Andris Kangro
Andris Kangro
Foto – Karīna Miezāja

Skolotāju trūkst aizvien vairāk. Saruna ar LU profesoru izglītības vadībā Andri Kangro 31

Latvijas Universitātes (LU) profesoru izglītības vadībā, bijušo LU studiju prorektoru un Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes dekānu Andri Kangro intervēju nākamajā dienā pēc viņa atgriešanās no konferences kaimiņvalstī Igaunijā. Konference bija veltīta starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (PISA) rezultātiem Baltijas jūras reģiona valstīs. A. Kangro ir šīs programmas vadītājs Latvijā.

Reklāma
Reklāma
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību
Lasīt citas ziņas

Kādi bija galvenie secinājumi? Zinām, ka Igaunijas skolēnu sasniegumi strauji kāpuši, Latvija un Lietuva tikmēr stagnē…

A. Kangro: Neteiksim, ka stagnē, tas neskan īsti labi, bet neapšaubāmi izglītības kvalitāte ir jāpilnveido. Runājām gan ne tikai par jaunākā pētījuma rezultātiem, bet arī izglītības politiku un praksi, apmeklējām arī Igaunijas skolas. Konferencē piedalījās gan pētnieki, gan izglītības ministriju cilvēki.

CITI ŠOBRĪD LASA

Uz igauņu skolām tagad brauc daudz delegāciju. Skolā, kuru apmeklējām, bijām jau desmitā delegācija pusgada laikā. Visi prasa, kāpēc igauņu skolēnu sasniegumi tik ļoti auguši, taču igauņi paši tā īsti uz to nevar atbildēt. Jo vienas atbildes viņiem nav. Igauņi izdevuši grāmatiņu par saviem rezultātiem PISA testā. Runājot par to, kāpēc ir tik strauja izaugsme, viņi minējuši 10 iemeslus, bet skolu tīkla sakārtošanu, ko Latvijā bieži uzsver kā vienu no igauņu panākumu atslēgām, nav pat minējuši. Igauņi saka, ka skolotāji un skolēni paveikuši lielisku darbu, ka izglītība Igaunijā vienmēr bijusi vērtība…

Tās jau tikai tukšas frāzes!

Viņi uzsver arī vienlīdzību starp skolām, to, ka katrs skolēns tiek cienīts, piemin skolu autonomiju, kas arī Latvijā ir tāda pati.

Ir jomas, kurās mēs no igauņiem būtiski neatpaliekam. Piemēram, PISA pēta arī, kā skolēnu sasniegumi korelē ar viņu ģimenes materiālo stāvokli. Jo augstāki mācību sasniegumi ir skolēniem no nabadzīgām ģimenēm, jo labāk, jo tas parāda, ka skola spēj mazināt nevienlīdzību. Jā, Latvijā ir plaisa starp skolēnu sasniegumiem pilsētās un laukos, kā arī dažādos skolu tipos, taču, ja skolēni mācās viena tipa skolās, ģimeņu materiālais stāvoklis viņu mācību rezultātus, salīdzinot ar citām valstīm, ietekmē maz.

Igaunijā secināts, ka vidēji tikai astoņi procenti ietekmes ir sociālekonomiskajam stāvoklim. Latvijā – deviņi procenti, tātad tikai nedaudz vairāk un šajā ziņā esam tajā pašā līmenī. Turklāt esam virs vidējā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstu līmeņa. Kā tas tiek rēķināts? Ņem vērā dažādus rādītājus. Piemēram, skatās, cik skolēnu no tiem, kuru ģimenēm ir zemākais materiālais stāvoklis, ir nonākuši tajā skolēnu grupā, kas uzrāda visaugstākos sasniegumus.

To skolēnu, kuri spēj atrisināt tikai visvienkāršākos uzdevumus, mums toties ir mazāk nekā OECD vidēji. Kad valstis ranžē pēc šiem rādītājiem, mēs esam diezgan augstu, tāpat kā Igaunija. Jāsecina, ka vidēji mūsu skolu sistēma spēj kompensēt nelabvēlīgo sociālekonomisko ietekmi uz skolēnu sasniegumiem. Pēc šī rādītāja pēdējo gadu laikā esam pat nedaudz pavirzījušies uz augšu.

Reklāma
Reklāma

Tomēr ģimenes sociālekonomiskā stāvokļa ietekme uz skolēnu sasniegumiem, protams, nav pilnībā novērsta arī Latvijā. Piemēram, tas, ka sasniegumi vidēji ir viszemākie lauku skolās, seko pilsētu skolas un tad Rīga korelē ar ģimeņu ienākumiem, kas arī laukos ir viszemākie, bet Rīgā – visaugstākie.

