper, apsaukājas, jo viņa problēmas netiek risinātas. Taču tas traumē citus bērnus, viņiem ir bail iet uz skolu!

Nevar tikai teikt: būsim iekļaujoši, visus pieņemsim. Ir jārisina agresora problēmas! Es par tūkstoš procentiem atbalstu iekļaujošo izglītību, bet ne šādā veidā, kad bērns, kam vajadzīga terapija vai risinājums kādām problēmām, to nesaņem, bet citi bērni baidās. Tas līdz galam vēl nav atrisināts, kā rīkoties šādos gadījumos. Risinājumi varētu būt dažādi: skolotāja palīga amata ieviešana, specializēts, individualizēts mācību process, kas ne vienmēr nozīmē speciālo skolu.

Iespējams, ieviešot iekļaujošo izglītību, skolās ir jāpalielina atbalsta personāls, lai nav tā, ka skolotājs paliek viens ar bērnu, kuram ir agresijas lēkmes vai mācīšanās traucējumi. Skolotājam taču klasē ir vēl 25 vai pat 30 bērni! Ir ļoti grūti, dažreiz pat neiespējami tikt ar to galā, tāpēc skolotāji mēdz iestāties aizsargpozīcijā: ja no visām pusēm kāds stāsta, kas un kā viņam jādara, bet atbalsta nav, tad cilvēks sāk aizstāvēties. Cilvēks varētu darīt daudz labu lietu, bet spiests rādīt zobus, jo iedzīts stūrī.

Esat arī secinājusi, ka viens no iemesliem disciplīnas trūkumam ir garlaicība. Vai tās pārmaiņas, kas notiek izglītības procesā – mācību līdzekļu digitalizācija, jaunā satura ieviešana –, varētu novērst šo garlaicību?

Domāju, ka jaunais izglītības saturs ved mūs pareizajā virzienā, kaut vienmēr var teikt, ka kaut ko vajadzēja agrāk un kaut kas nav ideāli.

Runājot par garlaicību, tā pilnīgi noteikti ir fenomens, ar ko jācīnās, bet ne izmaiņas mācību saturā, ne citas reformas neko nemainīs, ja vien skolotājs nemainīsies. Arī nepārtraukti interesants mācību process nes sev līdzi riskus.

Tāpēc interesantums jārada pedagoģiski pareizi. Ja skolotājs visu laiku, tikko skolēnam zūd uzmanība, piedāvās kaut ko interesantu, skolēns mācību procesam pieslēgs īslaicīgo uzmanību un reaģēs tikai tad, kad būs kaut kas interesants. Taču, lai domāšanas procesi attīstos, smadzenēs ir jābūt informācijai, ko analizēt.

Ar īslaicīgo uzmanību iegūto informāciju nepietiek, lai analizētu. Pētījumi parāda, ka nepārtrauktais interesantums ir lāča pakalpojums skolēnam, jo viņš netiek līdz analīzei. Bet, ja cilvēks nespēj analizēt, viņš nesaprot, ko darīt ar informāciju, viņš uzķeras uz viltus ziņām un citiem maldiem.

Tātad garlaicība ir slikti, un pārspīlēts interesantums arī ir slikti. Ja salīdzinām, kas ir sliktāk, tad garlaicība laikam tomēr ir sliktāk.

Runājot par tehnoloģiju izmantošanu izglītībā, jāteic, ka tām ir neierobežotas iespējas, arī tās var padarīt mācību procesu interesantu, taču, ja skolēnam ir interesanti, bet viņš nesaprot, kas tajā tehnoloģiskajā procesā notiek, ja nepieslēdz klāt ilglaicīgu uzmanību, atkal nebūs labuma. Kaut vai viedtālruņu lietošana stundā: no vienas puses, ir labi, ka, tikko skolēnu kas ieinteresējis, viņš var atrast par to papildinformāciju internetā. No otras puses, ir reizes, kad vajadzētu pašam kaut ko atcerēties vai saprast. Ja arī tad meklē visu telefonā, smadzenēm iztrūkst kognitīvās (domāšanas) slodzes. Tāpēc jāatrod vidusceļš tehnoloģiju lietošanā, lai smadzenes tomēr tiktu kustinātas.

