Kultūra
Teātris un kino

“Skroderdienas”: ar jāņuzāļu smaržu Druvienā. Saruna ar Nacionālā teātra aktieri Uldi Anži 16


Uldis Anže – Dūdars – kopā ar Ditu Lūriņu – savu Antoniju: “Mēs ar Ditu tagad esam kā pielaulāti… Viņa patiesi mīl, ir ļoti, ļoti laba šajā tēlā.”
Uldis Anže – Dūdars – kopā ar Ditu Lūriņu – savu Antoniju: “Mēs ar Ditu tagad esam kā pielaulāti… Viņa patiesi mīl, ir ļoti, ļoti laba šajā tēlā.”
Publicitātes foto

Pirmsjāņu nedēļa nav iedomājama bez Nacionālā teātra izrādes “Skroderdienas Silmačos”, bet šogad pēc ilgāka pārtraukuma izcilo Rūdolfa Blaumaņa lugu šis teātris tieši pašā Līgo vakarā ceturtdien, 23. jūnijā, atkal rādīs Druvienas estrādē. Turklāt aprit tieši 30 gadi kopš šīs skaistās tradīcijas aizsākuma 1986. gadā.

Nacionālā teātra skatuves mākslinieks Uldis Anže ir viens no nedaudzajiem, teju vienīgais, kurš līdz ar savu pirmo pavasari teātrī uzreiz iekļuvis Skroderdienās un joprojām ir Silmaču saimē – pirmajā Edmunda Freiberga iestudējumā viņš bija Kārlēns, otrajā – Joske, un nu jau sešus gadus jaunākajā Indras Rogas Blaumaņa lasījumā – Dūdars.

 

– Kādu atminaties savu pirmo satikšanos ar Blaumaņa Skroderdienām ?

U. Anže: – Bērnībā, kad biju saslimis un negāju uz skolu, klausījos Skroderdienas skaņu platēs. Rūdi spēlēja teātra leģenda Alfrēds Jaunušans, Kārlēns, ja nemaldos, bija Jānis Strāders… Dzīvi iztēlojos Latvijas lauku ainavas, nāsīs vasaras smaržas, acu priekšā raibie Silmaču notikumi… Nākamā tikšanās ar šo Blaumaņa darbu – nu jau klātienē – bija 1986. gadā vai mazliet vēlāk. Būdams no Gulbenes puses, nevarēju taču laist garām turpat netālajā Druvienā režisora Alfrēda Jaunušana iestudētās Skroderdienas brīvdabas estrādē. Toreiz man, trīspadsmitgadīgam puikam, tās mīlas ciešanas īpaši neinteresēja, vairāk – zaļā alus krūze, Rūda un Kārlēna blēņas, Ābrama un krāsns spridzināšana, veceņu kautiņš un bufete, kur lielākoties pavadīju pārējo izrādes laiku…

– Līdz ar katru jaunu Skroderdienu iestudējumu aizkulisēs zīlē, kas spēlēs Antoniju, Elīnu, Dūdaru un Aleksi, kādi būs tēlu traktējumi, pēc pirmizrādes kritiķi vērtē, meklē svaigo, jaun­atradumus… Ar ko, jūsuprāt, atšķiras Edmunda Freiberga un tagad Indras Rogas Blaumaņa lugas lasījumi?

– Katrs režisors jau grib atrast ko jaunu. Nacionālā teātra pašreizējā iestudējuma režisore Indra Roga ienesusi mājas garus, Viesturs Kairišs Jaunajā Rīgas teātrī savulaik ieviesa veco Silmaci. Katrs režisors jau grib arī ar kādu nelielu brīnumu mazliet palikt atmiņā, taču vismaz manis redzētajos iestudējumos neviens nekur tālu no Blaumaņa nav aizgājis. Bet, runājot par Antoniju, Dūdaru, Elīnu, Aleksi, Kārlēnu, Rūdi, Pindacīšu… Aktieri, protams, cenšas iedziļināties Blaumanī, tomēr, izejot no paša pieredzes, mākslinieciskās varēšanas un Dieva dotiem talantiem, katrs Silmaču varoņus veido mazliet pa savam. Ditas Lūriņas radītā Antonija šķiet ļoti interesanta, atšķirīga, ārēji daudz neprātīgāka, vitālāka nekā iepriekšējās. Varbūt kādam liksies, ka saimniecei jābūt nosvērtākai, taču, manuprāt, Blaumanis par šādu tēla traktējumu nemaz nedusmotos. Pat nevaru iedomāties citu Antoniju blakus savam Dūdaram, mēs ar Ditu tagad esam kā pielaulāti… Viņa patiesi mīl, ir ļoti, ļoti laba šajā tēlā.

– Ar ko jums pašam saistās trīs tik atšķirīgie atveidotie tēli – Kārlēns, Joske un tagad Dūdars?