Sasniegumu plaisa starp laukiem un Rīgu pieaug, un viens no cēloņiem ir tieši sociālekonomiskā nevienlīdzība. Savukārt nodrošinājums skolās, piemēram, ar datoriem, laukos ir labāks nekā pilsētā, ja ņem vērā skolēnu un datoru skaita proporciju. Saskaņā ar datiem, kas gūti skolu direktoru aptaujā, laukos arī mazāk nekā pilsētā jūtams skolotāju trūkums.

Tas, ka skolās ir datori, nenozīmē, ka tos tur jēgpilni izmanto.

Jā, vērts pētīt, vai skolotāji māk pilnvērtīgi strādāt ar šīm tehnoloģijām. PISA ir ceļā uz to, lai meklētu atbildes arī uz šādiem jautājumiem. Pagaidām pētījums pat neiekļauj skolotāju aptauju.

Pētīšanas vērts ir arī fakts, ka skolēniem, kas 9. klasē mācās pamatskolās, ir zemāki sasniegumi nekā tiem, kas šajā pašā klasē mācās skolā, kur ir arī vidusskolas klases.

Lai pilnvērtīgi atbildētu uz šādiem jautājumiem, būtu vajadzīgi arī lieli izglītības politikas pētījumi.

Vai skolām ir tiesības atteikties no dalības PISA pētījumā?

Jā, Latvijā tādas tiesības ir. Igaunijā, piemēram, nav.

OECD, manā ieskatā, ir pati politkorektākā organizācija. Vai piespiest skolas piedalīties pētījumā vai ne, tas ir atstāts dalībvalstu ziņā. Latvijā daļa skolu atsakās. Lai pētījums būtu uzticams, nedrīkst atteikties vairāk nekā 15 procenti skolu. Ir valstis, kur atsakās vairāk, tad kopējā tabulā tām klāt ir zvaigznīte un atruna, ka nav piedalījies pietiekams skaits skolu. Latvijā tādas situācijas nav bijis, lai gan dažkārt pētniekiem jāpieliek lielas pūles, lai pierunātu skolas piedalīties pētījumā.

Jūs uzsvērāt sasniegumu plaisu starp lauku un pilsētu skolām. Izglītības un zinātnes ministrijā kā iemeslu, kāpēc Igaunijā saskaņā ar PISA pētījumu šobrīd ir labāka izglītība, min to, ka kaimiņi intensīvi kārtojuši skolu tīklu, kamēr Latvijā tas nav izdarīts. Taču, kā atzināt, igauņi skolu slēgšanu neuzsver kā veiksmes atslēgu. Bet ko par nepieciešamību sakārtot skolu tīklu sakāt jūs kā izglītības pētnieks?

Visas lauku skolas nav sliktas – starp to rezultātiem ir milzīga izkliede. Ir gan sliktas, gan ļoti labas. Nevar teikt, ka skola jāslēdz tikai tāpēc, ka tā ir laukos un maza. Varbūt pēc ekonomiskiem rādītājiem tā tiešām nav izdevīga, tomēr kvalitāte arī ir jāņem vērā. Ir valsts ģimnāzijas, kuru skolēnu sasniegumi ir pat zemāki nekā lielākajā daļā lauku skolu. Jā, vidēji laukos ir zemāks līmenis, tomēr visas pār vienu kārti nevar mest.

Tomēr skolu tīklu ir nepieciešams sakārtot. Tas rakstīts jau vairāku valdību darbības dokumentos, bet tagad par to vairāk runā. Dievs dod, ka ne tikai runās. Kaut kādā ziņā skolu sakārtošanas process jau notiek, bet tam vajadzētu tomēr būt sistemātiskākam.

Taču no kaimiņiem varam pamācīties arī ko citu: igauņos es redzu lielāku pragmatismu. Igauņi ir gatavi modernizēt savu izglītības sistēmu, tomēr viņi māk optimāli apvienot klasisku pieeju ar jaunām lietām. Skolā, kurā biju, direktore sacīja: “Mūsu skolotāji pamatā tomēr joprojām vairāk mīl krītu un tāfeli nekā tehnoloģijas. Protams, mums visiem ir datori, taču neatsakāmies no tā, kas bijis derīgs līdz šim.” Tomēr nav jau tā, ka igauņu skolās tehnoloģijas neienāk. Skolēni apgūst programmēšanu un robotiku. Paši veido robotus un tad programmē to darbošanos.

Starp citu, PISA testā vislabākie rezultāti matemātikā ir tiem skolēniem, kuri anketā ierakstījuši, ka matemātikas stundā datorus neizmanto nemaz. Izpētīts arī, ka intensīviem valsts ieguldījumiem informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) jomā nav saistības ar sasniegumu uzlabošanos PISA testā.