Latvijā
Izglītība

Atgriezās pēc 20 gadiem. Nils, Līva un mamma Kristīne pirmo gadu dodas uz skolu Latvijā 16


Kristīnes atbilde uz jautājumu, ko, skolu sākot, novēl saviem bērniem Līvai un Nilam, audzēkņiem un ko pati sev: “Skriet uz skolu ar prieku! Kad pagājušonedēļ sapulcē runājām ar vecākiem par skolas nākotni, viņi sacīja, ka bērniem šeit tā patīk, ka ne uz vienu citu iet viņi nevēlētos.”
Kristīnes atbilde uz jautājumu, ko, skolu sākot, novēl saviem bērniem Līvai un Nilam, audzēkņiem un ko pati sev: “Skriet uz skolu ar prieku! Kad pagājušonedēļ sapulcē runājām ar vecākiem par skolas nākotni, viņi sacīja, ka bērniem šeit tā patīk, ka ne uz vienu citu iet viņi nevēlētos.”
Foto – Timurs Subhankulovs

Atgriezās pēc 20 pavadītiem gadiem ārzemēs

Astoņgadīgajam Nilam un vienpadsmitgadīgajai Līvai šodien ir pirmais 1. septembris skolā Latvijā, jo līdz šim viņi dzīvoja un mācījās Strasbūrā Francijā. Abu mamma Kristīne Lauriņa, kura savulaik beigusi Rīgā Franču liceju un gandrīz 20 gadus dzīvojusi ārpus Latvijas, sāk strādāt par franču valodas skolotāju Cēsu Jaunajā skolā un Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijā. Strasbūrā Kristīne dzīvesbiedram francūzim Matjē ilgi un mērķ­tiecīgi “pilināja” domu par ģimenes pārcelšanos uz Latviju, kamēr bērni vēl nav sasnieguši pusaudžu gadus. Kristīne: “Šajā vecumā viņiem vēl patīk dzīve pie dabas, iet uz mežu pēc malkas, bet vēlāk atvest uz dzīvi dziļos laukos būtu ļoti grūti.”

Pērnruden K. Lauriņa atbrauca uz Latviju parakstīt līgumu par Gaujas malā noskatītās mājas pirkšanu un pie reizes izmantoja konferencē sastaptās Juglas vidusskolas direktores Aijas Melles piedāvājumu iepazīstināt diasporas bērnus ar to, kā mācības notiek šeit. “Manējiem šī pieredze ļoti patika, it īpaši, ka Latvijā skolā ir dziedāšana un sporta stundā – dejošana, jo Francijā skolā tā nav,” atceras Kristīne. Taču Nils un Līva brīnījušies, ka šeit jau visiem otrklasniekiem kabatās skārienjutīgie mobilie telefoni. Francijā vecāki bērniem mobilo telefonu pērk dažus gadus vēlāk, jo uzskata, ka gluži labi var bez tā iztikt vispār.

Līva un Nils mācīsies Drustu tautskolā “99 baltie zirgi”. Francijā obligātā skola sākas sešu gadu vecumā, un Nils ir beidzis otro klasi sākumskolā, tāpēc viņš bijis stipri neizpratnē par jautājumu Drustos, kurā klasē vēlas mācīties – pirmajā vai otrajā. Jo Francijā bērni jau no triju gadu vecuma apmeklē izglītības iestādi, kas saucas nevis “bērnudārzs”, bet “ecole” (izrunā “ekol”) – skola. Valstij jānodrošina, lai tajā vieta būtu itin visiem trīsgadniekiem, un vecākiem jāmaksā tikai par bērnu ēdināšanu un par uzturēšanos “pagarinātās dienas” grupā. Trīsgadnieki vēl drīkst gulēt pusdienlaiku, bet viss pārējais notiek tieši tāpat kā lielākiem bērniem.


Latviešu valoda vieglāka

Domājot par bērnu skolas gaitu sākumu šeit, Kristīne spriež, ka vispirms abiem būs jāapgūst latviešu valoda tā, lai varētu sekot līdzi programmai: “Skolā sarunājām, ka pirmos mēnešos viņi mācīsies līdzi citiem, lai pedagogi saprastu, kādā līmenī Līva un Nils pēc Latvijas skolu sistēmas varētu būt. Jo ir atšķirības, piemēram, Francijā vēsturi viņi mācījās no trešās klases, šeit šis priekšmets ir tikai no sestās.” Mamma uzsver: abiem vēl ir tas vecums, kad visu var ātri iemācīties.