– Ar lielu baudu un azartu esmu spēlējis šīs lomas, jo katrai bijis savs laiks. Un ne viss atkarīgs no mūsu, aktieru, vēlēšanās… Lai gan Edmunds Freibergs savā otrajā iestudējumā, nezinu, visiem vai tikai daļai aktieru, bet man ieminējās – klau, ko tu vēlētos spēlēt nākamajās Skroderdienās…? Man momentā bija pilnīgi skaidrs – Joski. Tā ir viena no interesantākajām vīriešu lomām, jo tieši Joskem Blaumanis dzīvi visvairāk sarežģījis – ar alkām pēc Zāras, slēpšanos no sava tēva… Joski šantažē Rūdis, Kārlēns un vēl nešpetnā Pindacīša līdz pašām lugas beigām. To visu atklāt aktierim sagādā lielu baudu. Mans Joske bija arī ļoti ticīgs, tādēļ viņam tik grūti rast kompromisu starp meliem, grēka apjausmu un ticību Dievam. Bet tikpat interesants bija arī Kārlēns. Tolaik es biju jauns, azartisks un tāds arī mans Kārlēns. Nemaz tik atšķirīgi visi trīs manis atveidotie Silmaču varoņi patiesībā nav. Jo viņi visi trīs mīl. Jā, jā, arī Kārlēns. Varbūt pa savam, tā, kā viņš jūt. Varbūt kādam šķiet, ka Kārlēna mīlestība ir bērnišķīga, bet viņam varbūt to pieaugušo mīlestība šķiet veca? Un viņa mīlestība uz Ieviņu – īsta?

– Un kādas jūtas Dūdaram pret Antoniju? Vai tur nav klāt drīzāk rāms mīļums, nevis kaisle, varbūt pat aprēķins?

– Vīrišķība – tā es raksturotu Dūdaru, savu Dūdaru. Tieši tā, kā rīkojas viņš, saprotu vīrišķību – kā spēju pārvarēt grūtības. Kaut sagandējis mežā kāju un tamdēļ mīļotā meitene no viņa, tāda klibzaķa, atteikusies, Dūdars spēj neturēt ļaunu prātu, neatteikt Antonijai šūšanas darbus, jo “kur nu tur vairs cilāt vecas lietas”. Cilvēki savās jūtās reizēm ir mazliet atriebīgi. Dūdars, par laimi, tāds nav, un tāpēc, manuprāt, viņš ir vīrišķīgs. Manam varonim ierašanās Silmačos nav aprēķins. Varbūt kāds Dūdars arī brauc ar cerību kāzu naktī atkantēt Antoniju (pasmaida. – V. K.), bet manējais noteikti ne. Viņš mīl.

Joprojām atceros kādu senu sarunu ar Alfrēdu Jaunušanu. Pēc Edmunda Freiberga otro Skroderdienu trešā vai ceturtā gada Alfrēds Jaunušans atnāca paskatīties manu Joski un noteica – zini, pirmajā gadā man tavs Joske likās interesants, meklējošs, raksturā daudzslāņains, bet nu, redzu, tu sāc taisīt jokus, sāc spēlēt uz publiku kaut kādas jau zināmas lietas, uz kurām skatītāji atsauksies. Un man vairs nav interesanti… Meistars bija sajutis, ka es nevis katru vakaru meklēju dzīvo, vājo, vārgo, nesaprasto Joski, bet jau spēlēju kaut ko gatavu, nobeigtu… Arī Dūdars patiesībā katru gadu ir mazliet citādāks, jo, tāpat kā visi, mainos arī es, un pat katru vakaru mans Dūdars nav viens un tas pats. Arvien cenšos satvert, uztaustīt no jauna trauslo, smalko, mana varoņa dvēseles dzīlēs paslēpto, nenovienkāršoto, lai pašam un publikai interesanti.

– … Aktierus mīlētājus savulaik dāmas un meitenes sagaidīja pie teātra dienesta ieejas, sūtīja vēstulītes…

– … Sociālajos tīklos un portālos “nedzīvoju”, tāpēc nekādas vēstules man nenāk (pasmaida). Dzīvos ziedus un mīlestību no cilvēkiem gan saņemu, un par to vislielākais gandarījums. Visi varbūt nebūs ar mani un manu Dūdaru mierā, bet, ja kādam mans varonis liksies labs un vienīgais īstais, tad būšu gandarīts. Cilvēks jau vēlas būt vajadzīgs. Aktieris nav izņēmums.

– Komēdija “Skroderdienas Silmačos” ir izklaides vai nopietns gabals?

– Gan, gan… Dramatisms un nopietnība paliek īsti nopietni tikai līdz ar savu devu humora un ironijas. Un smieklīgākais patiesi īsti smieklīgs kļūst kopā ar kripatiņu smeldzes un dramatisma. Īsti smiekli un īsta līdzi jušana ir tad, ja smejas nevis par izrādes varoņiem, bet patiesībā, varbūt pat neapzināti, par sevi vai, gluži otrādi, jūtot līdzi lugas tēliem, jūt līdzi sev. Tāpat dzīvē. Arī bēdās vajag atrast prieku, bet priekā – mazliet rūpju, raižu un miera.