Pasaulē jau ir piemēri, ja valstī nopietni pievēršas tehnoloģiju izmantošanai izglītībā, tad pēc gadiem tā kļūst par inovāciju radītāju. Tā, piemēram, ir noticis ar Dienvidkoreju. Pat ja bērns nebūs programmētājs, viņam ir jāzina, kā mūsdienu pasaule strādā.

Taču, vai izglītības process nekļūst daudz dārgāks, ja skolām jāiegādājas arī daudzveidīgas tehnoloģijas: ne tikai datori un interaktīvās tāfeles, bet arī planšetes, 3D printeri un citas lietas? Esat teikusi, ka nepietiek ar vienu interaktīvo tāfeli klases priekšā.

Jā, ja ir tā viena tāfele, bet skolēns tāpat visu raksta kladītē, tad pēc būtības mācību procesā nekas nav mainījies. Piekrītu, tas ir ļoti dārgi: katram skolēnam nodrošināt planšeti vai pat planšetveidīgu galdu. Tas arī ne vienmēr un ne visās stundās ir vajadzīgs. Taču lielāka problēma par izmaksām ir tas, tehnoloģijas netiek pilnvērtīgi izmantotas.

Nesen veicām aptauju un secinājām, ka skolas jau tagad ir samērā labi aprīkotas ar tehnoloģijām, piemēram, ir pat trīs datorklases, taču lielākoties tajās joprojām notiek tikai informātikas stundas. Tāpēc tehnoloģiju iegāde vien mācību procesu nemodernizēs. Tomēr ir skolas, kas par mācību līdzekļiem paredzēto naudu vairs nepērk tik daudz grāmatu, bet gan nopērk, piemēram, piekļuvi “uzdevumi.lv” maksas versijai, un lielākā daļa uzdevumu tiek risināti šajā vietnē, un skolotājs ātri gūst atgriezenisko saikni.

Ja paskatāmies, kā pieaug izdevumi pasaulē dažādās nozarēs, var redzēt, ka pēdējos gados tie auga farmācijā, tehnoloģijās. Šobrīd tie ļoti aug arī izglītībā, un tas ir saistīts ar dažādu tehnoloģiju ienākšanu izglītībā. Taču ar naudu vien nepietiek, jābūt skaidrībai, kā šīs tehnoloģijas izmantot. Ja skolotājs nav sagatavots strādāt ar tehnoloģijām, nav jēgas tās ieviest. Tie paši 3D printeri iegādāti daudzās skolās, taču no tiem nebūs labuma, ja skolotājs nemācēs ar tiem rīkoties.

Kā lai skolotājs mainās? Prasības izglītības procesā jau sen mainījušās, bet jaunas pedagoģijas studiju programmas tiek veidotas tikai tagad.

Jā, ar Eiropas struktūrfondu atbalstu tiek mainīta visa pedagoģiskās sagatavošanas sistēma. 2020. gadā sāksim uzņemt jaunajās pedagoģijas studiju programmās. Pamazām visas vecās programmas tiks slēgtas. Viena no Latvijas Universitātes piedāvātajām pedagoģijas maģistra studiju programmām būs “Inovatīvās tehnologijas un dizains izglītībā”. Tajā uzņemsim jebkuru, kurš grib mācīties par izglītības tehnoloģijām, pat ja viņš nebūs pedagogs.

Būs vispārīgie kursi pedagoģijā, kā arī smart (gudrā) pedagoģija, kurā runā par to, kā strādāt tehnoloģiju vidē, būs kursi par kibervidi, robotika, programmēšanas pamati. Studenti strādās arī pie idejām, projektiem, kā strādāt ar tehnoloģijām pedagoģijā. Savas idejas viņi izstrādās un aprobēs. Šāda studiju programma noderēs gan visu veidu pedagogiem, gan tiem, kuri izstrādā mūsdienīgus mācību līdzekļus.

