Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
4. aprīlis, 2013
Drukāt

Skrīveri Dagmāras Dišleres gleznās

foto - publicitātesfoto - publicitātes

9. aprīlī Andreja Upīša memoriālajā muzejā Rīgā tiks atvērta gleznotājas Dagmāras Dišleres izstāde “Skrīveri”.

Likumsakarīgi un skaisti, ka gleznotājas Dagmāras Dišleres (1923 – 2011) glezniecība skatāma Andreja Upīša memoriālajā muzejā, jo grūti iedomāties otru tādu Latvijas mākslinieku, kas tik ciešām saitēm būtu vienots ar rakstnieka dzimto novadu. Un tā vien gribas sacīt, ka tas iekšējais pamatīgums, kas ne vienmēr virspusēji un viegli tverams, sabalsojas abu – spalvas un otas meistaru – dzīves principos.

Dagmāras Dišleres glezniecība valdzina ar klusinātību, dziļumu, noskaņu bagātību. Ar tām mītiskajām gaismas, toņu, ritmu spēlēm, kas piemīt tikai Latvijas nelielo upīšu – Pērses, Ogres, Mazās Juglas, Dīvajas, Amatas – tecējumam, krastu krūmājiem, ziedošiem ābeļdārziem, Ikšķiles, Tīnūžu, Skrīveru taciņu locījumiem, citiem vārdiem – dabas mūžīgai mainībai un neizsmeļamībai. Viņas glezniecība uzrunā ļoti intīmi, prasa iedziļināšanos, tā ir attālināta no steigas, paviršības. Ja šo intonāciju spējam tvert, tā atklājas pilnībā, izteiksmes blīvumā. Tādējādi Dagmāras Dišleres glezniecībā nolasāma atklāsme, kas Latvijas mākslā pastāv kopš Vilhelma Purvīša laikiem. Proti – daba un patiesums vienmēr ir labas mākslas pamats.

Māksliniece, tāpat kā mēs ikviens, ir saistīta ar savu laiku un to raksturojošām vērtībām. Dagmāras Dišleres vērtības visu mūžu bija skaistie bērnības gadi vectēva mājās Ikšķilē, ūtrupes āmura klaudzieni Stabu ielas dzīvoklī, pirmās skolas gaitas Rīgas pilsētas 23. pamatskolā, vēlākie ģimnāzijas gadi Natālijas Draudziņas skolā, kur notiek neaizmirstamas sastapšanās ar tādiem pedagogiem, kuru vērtību mērs vēlāk ir atbalsta punkts patstāvīgās dzīves gaitās. Literatūru māca dzejniece Zinaīda Lazda, profesors Eduards Zicāns vingrina grieķu un latīņu valodas prasmēs, še arī iepazīšanās ar ilgu gadu padomdevēju, toreiz jauno gleznotāju Āriju Skridi, kurš ievada zīmēšanas gudrībās un pasaules mākslas vēstures neaptveramībā. Viņš arī ir pirmais, kurš mudina doties uz Mākslas akadēmiju.
Studiju gadu sākums Otrā pasaules kara laikā, paralēli – baleta stundas pie Betrises Vīgneres, kura reiz itin bargi saka: „Ņem savās rokās kaut ko vienu.” Un Dagmāra izšķiras par glezniecību, lai gan visu dzīvi saglabā padziļinātu interesi par literatūru, teātri, mūziku. Mākslas studiju noslēgums jau pie citas varas, kad pirmais vīrs izsūtījumā, mājās aizgūtnēm raud dēliņš Pērs, kurš vēlāk kļūs par ārstu, bet studiju biedrs, kas saistīts ar čeku, pasargā no represijām. Sūri gadi dzīvē un mākslā. Diplomdarbs, kas aizsākas kā skaistas novakares gleznojums lauku sētā, bet savu noslēgumu piedzīvo 1952. gadā kā tipisks sociālistiskā reālisma posma darbs – „Jaunās kūtis”. Labi, ka šajā laikā līdzās ir diplomdarba vadītājs profesors Oto Skulme, kura neatlaidība un padomi noved līdz galamērķim.

Patstāvīgās mākslinieces gaitas aizsākas ar neziņu par rītdienu, jo bērnu grāmatu ilustrēšana nedod regulārus ienākumus. Paglābj profesors Pauls Stradiņš, kurš aicina palīgos veidot topošo Medicīnas muzeju. Tad seko skaistais Pēterburgas posms ar Ņevas krastmalu, koncertiem, iespēju studēt un kopēt Purvīša, Levitāna, van Goga darbus. Tas paplašina izpratni par ainavas glezniecību, un dienas krāšņākas vērš Ermitāžas zāļu sirmās uzraudzes – īstenas aristokrātes, ļoti trūcīgas, bet garīgi bagātas.

Šajā laikā aizsākas kopdzīve ar gleznotāju Valdi Dišleru. Vairāk nekā 60 gadus Dagmāra neuzkrītoši un godprātīgi stāvējusi līdzās viņa gaitām, ar neuzbāzīgu padomu un rāmu smaidu pavadījusi un sagaidījusi vīru, kad viņš pildīja Zīmēšanas katedras vadītāja, profesora, ilggadēja Latvijas Mākslas akadēmijas rektora, Mākslinieku savienības vēlētu amatu un citu sabiedrisko pienākumu slogu. Sievišķīgā intuīcijā, gudrībā sakņotais atbalsts ir bijis neatņemama Latvijas kultūras vēstures daļa. Svešām acīm neredzama, nezināma. Un labi, ka tā. Jo tikpat lielā mērā, kā Dagmāra Dišlere sargāja savas robežas glezniecībā, tā viņa sargāja ģimenes godu, attiecības, draugu uzticību un tikai retajam izteica raizes par bērnu, mazbērnu un citu tuvinieku gaitām. Viņa ieskatīja, ka latviešu sievietes tikumi ir strādīgums, taupība, sakoptība. Ārēja un iekšēja. Mūža pēdējos gadus, kad veselība darīja raizes un sāpes, ar priecīgu azartu viņa atcerējās agrāko gadu neprātības, kopīgās svinēšanas, mājas karnevālus, dziedāšanu un dejošanu līdz rīta gaismai. Arī meitai Ingai Dišlerei, kas turpina tēva sākto – strādā par pasniedzēju Latvijas Mākslas akadēmijā – mācījusi harmonizētu dzīves izjūtas kopumu.

Kad gatavojāmies mākslinieces pirmajai plašākajai personālizstādei Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, Dagmāra Dišlere atzina:
„Nekad neesmu varējusi mākslā strādāt tik daudz, cik gribējies. Visu noteica pamatdzīve – ģimene, bērni. Otām atlika tikai pavasari un rudeņi, kad skola beigusies vai nav vēl sākusies. Un vakara stundas. Tik vien glezniecībai palika. Nemāku izskaidrot sajūtas, kas pārņem, stāvot pie audekla. Varbūt var teikt: es ieeju sevī. Varbūt pareizāk – ieeju dabā caur sevi. Tad iestājas mijiedarbība. Agrāk strādāju tikai dabā. Gleznoju studijas. Tas bija mans pārdzīvojums. Tas mani vadīja, ierosināja. Tā aizsākās ceļa, upīšu, krūmu motīvi. Sapratu, ka man pilnīgi ar to pietiek, lai rādītu dabas, dzīves skaistumu, jo ceļš, upītes tecējums – tas ir gājums.”

Izstāde “Skrīveri” būs apskatāma līdz 1. septembrim.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+