– Kur, jūsuprāt, īsti slēpjas Skroderdienu fenomens? Daudzi latvieši šo Blaumaņa stāstu un arī iestudējumu Nacionālajā teātrī zina vai no galvas, bet arvien nāk to skatīties kā pirmo reizi…

– Cik zinu, pēc lugas uzrakstīšanas un pirmā iestudējuma Blaumanis no kritikas saņēmis nopēlumu par vāju lugu. Redz, cik paradoksāli, tagad tā ir kā sava veida hits. Bet kur ir šīs lugas pievilkšanas spēka noslēpums? Vispirms – vienkāršumā. Otrkārt – brīnišķīgajā Blaumaņa valodā. Tāpēc ļoti svarīgi, lai mēs, aktieri, runātu tīru, labskanīgu Blaumani, tad arī Skroderdienas skan īstāk. Un vēl Skroderdienu unikalitāte slēpjas arī mūsdienās atpazīstamajās situācijās un lietās. Jauniešu pasaules izziņa, pirmās bučas, tēvu ābramu vēlēšanās dēlus joskes ieprecināt bagātākām līgavām, mīlas trīsstūri, mantas aprēķinos noslēgtas nelaimīgas laulības… Tā bijis, tā ir un droši vien nemainīsies pēc simt gadiem, tāpat kā cilvēka daba. Ar šo prasmi atklāt cilvēku daudzšķautņaino raksturu Blaumanis jau arī ir tik interesants. Viņš savus tēlus ņēmis iz dzīves, un, kas iz dzīves ņemts, tas vienmēr būs interesants. Un vēl viena no vislielākajām pievilcībām ir vasaras saulgriežu tuvums, tās svētku gaidas… Kāpēc Skroderdienas nav repertuāra izrāde, kāpēc tās spēlējam katru gadu vairākus vakarus tieši pirmsjāņu nedēļā? Kas notiktu, ja mēs to darītu novembrī, decembrī? Vai tiešām būtu tādi panākumi un mēs varētu spēlēt visas sezonas un katras beigās veidot jaunu iestudējumu? Droši vien ne…

– Nevienam vien skatītājam Skroderdienu apmeklēšana ir tradīcija un rituāls pirms Līgo svētkiem, savā ziņā pat Jāņu ielīgošana, un kādam, ko tur slēpt, pēc izrādes kopā ar aktieriem nobaudītais siers un alus malks varbūt arī tie vienīgie Jāņi…

– Druvienā vēl vairāk Līgo noskaņu radīs pati daba un viss tai piederīgais. Būs arī govis, kazas, zirgi un citi dzīvnieki, bez kuriem taču nav iedomājama neviena īsta lauku sēta. Tas, ka Skroderdienās radām to īpašo, netveramo auru, Jāņu zāļu smaržās vīto Līgo nakts tuvošanās sajūtu, ir mūsu, aktieru, un skatītāju kopīgs darbs. Jau braucot uz Druvienu, tāpat kā nākot uz teātri, cilvēki paši ir tajā īpašajā, netveramajā Līgo noskaņā, viņi ir gatavi līdzdarboties, līdzspēlēt. Tā ir tā teātra burvība, ka būtībā teātris notiek gan uz skatuves, gan skatītāju zālē. Nemitīga enerģētikas apmaiņa ar publiku. Un to jūt.

Saistītie raksti

– Ja afiša pie Nacionālā teātra nevēstītu, ka šogad Skroderdienu pēdējā izrāde būs nevis 22. jūnijā Nacionālajā teātrī kā citugad, bet tieši 23. jūnijā Līgo vakarā Druvienas estrādē, es vaicātu – kur pats līgosiet?

– Tā kā Līgo nakts ir gara, saules rietu varbūt arī sagaidīšu Druvienā uz skatuves, bet ausmu noteikti citur – kopā ar savējiem, ģimeni, visticamāk, Mālmuižā pie brāļa. Mums ir kupla dzimta – paša un sievas vecāki, māsīcas un brālēni… Tad jau redzēs, kāds šogad vasaras saulgriežu naktī būs laiks. Bet līgošanas prieks neizpaliks.

– Augustā Nacionālais teātris sāks mēģināt Ibsena “Pēru Gintu” Viestura Kairiša režijā. Jums iedalīta titulloma. Ar kādām sajūtām gaidāt jauno darbu?

– To var saukt par māņticību, bijību, pietāti, bet pirms kaut kā nenotikuša, pirms nepadarīta darba par to nerunāju. Mēs vispār pārāk daudz runājam un pārāk maz dzīvojam.

LA.lv