Foto: Ieva Čīka/LETA

Skolu naudu apēd ēkas? 7

“Latvijā ir lielākais izglītības budžets, salīdzinot ar pārējām Eiropas valstīm. Mēs esam absolūti pirmajā vietā. Jautājums atkal ir par efektivitāti, kā šos resursus izlieto,” pagājušajā nedēļā paziņoja Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24
Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 156
Kokteilis
Magnētiskās vētras 2024. gada aprīļa beigām – visbīstamākās dienas
Lasīt citas ziņas

Vai tiešām Latvijas izglītības sistēma, kur pedagogi ir salīdzinoši zemu atalgoti, ir visdāsnāk finansētā Eiropā? Izrādās, izsakot šādu apgalvojumu, I. Rimšēvičs nav bijis gana precīzs. Pagājušajā nedēļā notika Latvijas Bankas rīkotā tautsaimniecības konference “Reformas – konkurētspējas un izaugsmes atslēga”. Tajā Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes padomnieks Mareks Gruškevics paskaidroja sīkāk I. Rimšēviča teikto. Proti, Latvija tiešām ir 1. vietā 28 Eiropas Savienības (ES) valstu vidū, taču ne jau tad, ja skatāmies, cik miljonu eiro izglītības nozarei piešķirts. Pirmajā vietā Latvija ir tad, ja skatāmies, cik procentu no valdības budžeta atvēlēti izglītībai. Tie ir “Eurostat” dati, kuru izpratnē valdības budžets nav tikai valsts budžets. Tas ietver arī pašvaldības budžetus, tātad faktiski te ir runa par visiem publiskajiem līdzekļiem. Saskaņā ar šiem datiem, ES valstis vidēji izglītībai tērē tikai desmit procentus publiskā finansējuma. Savukārt Latvija tērē 15,8 procentus, tādējādi ierindojoties pirmajā vietā. Ja skatās, cik procentus no iekšzemes kopprodukta ES valstis tērē izglītībai, redzams, ka vidēji tiek tērēti pieci procenti, bet Latvija tērē 5,9 procentus, tādējādi ierindojoties 7. vietā. Kaut arī bieži vien dzirdēts, ka, piemēram, viena studenta izglītošanai Latvija tērē vismazāk visā ES, Latvijas Bankas analīzē apgalvots, ka “izglītības nozarē viens izglītojamais izmaksā vairāk nekā vidēji ES valstīs, tomēr izglītības kvalitāte neatspoguļo izglītības nozarē ieguldīto finansējumu”. Taču arī te, kā man paskaidroja M. Gruškevics, runa ir par procentiem no publiskajiem izdevumiem, nevis naudas summu. Jāpiebilst, ka M. Gruškevics savulaik ir bijis Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) valsts sekretārs.

Tagadējā IZM valsts sekretāre Līga Lejiņa bankas konferencē skaidri neatbildēja, vai izglītības jomai ir daudz naudas vai ne. Tā vietā viņa atzina, ka IZM nerimsies prasīt vēl. Kā arī norādīja, ka visa izglītības jomai paredzētā nauda neatrodas IZM maciņā. Ministrijas pārstāve Inese Baltiņa skaidro sīkāk, ka IZM administrē tikai apmēram pusi no visa nozares finansējuma. Kaut arī saskaņā ar “Eurostat” datiem izdevumi izglītībai arvien aug, salīdzinot ar 2015. gadu, IZM plānotie izdevumi šogad ir par 114 miljoniem eiro mazāki nekā pērn un kopumā sasniedz 665 miljonus eiro. Turklāt daļa izglītībai paredzētās naudas tiek tērēta, apmaksājot, IZM ieskatā, “izglītībai neraksturīgus izdevumus”, piemēram, brīvpusdienas bērniem.