Piemēram, studenti mācīsies ne tikai, kā strādāt ar interaktīvajām tāfelēm, bet arī, kā veidot tām mācību materiālus. Man ir diezgan liela pārliecība, ka tā būs populāra studiju programma. Tomēr valstiskā līmenī būtu jāatrisina problēma, ka skolotājiem Latvijā maģistra grāds neko īsti nedod.

Skolu tīmekļa vietnēs parasti norāda, cik maģistri pie viņiem strādā.

Jā, tas ir gods, bet ar godu uz veikalu neaiziesi. Nav finansiālā ieguvuma no augstāka izglītības līmeņa.

Jādomā arī, kāds būs šajā tehnoloģiju programmā sagatavoto pedagogu statuss skolā. Piemēram, Itālijā ir noteikts, ka skolās jābūt tā saucamajam tehnoloģiju menedžerim, kurš atbild par tehnoloģiju izmantošanu mācību procesā, palīdz citiem skolotājiem.

Atgriezīšos pie jautājuma, vai pārmaiņas skolotāju sagatavošanā nav novēlotas.

Varbūt ir, tomēr arī esošajās studiju programmās ik pa laikam notikušas izmaiņas, kaut ne tik fundamentālas. Katrā studiju kursā piektdaļu satura mācībspēki drīkstēja mainīt. Taču jaunie skolotāji, kas sagatavoti mūsdienīgāk, nemaz tik daudz uz skolām neiet. Tur ir daudz skolotāju gados.

Kāpēc jaunie skolotāji nedodas strādāt uz skolām?

Sabiedrībā tik daudz ir kultivēts, ka tur viss ir slikti… Arī universitātē mācībspēku sastāvs noveco.

Turklāt patiesībā sagatavoto skolotāju skaits nav nemaz tik liels. Dažās studiju programmās ir tikai daži studenti. Ja vēl daži pa ceļam pazaudējas…

Un Izglītības un zinātnes ministrija vēl iecerējusi samazināt valsts apmaksāto studiju vietu skaitu pedagoģijas studijās.

Nezinu, kā tādā gadījumā nodrošināsim skolas ar pedagogiem.

Ministrijā domā: ja būs mazāk studiju vietu, varēs atlasīt labākos studentus.

Atlase iespējama, ja ir no kā atlasīt. Ja skolotāju profesija nav prestiža, tad nebūs tā, ka varēsim kaut ko sevišķi atlasīt. Lai risinātu skolotāju trūkumu, vienu brīdi bija ideja noteikt, ka visiem, kas studējuši pedagoģiju par valsts līdzekļiem, noteikts laiks obligāti jānostrādā skolā vai bērnudārzā. Es atbalstu šādu ideju. Cik zinu, Vācijā pat nosūta uz konkrētu skolu.

Domāju gan, ka lielākā daļa atnāk studēt, plānojot tiešām strādāt skolā. Taču realitāte noliek pie vietas. Cilvēks apzinās kaut vai savu stresa izturību un meklē citu darbu.

Kā izskatās no izglītības pētnieka pozīcijām: vai valsts izglītības politika balstās uz pētījumiem vai arī ir tā, ka pētnieki un politikas veidotāji katrs dzīvo savu dzīvi?

Šobrīd man izskatās, ka Izglītības ministrija interesējas, ko mēs darām, kādi ir pētījumu secinājumi. Varbūt mainījusies attieksme no ministrijas puses, varbūt arī mēs kā pētnieki esam pierādījuši, ka mums var uzticēties. Virziens noteikti ir pozitīvs. Piemēram, izstrādājot sistēmu, kādā tiks gatavoti jauni digitālie mācību līdzekļi, piesaistīja pētniekus. Mēs aptaujājām skolas, rakstījām ziņojumu.

LA.lv