Kristīne Strasbūrā pirms sešiem gadiem izveidoja svētdienas skoliņu, kur pašas un citiem diasporas bērniem gūt pirmo pieredzi latviskā skolā. Viņa uzskata, ka atvasēm iemācīties latviski pareizi rakstīt nebūs grūti, jo salīdzinājumā ar franču valodu, kur izruna no rakstības stipri atšķiras, latviešu valoda tomēr ir vieglāka. Bērni gan bijuši pārsteigti, ka ģimenes uzvārds tagad jāraksta atšķirīgi – nevis abiem Laurina North kā Francijā, bet katram citādi: Līva Lauriņa-Norta un Nils Lauriņš-Norts.

Drustu skolas dibinātājs ir biedrība “Tautskola 99 baltie zirgi”, un tā īsteno akreditētu pamatizglītības programmu. Tautskolas redzējumā izglītībā pats galvenais ir bērna intereses, sapņi, dotumi. Kristīne saka: “Man patīk, ka Drustu tautskola lielā mērā balstīta latviskajā dzīvesziņā, un bērni mācās arī to, ko latvietis prot darīt ar rokām: aust, kalt un podus taisīt. Tur ir stelles, ir keramikas krāsns. Esmu pārliecināta, ka šī skola ir ideālais variants pārejas posmam.”

“Man patīk izaicinājums”

Francijā 1. septembris (vai septembra sākuma cita diena) kā skolas gada sākums nav svētki, bērni nepucējas un puķes uz skolu nenes. Līvai un Nilam arī šogad 1. septembrī jāvelk ierasti ērti un piedzīvojumiem piemēroti tērpi, jo Drustu tautskolā šajā piektdienā bērni kopā ar vecākiem dosies ekskursijā dabā. Kristīne arī pagūs piedalīties, jo Cēsu Jaunajā skolā 1. septembra svinības sāksies tikai pēcpusdienā. Šajā privātskolā Kristīne mācīs franču valodu. Arī vecāki izteikuši vēlēšanos to apgūt.

Kristīne augstskolu beidza Francijā, un pēc tam mācījusi franču valodu vietējiem latviešiem un vēl citiem interesentiem. Šoruden viņa iestājusies Latvijas Universitātes Cēsu filiālē papildināt zināšanas pedagoģijā.

Noskatot māju Gaujas malā, nodomājusi, ka braukt uz darbu Cēsīs ik dienu stundu turp un atpakaļ neatmaksāsies: “Taču diasporas skolotāju seminārā iepazinos ar Lieni Švernu, kura dalījās pieredzē kā Cēsu Jaunās skolas latviešu valodas skolotāja. Ierados apskatīt šo skolu, iepazinos ar tās vadītāju Danu Narvaišu un apjautu: vēlos te strādāt! Šeit galvenais ir bērns, un pedagogs pats var atrast labāko veidu, kā mācīt. Piemēram, nesēdēt telpā, bet iet vadīt stundas ārā. Protams, ka tā strādāt ir lielāks izaicinājums, bet man tas patīk.” Tad Kristīne vairs nedomāja par to, ka finansiāli neatmaksāsies braukt uz Cēsīm, jo stundu būs maz, bet sāka meklēt vēl darbu klāt. Mācīs divām klasēm franču valodu arī Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijā, organizēs franču valodas klubu pieaugušajiem Jaunpiebalgā, strādās par skolotāju Latviešu valodas aģentūras tālmācības nodarbībās.

“Valsts programmas un standarti svešvalodas mācīšanai ir ļoti labi, es strādāšu atbilstīgi tiem, taču vienmēr var dot vairāk,” teic Kristīne. “Domāju, ka es pēc gandrīz 20 Francijā pavadītiem gadiem to spēju. Mērķis ir, lai bērni iemīlētu valodu un kaut ko saprastu arī franču kultūrā.”

Streiku dēļ izvēlas privātskolas

Painteresējos, par ko K. Lauriņai visbiežāk bijis jādomā kā tādu skolēnu mammai, kuri mācās Francijas izglītības sistēmā. Viņa akcentē, ka Francijas valsts, tajā skaitā izglītības sistēmas, galvenā problēma bijuši biežie streiki: pedagogi streiko, mācības nenotiek: atkal streiks – pusdienu nav, cits streiks – nav pagarinātās dienas grupas. Tāpēc arvien vairāk vecāku izvēloties sūtīt savus bērnus privātskolās, kurās nestreiko.

Vēl viens aspekts – izglītībai jāspēj tikt līdz jaunumiem, ir jāmaina pasniegšanas veids, jo šodien bērni mācās pilnīgi citādi nekā pirms desmit vai divdesmit gadiem. Neder, ja skolotājs nolasa lekciju par to, kas ir jāzina. “Tā droši vien ir šī laikmeta problēma daudzviet, ka vecā pedagogu paaudze netiek līdzi tam, cik ātri bērni attīstās, un līdz ar to pirms gadiem izstrādātās programmas vairs īsti neatbilst,” spriež Kristīne. Viņasprāt, Francijā pārmaiņas notiek stipri lēni.

Galerijas nosaukums
LA.lv