CITI ŠOBRĪD LASA

Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāja Inga Vanaga uzsver: no šiem datiem nevajadzētu secināt, ka izglītības joma Latvijā ir dāsni finansēta. “Pat ja finansējums ir salīdzinoši liels, nozare to nejūt. Skolotāju algas ir vienas no zemākajām Eiropā,” skaidro I. Vanaga. “Iemesls ir liels mazo skolu īpatsvars. Ja skolā bija 300 skolēnu, bet tagad ir 100, izdevumi šīs skolas uzturēšanai būtiski nesamazinās, jo izglītības pro­gramma tāpat ir jāīsteno. Jāņem vērā, ka šajos aprēķinos ir iekļauta arī skolas ēku uzturēšana. Tās bieži vien ir lielas, uzturēšana ir dārga.”

Neraugoties uz to, ka procentuālie dati nebūt neapliecina, ka izglītības nozare būtu dāsni finansēta, Latvijas Banka paliek pie sava: finansējums izglītībai jātērē racionālāk.

Bankas ieteikumos, kā tērēt izglītības naudu racionālāk, gan ir maz kardināli jauna. Par to jau diskutēts gadiem. Piemēram, ierosināts optimizēt skolu tīklu, izstrādājot plānu mazo skolu saglabāšanai un to pārveidei par daudzfunkcionāliem izglītības centriem. Ieteikts samazināt skolotāju skaitu, nosakot augstāku skolēnu un skolotāju proporciju, kā arī nosakot minimālo skolēnu skaitu klasē. Līdzšinējā prakse rāda, ka pašvaldību lobija dēļ šādām izmaiņām Izglītības un zinātnes ministrijai ir gana grūti rast valdības atbalstu.

M. Gruškevics norāda: jau iepriekšējā mācību gadā 30,8 procenti skolotāju strādāja nepilnu slodzi. Jāpiebilst, ka līdz ar jauno skolotāju algu modeli, kas pedagogu slodzi palielināja no 21 uz 30 stundām, nepilno slodžu skaits varētu vēl palielināties.

Svaigs ir M. Gruškevica ieteikums valdībai izvērtēt iespēju pedagoģiskā darba samaksu integrēt pašvaldību budžetos, attiecīgi arī mainot nodokļu sistēmu, proti, vēl vairāk palielināt to iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļu, ko saņem pašvaldības, taču uzliekot tām pienākumu pašām maksāt skolotāju algas. Patlaban valsts dod finansējumu skolotāju algām, ko katrai pašvaldībai piešķir kā mērķdotāciju. Pašvaldības no sava budžeta maksā tikai daļu bērnudārzu audzinātāju algu.

Reklāma
Reklāma

M. Gruškevics uzskata: ja pašvaldībām skolotāju algas būtu jāmaksā no sava maka, tās operatīvāk sāktu sakārtot skolu tīklu un arī palielinātu skolēnu/skolotāju proporciju. Turklāt šāda sistēma pat varētu novest pie jaunas administratīvi teritoriālās reformas. “Varētu rasties situācija, kad būtu skaidrs: pašvaldībai nepietiek resursu, lai nodrošinātu izglītības funkciju. Tātad būtu nepieciešama pašvaldību apvienošanās.”

I. Vanaga gan norāda: pašvaldības jau tagad izglītībā iegulda gana daudz, lai nebūtu ieinteresētas veikt nelietderīgus tēriņus. Tās ne tikai maksā algas bērnudārzu audzinātājām, bet mēdz piešķirt piemaksas arī citiem pedagogiem, uztur izglītības iestāžu ēkas. Ir pašvaldības, kuras jau tagad izglītībai tērē vairāk nekā pusi sava budžeta. Tomēr, ja pašvaldībām valsts atdotu lielāku iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļu, LIZDA, iespējams, neiebilstu pret to, ka skolotāji jāalgo pašvaldībām.

M. Gruškevics arī ierosina pārskatīt skolēnu pārvadājumu sistēmu, jo arī šiem pārvadājumiem tiek tērēti valsts rocībai neproporcionāli resursi.

“Ja gribam tērēt izglītībai vēl vairāk, vairāk jāiekasē nodokļos. Taču otra izeja ir sākt izglītībai paredzēto naudu tērēt racionālāk,” secina Gruškevics.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.